Grāmata, kuru tautā laidis apgāds Zinātne, saucas Spirta jūra. Tā veltīta stiprā alkohola kontrabandai Baltijas jūrā laika posmā starp abiem pasaules kariem. Tēma pirmajā mirklī liekas visai specifiska un no šodienas skatpunkta it kā noiets etaps. Tagad vairāk intrigas tinas ap narkodīleru shēmām, kuģu tilpnēs paslēptiem ieročiem vai nelegālu imigrantu iefiltrēšanās ceļiem.
Metaforiskajai spirta jūrai pirmie pievērsušies divi igauņi – vēsturnieks, LZA goda doktors Raimo Pullats un viņa dēls tiesībnieks Risto. Šajā grāmatā viņu apjomīgais pētījums papildināts ar latviešu vēsturnieka Aigara Urtāna pienesumu. R. Pullatu jau agrāk Latvijā pazinām kā vienu no Johana Kristofa Broces mantojuma apzinātājiem, savukārt R. Pullats kontrabandistu viltības varējis vērtēt ar kriminologa un policijas virsnieka aci. Baušķeniekam A. Urtānam bijis uzdevums, tā teikt, ielēkt ātrgaitas laivā, kas jau atstājusi Dzintarjūras, šajā gadījumā mare spiritus, krastu. Proti, abu Pullatu kopdarbs ar līdzīgu nosaukumu (Degvīna jūra) jau bija iznācis pērn Igaunijā un 2012. gada sākumā arī Helsinkos.
Teju piecsimt lappušu biezās grāmatas teksts pacietīgam lasītājam paveras daudzos slāņos un dimensijās. Balstīta uz reģiona valstu arhīvu materiāliem, avīžu un žurnālu publikācijām un citām laikmeta liecībām, grāmata ieved mūs gan nomaļos ciemos un jūraslīčos, gan robežsardzes un muitas dienestu labirintos. Autori norāda, kā spirta kontrabanda sazēlusi, pateicoties sausajam likumam Somijā (1919–1931), valstu saskaņotas pretdarbības trūkumam. Aiz okeāna vēl trakāk: tur stiprās dziras oficiālā lieguma apstākļos radās organizētās noziedzības/mafijas tīkls ar Čikāgas bosu Alu Kaponi galvgalī.
Tekstos atklājas likumpārkāpēju viltība un uzņēmība no «brunču kroga», kad šņabja noliktava daiļavai ap gurniem, līdz «spirta torpēdām», kuras palaistas piekrastes ūdeņos. Ģeogrāfija plaša, spirķika piedāvājums vairumā un mazumā. Turklāt palaikam autori spiesti konstatēt, ka peldlīdzekļi nelegālo tirgoņu rīcībā bijuši pat jaudīgāki nekā viņu ķērājiem.
Shēmas un starptautiska vēriena blēdības nav nekas tāds, ko Latvija un Igaunija nebūtu pieredzējusi starpkaru periodā. Tāpat mūsu apbrīnotie ziemeļu kaimiņi nav bijuši imūni pret korupcijas sērgu: raugi, markas no spirta kontrabandas pa reizei ieplūdušas arī parlamenta priekšvēlēšanu kasēs. Ministri zaudējuši posteņus un tādā garā.
Trīs pētnieki pārcilājuši simtiem, pat tūkstošiem kontrabandas lietu, lai izdibinātu, kā darbojās tāda sistēma. Kā ij latvju, ij igauņu zemē ķēdē robežsargs-muitnieks-policists varēja rasties spraugas un pārrāvumi. Aprakstīti arī spirta karaļi un grāfi, dažkārt ārēji respektabli pilsoņi, kā igauņu spirta kuģu īpašnieku tresta vadītājs Arnolds Ēriks vai soms Algots Niska, kurš sevi uzskatījis par romantisku bruņinieku (gluži kā no Karenas Bliksenas grāmatas izkāpis varonis). Nu jā, izrādās tas pats šņabja lielvedējs A. Niska kara laikā ar viltotām Igaunijas un Somijas pasēm izglābis 150 Vācijas ebreju. Arī tāds pavērsiens.
Mūsu lasītāju, protams, vairāk varētu interesēt spirta ceļi un neceļi, piegādātāju un pircēju rosība Baltijas jūras šajā krastā. Kā atzīst A. Urtāns, spirta kontrabandas apjomi no Igaunijas uz Latviju nav bijuši tik lieli, lai kļūtu par asu politisku jautājumu, kā tas bijis starp Igauniju un Somiju. Vienalga nedzīvojām slēgtā gliemežnīcā. Līdz mūsu piekrastei aizsniedzās, piemēram, Dancigas-Stetinas-Mēmeles spirta kontrabandistu organizācijas kuģi un motorlaivas. Jaunākajās Ziņās (24.09.36.) ņirb virsraksts No jūras izskaloti 1000 litru kontrabandas spirta. Citā reizē divi skolnieki kā godīgi atradēji saņem 300 latu prēmiju. Šādas un līdzīgas hronikas pieturpunkti ir Liepāja, Pāvilosta, Rietumkurzemes pludmales, kuras vēl nepieķemmē padomju robežsargi. Par laimi, kontrabandistu zelta laiki – Latvijas valsts pirmie pieci gadi – tad jau garām.
Nevedinu lasīt šo grāmatu kā augsto dziesmu spirta karaļiem un viņu aģentiem ar dažādu valstu pasēm. Tajā visupirms iezīmēts kara lauks, kurā tiesībsargi konfrontē ar nelegālo uzņēmējdarbību un lētas uzdzīves tīkotājiem. Jo spirta kontrabanda daudziem izrādījās vilinošāks bizness nekā zvejniecība, mežizstrāde vai tāljūru vagošana. Šī izvērstā hronika vietām smagnējāka, vietām – gana atraktīva, lai pietuvotos vēstījumam kriminālžanrā. A. Urtāna tekstā veiksmīgi izmantotas karikatūras no satīriskā žurnāla Svari, fotogrāfijas no Valsts vēstures arhīva un periodikas. Par spirta vedējiem, dalītājiem un citiem tāda tipa dēkaiņiem rakstījis Anšlavs Eglītis, Vilis Lācis, kura luga Bāka uz salas rādīta uz Dailes teātra skatuves jau 1937. gadā. Šie tēli piedzimuši literātu fantāzijā, kamēr pati Spirta jūra sastīpota ar garumgarām atsaucēm, periodikas un literatūras sarakstiem plus izvērstu personu rādītāju. Kā darbojošās personas ieraugām arī grāfu Arčibaldu P. T. Keizerlingu, sociāldemokrātu Ansi Buševicu, citus vairāk vai mazāk zināmus vārdus. Šī grāmata ir arī piemineklis muitas dienestiem, robežsargiem un visiem (vēlreiz tiekamies vaigu vaigā ar ģenerāli Ludvigu Bolšteinu), kas bezbailīgi un profesionāli veica tiem uzticēto pienākumu. Trīs autori uzrunā ne tikai novadpētniekus un kultūrvēsturniekus, bet arī topošos muitniekus, kriminologus un robežsargus ar visu viņiem pieejamo moderno elektronisko aprīkojumu. Tehnika un aizdomīgu darījumu partneri mainās straujāk nekā pati cilvēka iedaba – vienalga, Kihnu salā vai Kurzemes piekrastē. Tikmēr organizētās noziedzības rēgs aizvien klīst ap Baltijas jūru. No šāda skatpunkta veroties, Spirta jūra ļauj palūkoties ne vien atpakaļ, bet arī pašiem uz savu varējumu un dienestu drošumu.