Tumši brūni pirksti uz papīrbaltas ādas. Varbūt Jago ir labais latviešu vai krievu puisis, kurš glābj mūsu Dezdemonu no pīšanās ar citu rasi? Varbūt Jago uz sievietēm vispār nospļauties un viņš sapņo atgriezties kara idillē, kur viņi kopā ar Otello cīnījās, sajūtot pukstam viens otra dedzīgo sirdi? Kurš teica, ka Otello problēma bija greizsirdība – iespējams, tieši kara seku dēļ viņa galvā skan neapklusināms troksnis, kas saēd veselo saprātu? Ne tikai tādus vien jautājumus var atrast Šekspīra traģēdijas motīvos, kurus uz mūsu baleta skatuves interpretējusi krievu horeogrāfe Alla Sigalova. Taču var arī nemeklēt nekādus jautājumus, vienkārši izbaudīt tempa, ritma un dinamikas ziņā prasmīgi būvētu izrādi par kaislībām, kurās vienmēr viss ir vienkārši, viss ir vai nu balts, vai melns.
Balets Otello nav novatoriska izrāde. Tāsveidotāji lieliski zina, ka neveido novatorisku izrādi. Otello ir labi pārdomāta, pozitīvā nozīmē izrēķināta un vienkārša izrāde, kas ņem vērā dejotāju un vidējā aritmētiskā teātra skatītāja (tāda, kas meklē emocijas un iespaidus, nevis pozas, lēcienus un bezmiesisku miesu) vēlmes un iespējas. Vienlaikus tiek sagādātas tieši tik lielas neērtības, lai par izrādi runātu. Rezultātā Latvijas Nacionālās operas baleta trupā tapis gana veiksmīgs un žanriski grūti klasificējams teatralizēts iestudējums, kura lielākā vērtība ir tā, ka horeogrāfe strādājusi kā īsta darbaudzinātāja – trupai tiek piedāvāti izaicinājumi tajos virzienos, kas būtu attīstāmi, tiek izmantotas stiprās puses un veikli noslēpti trūkumi.
Arī pie vizuālā noformējuma ķērusies spēcīga komanda – izrādei ir Andra Freiberga scenogrāfija un Kristīnes Pasternakas tērpi. Darbības telpa ir telts – karavīru pagaidu atpūtas nometne, sezonālu svētku paviljons, varbūt telpa, kur viesstrādniekiem šķirot apelsīnus. Košie porolona bumbuļi, kas izveļas no meiteņu zilo kleitu klēpjiem un aizripo pāri slēgtajai orķestra bedrei, ir jutekliskuma simbols, košs kontrastains efekts un izrādes finālā – arī visu nelaimju sākums. Ja ne apelsīni (košās dzīves krāsas un kārdinājumi), visi dzīvotu mierīgi. Apelsīni, izrādes beigu daļā brūkošais un braucošais telts jumts (taisnība, ka jumts nevienam nebrauc taisni, tāpēc šī asimetrija ir ļoti trāpīga), mūsdienīgas armijas vestes un zābaki, zīdainās meiteņu vešiņas, baltās grieķiskās kleitas a la Aisadora Dunkāne, Venēcijas sūtņi kā kāršu figūriņas un atpazīstamās Baha melodijas blakus mūsdienīgākai skaņai (J. Ksenakis, A. Terterjans) – tas viss balansē uz robežas starp smieklīgi/pārāk tieši un atklāti/īsti/emocionāli spēcīgi. Tomēr jāatzīst, ka izrādei piemīt idejiska vienotība un godīgums, līdz ar to tiešums, kas izpaužas arī horeogrāfes rīkojumā solistiem būt īstiem un netēlot, noteikti ir vairāk efekts nekā defekts.
Otello horeogrāfija ir tieša un vienkārša, izteikti kontrastē skaistā deja kordebaleta numuros ar solistu atklāto deju, tādējādi grupas dejojumi vairāk pārstāv pieklājīgo, oficiālo, ārējo uzvedību, kurpretī solisti dara to, ko parasti nerāda (jo īpaši baletā), to, kas notiek galvās, sirdīs un zem jostasvietas. Ne velti pēc izrādes tieši miesiskuma aspektu aprunāšana ir viena no galvenajām tēmām. Provokācija ir faktā, ka viss it kā izskatās un ir iesaiņots kā kaut arī mūsdienīgs, bet tomēr balets, un tāpēc seksualitātes klātbūtne satrauc baletomānu prātus. Otello un Dezdemonas mīļošanās dueta laikā zālē sašutumā nogrozās ne viena vien galva.
Līdz šim izlikos, ka balets Otello ir kārtējais baleta iestudējums mūsu trupā, taču jau no plakāta vien skaidrs, ka tā gluži nav. Milzu intriga un labs komerctriks ir fakts, ka Otello lomas atveidotājs ir melnādains. Interneta komentāros rasisti jau izteikušies, un arī pats Seržs Derošs sūdzas par nedraudzīgo attieksmi publiskajā telpā. Par laimi, uz skatuves esošajiem apelsīniem tomāti nepievienojās, un publika, gan ne pārāk vētraini, taču novērtēja viesdejotāja emocionalitāti bez ārišķībām, viņa citādo kustības manieri un gan jau arī garās rokas un muskuļu reljefu. Lielākas ovācijas saņem Jago lomas atveidotājs Andris Pudāns, kuram šī nu atkal ir loma, kur paust savu artistiskumu. Dejotājs azartiski izspēlē intrigas un ar garšu dara visus ļaunos darbiņus, vienlaikus neaizmirstot par precīzu dejojumu. Tikai brīžiem ir par daudz pārspīlēta izteiksmīguma sejā, kas nevajadzīgi dublē jau tā ļoti runātīgo kustību partitūru.
Solistu intriga turpinās ar to, ka otrs Otello nav ne melns, ne nomālēts melns, turklāt pēc auguma atšķirībā no ne tik raženā Deroša arī atbilst Šekspīra redzējumam. Aleksejs Avečkins līdz šim gan dejojis tikai ģenerālmēģinājumā, taču skaidrs, ka dzīvotspējīgi ir abi lomas izpildītāji, turklāt katrs no viņiem izrādi ievirza stipri vien atšķirīgā virzienā. Baltādaino versija pierāda, ka dramaturģiski izrāde diezin vai ir par tautu naidu, te daudz vairāk priekšplānā izvirzās kara, varas un seksualitātes tēmas, skarot arī jutīgos homoseksualitātes jautājumus. Aleksejs Avečkins kārtējo reizi pierāda, ka ir augstas raudzes mākslinieks, jo viņš vienlīdz atdevīgi un ticami dejo gan prinčus, gan šajā izrādē pārliecina kara un ļaunu ļaužu traumēta, aizrautīga un naiva mīlnieka lomā. Liels nopelns te arī otrajam Jago, kurš, iespējams, ir pat pirmais. Aleksandrs Osadčijs horeogrāfijas nianšu izjūtas un precīzo aktierisko akcentu dēļ ir īsts atradums nelieša un varas kāra sadista, kuru vada nekas cits kā mīlestība, lomai.
Nabaga Dezdemonas, kam katru vakaru jāmirst, un Emīlijas, kas daļēji vainīgas, daļēji cenšas situāciju glābt, palikušas pavisam uz raksta beigām. Zināmā mērā tā arī ir, ka dāmas izrādē Otello vairāk pilda dekoratīvas un intīmākas funkcijas (un dara to pārliecinoši), kamēr vīri kārto savas lietas. Ieva Rācene, Alise Prudāne un Iļana Puhova Dezdemonas lomā, tāpat kā Evelīnas Godunovas un Nataļjas Lipskas Emīlija katra ienes ko atšķirīgu gan dažādo augumu, gan lomas interpretācijas ziņā. Tomēr stāsts nav par viņām, tāpēc laiks jāpavada kungu ēnā. Interesanti tikai tas, ka gan Dezdemonas, gan Emīlijas tēls izrādes laikā transformējas no kaislīgas mīlestības par mātišķām rūpēm. No sievietes viedokļa tā arī ir galvenā izrādes aktualitāte mūsdienu Latvijā. Kas zina, varbūt tieši tādēļ aizvien biežāk redzam tumši brūnus pirkstus apņemam papīrbaltos plecus?