Pārdaugava pērtiķu vietā?
Pirms desmit gadiem tapusī Ingas Ābeles luga Jasmīns, ko savulaik Latvijā interpretējuši režisori Viesturs Kairišs un Gaļina Poliščuka (divas versijas), šoruden Nacionālajā teātrī piedzīvo savu ceturto iestudējumu Valtera Sīļa režijā.
Autore lugu pārveidojusi: tai cits virsraksts (Jasmīns. Pārdaugava), kā arī svītroti divi tēli ar simbolisku nozīmi – pērtiķi Sū un Maksis. (Dzīvniekus sev līdzi vadā mākslinieks un nepārspējamais mīlnieks Mihaels, vienlaickus meitas un mātes liktenīgās kaisles objekts.) Pieļauju, pērtiķi iznīcināti lietišķu apsvērumu dēļ, jo tieši smieklīgie dzīvnieku atveidojumi kļuva par iepriekšējo iestudējumu vājo punktu. V. Kairišam pa skatuvi šajās lomās lēkāja puskaili bērni ar milzīgām pērtiķgalvu maskām, bet G. Poliščukai divi dejotāji melnos lateksa kostīmos ar intīmklubu priekšnesumu cienīgiem pantomīmas numuriem. Vai fakts, ka divi režisori simboliskajiem tēliem nespēja atrast adekvātu risinājumu, nozīmē, ka tie vispār nav konvertējami skatuves valodā? Šaubos, jo mūsdienu teātrī principā iespējams attēlot visu (un te nav runa par video vai kino ilustrācijām).
Varētu jautāt, ko tad es tik dedzīgi iestājos par šiem nelaimīgi nejaukajiem dzīvniekiem, no kuriem viens saplēš otru līdz nāvei, turklāt, badā būdams, nograuž krāšņi ziedošu jasmīna krūmu. Tādēļ, ka pārmaiņu rezultātā tapusi principiāli cita luga, un diez vai labāka. Gan svītrotie simboliskie tēli, gan darbības lokalizēšana Pārdaugavā lugu no mistiska, varbūt pat mītiska vēstījuma, kam reālistiskā izteiksme tikai šķietama, pārvērš par sadzīviski reālistisku, dažviet pat naturālistisku dramatisko darbu, kura centrā strindberdzisks dzimumu karš starp vīriešiem – gļēviem, melīgiem tēviņiem – un sievietēm – seksuāla trakuma pārņemtām mātītēm. Jauno sižetu no banalitātes izglābj vien aktieru labie, dažos gadījumos pat izcilie darbi.
No I. Ābeles un V. Sīļa izteikumiem noprotams, ka šoreiz lielu akcentu bijis iecerēts likt uz pagātnes mantojuma saglabāšanu un harmoniskām paaudžu attiecībām kā garīgi veselīgas nācijas pamatu, vienlaikus apzinoties apdraudējumus un problēmas. Taču realitātē uz skatuves risinās pavisam cits stāsts, raisot jautājumu, vai rakstnieces un režisora radošais nolūks drīzāk neizriet no lugas pirmā, nevis pašreizējā varianta.
Scenogrāfe Ieva Kauliņa uz skatuves uzbūvējusi pašu par seviizteiksmīgu, bet spēlēšanai pagalam neizdevīgu ēku. Lielākā daļa darbības risinās verandā, kas aizbīdīta skatuves dibenplānā, aiz logiem. Kaut arī tie dažkārt tiek atvērti, vairāki svarīgi dialogi iekārtoti aiz platām dēļu ailēm starp stikliem. Notiekošo balkonos redzēt kavē jumts, bet parterā savukārt neredz kāpnes un ieeju verandā, kas ierīkotas bedrē. Dažas ainas (ne vienmēr ar loģisku pamatojumu) iznestas pagalmā skatuves priekšplānā.
Režisora darbs ar aktieriem bijis veiksmīgs – visi darbojas dzīvi, organiski, ar lielu pašatdevi. Taču, manuprāt, V. Sīlim bijušas zināmas grūtības ar kopsakarību atrašanu un akcentēšanu – gan tēlu savstarpējo attiecību, gan izrādes kopējā vēstījuma ziņā. Kā patiesi aktuālas, nevis tikai vārdos, bet darbībā paustas, izrādē priekšplānā izvirzās seksuālas problēmas. Tieši vārds problēmas ir īstais, jo šajā ziņā izrādē neviens nebauda harmoniju. Darbā un mājas pienākumos pārmocītā Līgas Zeļģes Jasmīne tiek piemeklēta arī intīmajās attiecībās. Viņas vīrs Artis, ko atveido Ivars Kļavinskis, jau ilgāku laiku ir bez darba un vairāk par sievu ieķēries šņabja pudelē. Retu reizi atceroties vīra pienākumus, viņš sievu pret viņas gribu stiepj uz gultu, kur piedzīvo kaunpilnu neveiksmi, kas abos kāpina agresīvu spriedzi un naidpilnu uzvilktību. Savukārt Marijas Bērziņas īrniece Lana diendienā auro uz savu apmierinājumu sniegt nespējīgo piedzīvotāju Viktoru, kura kuslumu Arturs Krūzkops tēlo, balansēdams uz komisma robežas. Reiz, jāsaprot, tīri eksperimentālos nolūkos Lana pavedina Arti. Un – jā! Abi gadījuma sakara dalībnieki burtiski pārvēršas – redzam tīri jauku, pat sirsnīgu un iejūtīgu meitieti, kā arī normālu, vīrišķīgu džeku, kas ticis vaļā no mokošās neirastēnijas. Tieši M. Bērziņas Lana un I. Kļavinska Artis izvirzās izrādes centrā, piesaista skatītāju interesi un liek pārdzīvot skumju vilšanos, kad viņi nepaliek kopā, jo ir par dziļu iestiguši tradicionālās morāles aizspriedumos. Uz šo pilnasinīgo attiecību fona ievērojami zaudē galvenā varone Jasmīne un Gundara Grasberga Mihaels. Taču viņu attiecības degradē ne jau M. Bērziņas un I. Kļavinska pārliecinošais tēlojums, bet gan lugā veiktās izmaiņas, kas Mihaelu salīdzinājumā ar pirmo variantu, kur tas ir noslēpumainais Svešinieks, Absolūtais Mākslinieks un Neatvairāmais Vīrietis, par ko signalizē arī abi nosvītrotie pērtiķi, padarīts par ikdienišķu lielībnieku. G. Grasberga Mihaels nevis ir, bet tēlo noslēpumaino. Loma veidota impresionistiski viegliem pieskārieniem – varonis sirsnīgi smaida, neuzbāzīgi glaimo Jasmīnei un ik pa laikam it kā nejauši izmet indīgas bultas par viņas vīru. Kaut arī mīlestība, protams, reti saistīta ar saprātu, tomēr uzķeršanās uz šāda kabatas formāta Kazanovas komplimentiem nav glaimojoša Jasmīnei, jo raksturo viņu vai nu kā pagalam provinciālu aitiņu, vai izmisīgā seksa trūkumā nonākušu sievieti. Šādi traktējot Mihaelu, sabrūk arī Mihaela un Ināras Sluckas Lauras, Jasmīnes mātes, attiecību loģika. Kas gan vizuāli un garīgi izsmalcinātajai, gudrajai sievietei, kas raisa asociācijas ar slavenu filmaktrisi vai modeli, var būt kopīgs ar šādu vīrieti? (Uzsveru vēlreiz – vainīgi nav aktieri, bet režisora prasmes trūkums vai biklums attiecību izkārtojumā.)
Izrādes kopsavilkums ir melna bezizeja, kas atstāj nomācošu iespaidu, jo līdz traģēdijai, kura sniedz atvieglojumu caur katarsi, īsti neaizvelk. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka uzvedums apmelotu dzīvi, kurā, kā katrs zinām, patiesi ir daudz sāpju, netaisnības un palaikam arī bezcerības. Kaut gan nevaru īsti piekrist, ka vienīgais, ko viena paaudze var mantot no otras, ir ārprāts. Ļoti pārliecinoši vecmāmiņu spēlē Līga Liepiņa – viņas Ģertrūde bezapzinīgi ienirst prāta tumsā brīžos, kad grib paglābties no īstenības šausmām. Finālā Mihaela izmantotā un atstātā Jasmīne, uzvilkusi baltu (līgavas) kleitu, sēž sastingusi, līdzīgi kā vecmāmiņa, atslēgusies no visas pasaules un atteikusies no mātes, sievas un mazmeitas pienākumiem.