Oļģertam Kroderam aizejot

© F64 Photo Agency

1921. gada 9. augusts – 2012. gada 10. oktobris

Mēs visi zinājām, ka Kroderam ir 91 gads, ka viņš nu jau ilgāku laiku ir smagi slims. Aizgājušajā pavasarī uz sava, kā nu izrādās, pēdējā iestudējuma Līgava bez pūra pirmizrādi, kas, cita starpā, bija par mīlestību, kaislību un dzīves alkām, iznāca ar grūtībām, atspiedies uz spieķa. Un, kad norima aplausi un publika gāja uz izeju, režisors, ar grūtībām kustēdamies, devās pretējā virzienā – viņš aizgāja pa pēdām aktieriem kulisēs. Un manā piemiņā/atmiņā Kroders arī uz mūžīgiem laikiem tur paliks – Teātrī.

Zinājām, ka neviens nedzīvo mūžīgi, bet tomēr nevarējām iedomāties, ka reiz pienāks rīts bez Krodera. Jo viņš bija kas vairāk par labu režisoru. Varbūt skan skaļi, bet tā ir patiesība: Kroders bija mūsdienu latviešu teātra tēvs. Ne jau tāpēc, ka tik neticami ilgi nodzīvoja. Ne tikai tāpēc, ka, strādādams visos Latvijas teātros, bet visražīgāk Liepājā un Valmierā, kopīgā darbā radīja un izaudzināja vairākas paaudzes latviešu aktieru vai nevainojami pārvaldīja psiholoģiskā reālisma metodi, kuru pats tālajos sešdesmitajos atbrīvoja no sociālistiskā reālisma kropļojumiem. Arī tas, bet ne tikai. Viņš, pats nebūdams ideāls, kāds nav neviens dzīvs cilvēks, ar savu mūža darbu radīja priekšstatu, ko nozīmē ideāls darbs teātrī. Kroders savā mākslā vienmēr bija godīgs, viņam pilnībā varēja uzticēties. Šajā īsajā teikumā ir visa Krodera mākslas esence. Un – mana personiskā pateicība viņam. Kā arī – milzīgā zaudējuma izjūta.

Labākie Krodera iestudējumi allaž tiecās (un spēja) uztvert laikmeta būtību, pat ielūkoties nākotnē, savas atklāsmes paužot ne jau tekstā, bet noskaņā, zemtekstā, psiholoģisko attiecību likumsakarībās. Skatīties viņa izrādes bija kā lasīt kādu noslēpumainu likteņu grāmatu. Kroders bija ironisks cilvēks, necieta patētiku un skaistas frāzes. Viņš ļoti mīlēja Latviju, lai arī par to nerunāja, vien ļāva nojaust, kā arī ieraudzīt savās izrādēs. Tā ne jau par viduslaiku Elsinoru režisors bija nobažījies pirms dažiem gadiem Valmieras Hamleta finālā, kad savstarpējās cīņās par varu un mantu cits citu iznīcinājušie galminieki sakrita līķu kaudzē, tukšo dzimteni atstājot svešu, lēcienam saspringušu žurku aprīšanai.

Uzzinot sēru vēsti, prātā iešāvās pilnīgi nesakarīga doma. Par Ziemassvētkiem. Jo nepienāks taču vairs glītajā rokrakstā sacerētais apsveikums no Krodera, kas nu jau vairākus desmitus gadu bija šo svētku rituāla neatņemama sastāvdaļa. Nebūs vairs garo telefona sarunu viņa un manās goda dienās, kas burtiski uzlādēja ne tikai ar viedumu teātra un dzīves jautājumos, bet arī ar vitalitāti un asprātību. Nebūs vairs…

Zvana. Režisors Valentīns Maculēvičs: «Nevarēju iedomāties, ka tas tā iebliezīs. Kroders mūsu teātrī bija mēroga cilvēks. Ar katru gadu viņu skaits samazinās.» Man grūti ko piebilst, jo precīzāk nav iespējams pateikt.

***

Viegli

Kaut arī Oļģerts Kroders nebija Dailes teātra režisors, ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs piecēlās «muļķa āksta» priekšā un raudāja, tieši tā, kā to savā nemirstīgajā Āksta dziesmā ierakstījis Mārtiņš Zīverts, jo Kroders savas dzīves laikā strādājis visos teātros un visos bijis radošs avots un ass, ap kuru griežas teātra pasaule.

Tālajos sešdesmitajos viņš Valmierā bija ieslēpojis uz slēpēm vasaras vidū, uz Liepāju septiņdesmitajos bija pārcēlies pēc zvana Trīs māsu mēģinājumu procesa vidū, no Liepājas uz Nacionālo pārnācis pēc sarunas uz ielas, gadsimtu mijā atgriezies Valmierā, romantisku jūtu dzīts. Piecpadsmit gadu Sibīrijā viņu bija izskolojuši nekam fatāli nepieķerties, mākslā rast jēgu un dzīvot viegli. Tomēr tas netraucēja Kroderam mākslā runāt par lielām un nopietnām lietām. Arī būdams Nacionālā teātra režisors (no 1990. līdz 1995. gadam pat galvenais), viņš runāja ar skatītājiem nopietni – savā trešajā Hamletā, Ibsena Meža pīlē, O‘Nīla Sēras piestāv Elektrai un, protams, A. Millera Salemas raganās, kas kļuva par Gada labāko izrādi. Jo jaunāki bija aktieri, ar kuriem viņš strādāja, īpaši Valmierā pēdējos gados, jo vairāk viņš bija nevis režisors, sava darba profesionālis, bet – izcila personība, kas iemieso sevī laikmetu un to brīvo Latviju, no kuras viņš bija nācis. Par Latviju viņš runāja arī savā 90 gadu jubilejā – nekaunēties būt latviešiem latviešu teātrī un sargāt neatkarīgu Latviju.

Tikai viņa aiziešana bija grūtāka, nekā pelnījis cilvēks, kurš dzīvojis gaiši un viegli. Lai viņam gaišs ceļš mūžībā.

Ieva Struka, Latvijas Nacionālā teātra vārdā

Viegli un ļoti, ļoti grūti

Kroders vienmēr ir bijis jauns, stilīgs, moderns, gudrs, atsaucīgs sarunu partneris un superprofesionāls režisors. Viņš ar savu klātbūtni un uzvedību provocēja apkārtējos būt dabiskiem, nesamākslotiem un patiesiem. Viņa personības lielums pievilka gan jaunus dauzoņas, gan daudz pieredzējušus un prātīgus cilvēkus. Man kā režisoram iesācējam ar viņu Liepājas teātrī bija viegli, bet pēc viņa bija ļoti, loti grūti, jo Kroders, klāt neesot, Liepājas teātrī turpināja darboties vēl ļoti ilgi pēc viņa aiziešanas uz Nacionālo teātri. Latviešu teātra ģēnijs, un esmu lepns, ka pazinu viņu.

Herberts Laukšteins, Liepājas teātra direktors

Tālāk tikai klusums...

Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nebija iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī.

«Man nepatīk, ka mani komandē. Es esmu pretī vienmēr. Loģiski – jo neviena iekārta nav laba visiem,» smējās Kroders un savās izrādēs visskaudrāk visu mūžu skāra tieši varas tēmu – tam, ko vara, varmācība nodara cilvēkam, tam, kas aizliedz cilvēkam radošo brīvību.

Viņam ir Triju Zvaigžņu ordenis (2001), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (2007), LR KM gada balvas kultūrā Trīs brāļu balva par mūža ieguldījumu (2007), LR MK balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas teātra gada skates Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu, viņa izrādes pēdējos gados regulāri saņēmušas skatītāju balvu, Kroders divreiz ar desmit gadu pārtraukumu ir ieguvis Latvijas teātru Labākā režisora balvu. Bet pāri visam – 56 gadi teātrī, 39 lomas teātrī un kino (kam klāt vēl vairāk nekā 40 lomu skolu teātrī un Ziemeļos), režijas 136 izrādēm profesionālajos teātros plus 29 izrādēm Ziemeļos.

Mums likās, ka viņš dzīvos mūžīgi. Viņam arī. Galvenais viņa dzīvē bija māksla un mīlestība. Un abas viņš baudīja, un abām tām viņš kalpoja līdz pēdējam brīdim. Un dalījās tajā visā. Viņš palika teātrī līdz pēdējam brīdim. Citējot Hamletu: «Tālāk tikai klusums...» Citējot Kroderu: «Mākslas funkcija ir attīrīt cilvēci. Un likt domāt, jo skaistums izglābs mūs visus.»

Kroderam tagad ir viegli. Mums jāskumst par to, ka ar viņu aiziet laikmets un daļa Latvijas. Cik liela daļa – tas paliek mūsu ziņā.

Valmieras Drāmas teātris

Atvadīšanās no Oļģerta Krodera Valmieras Drāmas teātrī 18. oktobrī no pulksten 11.30 līdz 13.30.

Gājiens no teātra uz Dīvala kapiem pulksten 14.

Svarīgākais