Septembrī LTV1 ēterā pirmizrādi piedzīvoja projekts Teātris.zip. Jau demonstrēti septiņu izrāžu ieraksti, aizvadītas četras diskusijas par iestudējumiem. Projekta prezentācijas raidījums vispirms raisīja prieku par to, ka beidzot skatītājiem ir atvēries izrāžu arhīvs un pēc vairāku gadu pauzes atkal ēterā ir teātrim veltīts raidījums. Labāk un citādāk var vienmēr, bet izdarīt secinājumus tad vēl bija pāragri. Sekojošās diskusijas ir pieteikušas un nostiprinājušas spēles noteikumus, taču atziņa par to, ka var būt labāk un citādāk, prom nedodas.
Raidījuma vadītājs
Šūmēšanās par raidījuma vadītāja izvēli bija, jo Ojārs Rubenis, pieteikts kā žurnālists, jau sešus gadus ir Latvijas Nacionālā teātra (LNT) direktors. Un, šeku reku, interešu konflikts ir klāt, lai arī Ojārs Rubenis solījies mīlēt visus teātrus. Dažiem šķiet, ka jau projekta prezentācijas raidījumā vadītājs pamanās vilkt deķi uz sava teātra pusi. Kad no projekta atbalstītājas Ināras Teterevas atbildes pamanās uztaisīt reklāmu LNT izrādei, pat labticīgākais un Ojāra Rubeņa harismas apburtais novelk – vai nu tā vajadzēja... Pēc Adatai veltītā raidījuma noskatīšanās interešu konflikta filtru uz acīm uzlikušais var kratīt pirkstu – divos raidījumos pēc kārtas runā par Nacionālo teātri! Lai arī iepriekšējais bija veltīts Latvijas Nacionālās operas (LNO) Parīzes Dievmātes katedrālei, taču tika runāts arī par jauno LNT veidoto versiju, uzaicinot tās aktierus.
Precizēšu – septembrī un oktobrī ēterā bija divi studijas raidījumi mēnesī, katrs veltīts vienai JRT, Dailes teātra, LNO un LNT izrādei. Ja jau skaitām, tad līdz galam – kopā šajos mēnešos būs parādītas trīs Dailes teātra izrādes (Punktiņa un Antons, Brands un Minhauzena precības), divas LNT (Pepija, Adata), pa vienai JRT (Kaija), LNO (Parīzes Dievmātes katedrāle) un neatkarīgo producentu izrādei (rokopera Lāčplēsis). Man personīgi pret Ojāra Rubeņa draudzīgo vadības stilu iebildumu nav, jo šā viegluma pamatos ir jūtama drēbes pārzināšana. Cita lieta, lai komplimentārai čalošanai ar gremdēšanos atmiņās vienmēr būtu arī smaguma punkts, kas diskusiju pievelk konkrētam laikam, iezīmējot izrādes vietu un nozīmi Latvijas teātra kontekstā un mākslinieku biogrāfijās atsevišķi. Un šis jautājums ievada nākamo tēmu.
Auditorija
Nav noslēpums, ka projekta veidotāji, neaizmirstot par finansiāli ierobežoto, bet teātri mīlošo lauku iedzīvotāju vajadzību pēc kultūras, vēlējās piesaistīt gados jaunāku auditoriju, tāpēc TV šoreiz iet roku rokā ar internetu. LTV mājaslapā viegli atrodama teātris.zip sadaļa, kurā, līdzās iespējai noskatīties diskusiju/izrāžu atkārtojumus, publicēta ne tikai aktuālā informācija par raidījumu ierakstiem un raidījuma uzrunātas, anonīmas skatītājas vēstule, bet arī recenziju fragmenti. Tādējādi vērtējuma daļa, kas attiecas uz jau minēto konteksta jautājumu, atvēlēta internetam. Kuru tiešām interesē, tas atvērs un izlasīs, bet vai tomēr nebūtu lietderīgāk šo jautājumu iekļaut diskusijā? Es apjaušu zemūdens akmeņus, kas patiesībā jau ir labi virs ūdens redzamu klinšu lielumā – māksliniekus ar kritiķiem (viņi arī zinātnieki un vēsturnieki) nevar laist kopā pie viena galda, jo kritiķi azotē slēpj dunci un viņu klātbūtne ir tik paralizējoša un graujoša, ka diskusija būs stīva kā slapjš izžauts un sasalis galdauts, pa kuru klaudzēs vārdos neizteiktie, bet gaisu stindzinošie domu akmeņi. Pat ne drusku nepārspīlējot, var saprast raidījumu veidotāju bažas, ka teātra vēsturnieks var izjaukt omulīgo, pozitīvo gaisotni, jo ne jau visas izrādes, kas demonstrētas un sezonas laikā vēl tiks rādītas, pieder Latvijas teātra zelta klasikai, par kuru pausta vienprātīga sajūsma. Bet varbūt ir tomēr vērts mēģināt?
Otrs grāvis, kurā teātris.zip iebrauc, orientējoties uz jauniešu auditorijas piesaisti, ir turpat zālē. Uz raidījumu ierakstiem aicināti jaunieši, studenti, kuri, ir gadījies, kļūst par vienīgo balsi – viedokļa paudēju no malas. Protams, emocionālā studente Kate, kura, valdot asaras, runāja par nupat redzēto Parīzes Dievmātes katedrāles cēlienu, ir, citējot kādu reklāmu, zelta vērts mirklis, tomēr līdzsvaram var vēlēties ko vairāk. Bet, citu pēc cita apjautājot tikai jauniešus, ieguvums ir mazs (jo spriedumi ir visai bērnišķīgi), un var arī šaubīties, vai jauniešu auditoriju var uzrunāt šādi – ar vienaudžu piesaistīšanu nospiedošā vairākumā. Tā rokam tik dziļāku primitīvisma un virspusējības grāvi, bet teātrim.zip būtu lieliska iespēja iet izglītojošo ceļu. Diskusija ir tā pievienotā vērtība, kas komentē vēstures faktus, un veidotāju ziņā ir, cik vispusīgs būs šis komentārs. Par raidījuma moto izraugoties Nīčes prātulu – «nav faktu, ir tikai interpretācijas», tiek norādīts uz interpretāciju bagātību, taču moto īstenojumā viedokļu lauks ir pārāk nabadzīgs.
Klubiņš vai...
Skatoties raidījumus, zālē redzu vienas un tās pašas sejas, kas ļauj secināt, ka raidījumam vismaz klātbūtnē izveidojusies sava uzticīgā auditorija. Medaļai ir otra puse – tagad šīs diskusijas atgādina tādu noslēgtu klubiņu, kur vāra paši savu zupu, un atliek cerēt, ka uzaicinātie mākslinieki pievienos tai lauru lapas, jo sāli bērs klubiņa dalībnieki. Es zinu, ka nav jābūt izredzētam, lai iekļūtu raidījuma ierakstā – to var darīt jebkurš, kurš piesakās, rakstot e-pasta vēstuli. Jautājums ir – ja scenārijā paredzēta klātesošo skatītāju līdzdalība, varbūt lietas labā tomēr vajadzīga režija arī šajā daļā? Dažkārt šķiet, ka raidījuma veidotāji (ne tikai šī) pārāk paļaujas uz viņa augstību gadījumu.
Projekta veidotāji un mecenāti – Borisa un Ināras Teterevu fonds – pelnījuši pateicību, ka Teātris.zip ir TV programmā. Taču būtu svētīgi atcerēties Raiņa teicienu par to, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies. Lai neieslīgtu rutīnā, nepieciešami arvien jauni izaicinājumi, citādi var būt, kā daždien latviešiem – gribējām, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr. Bet ideja ir tik laba!