Izrāde, kuras dēļ draud spridzināt teātri

Pagājušās nedēļas nogalē Viļņu pamatīgi saviļņoja, sašūpoja mūsdienu itāļu režijas līdera, Eiropas Jaunā teātra realitātes balvas laureāta Romeo Kasteluči izrāde Par Dieva dēla vaiga koncepciju (On the Concept of the Face, regarding the Son of God), kas viesojās Lietuvas galvaspilsētā notiekošajā Starptautiskajā teātra festivālā Sirenos (Sirēnas).

Pretrunīgi vērtētā un provokatīvā režisora slava šoreiz atbalsojās tālu, sasniedzot tādu sabiedrības daļu, kuras dzīvē teātris nebūt neieņem pirmās vietas. Katoļticīgo valsti (savu piederību šai konfesijai atzīst 77 procenti Lietuvas iedzīvotāju) Kasteluči izrāde satraukusi ne pa jokam, izraisot gan katoļu, gan pareizticīgās baznīcas protestus, gan diskusijas Seimā. Kultūras ministrs Arūns Gelūns runājis par cenzūru un demokrātisku valsti kā diviem nesavienojamiem jēdzieniem, tikmēr vēl dienu pirms izrādes 35 deputāti nākuši klajā ar aicinājumu boikotēt Kasteluči izrādi, kura šķeļot sabiedrību, aizvainojot kristiešus un izsaucot starpkonfesionālas nesaskaņas.

Kādu stundu pirms sestdienas izrādes (otra notika svētdien) pie Lietuvas Nacionālā drāmas teātra jau rosījās protestētāji, bet neilgi pirms izrādes sākuma pie teātra jau valdīja īsta drūzma. Teātris nožogots, bija jāiziet drošības kontrole ar somu atrādīšanu, kas beidzās ar ūdens pudeļu un pat konfekšu konfiscēšanu. Policisti bruņojušies arī ar metāla detektoriem – esot saņemti draudi uzspridzināt teātri. Starp krāsainajiem lietussargiem lodā TV un fotokameras, stāv mūķene ar plakātu, kurā ar baltu uz sarkana nodrukāts: «Ir lietas, kuras nedrīkst nomelnot ne par privātiem, ne valsts līdzekļiem», bet kāpnes pie teātra kasēm okupējusi ļaužu grupiņa, kas, no lapiņām lasot tekstu, dzied reliģiska satura dziesmu. Zāli, acis nenovērsuši, izrādes laikā pieskata apsargi – katrā skatuves pusē pa divi.

Visa jezga ap Kasteluči izrādi sasniegusi arī valsts prezidentes Daļas Grībauskaites ausis, kura gan atteikusies komentēt šo ažiotāžu – lai vērtē skatītāji, bet pašai noskatīties izrādi nebūšot laika. Pats Kasteluči pārdzīvojot šo situāciju ar stingrajiem drošības pasākumiem, vēsta Nacionālā drāmas teātra direktors Martins Budraitis – «viņš teica, ka tā visa dēļ ir ļoti skumji», bet par protestiem ir apmierināts – tātad laba izrāde.

Par ko tad patiesībā ir visa šī jezga? Pret ko protestē cilvēki, kuri izrādi nemaz nav redzējuši? Izrādē izmantots renesanses mākslinieka Antonio da Mesinas gleznas Pasaules glābējs fragments – Jēzus sejas reprodukcija skatuves prospektā pašā tās centrā. Protestētāji iebilst, ka šis portrets tiek apmētāts ar dažādiem priekšmetiem. Dieva vaiga priekšā notiek cilvēka atvieglošanās process – rezultātā ekskrementi klāj ne tikai vainīgā ķermeni, bet arī telpu. Noskatoties izrādi, top skaidrs, ka Seima vēlēšanu priekšvakarā (tās notiks 14. oktobrī) Kasteluči ierauts politisko cīņu krustugunīs. Kādi, spiežot uz ticīgo cilvēku jūtām, makšķerē sev balsis, apliecinot vecum veco Bībeles patiesību, ka cilvēki nezina, ko dara, bet citi dara to ar viltu, jo izrāde ir pat Dievu apliecinoša.

Pirmā izrādes pusstunda dzīves īstenības naturālismā ļauj (vai liek) sekot slima tēva un dēla attiecībām tik prozaiskā situācijā kā nespējīgā tēva caureja un dēla pacietīgā šmuces satīrīšana. Džanni Placi (tēvs) un Serdžio Skarlatellas (dēls) darbs atkailinātās īstenības imitācijā ir apbrīnas cienīgs, īpaši Džanni Placi, kas lielākoties atrodas ar muguru pret skatītājiem, bet pasaka tik daudz – vispirms jau par pazemojumu, nožēlu un par to bezspēcības apziņu, ko uzspiež novecojušā ķermeņa vājums.

Virzoties no skatuves kreisās puses, pirmā apķēzīšanās notiek uz balta dīvāna, tēvam skatoties televizoru. Otrā reize notiek jau tuvāk «Dieva vaigam», kad tikko baltā kreklā un uzvalka biksēs tērptais dēls nomazgājis tēva pēcpusi un uzvilcis jaunu pamperu. Visbeidzot tēvs ir aizvirzīts līdz balti klātajai gultai skatuves labajā pusē, kurā viņš izgāž no naktsskapīša paņemtās plastmasas pudeles saturu, ar caurejas galaproduktu atgādinošu šķidrumu pamatīgi aplaistot arī sevi.

Šīs pusstundas laikā viņu dialogs saistīts ar šo nekontrolētas caurejas procesu, par ko trīcošais tēvs jūtas bezgala vainīgs, vairākkārt atvainojoties, bet dēls cenšas mierināt, sakot, ka mēs visi smirdam. Vienreiz dēla pacietības vadzis lūst, viņš sabļauj uz tēvu, pēc kā sirsnīgi sāpīgi atvainojas, no mugurpuses apskaujot tēvu un ar savilktu dūri viegli uzsitot pa viņa muguru. Garīgā saite ar Dievu notiek, dēlam pieejot pie Jēzus portreta, nostājoties pozā, kas līdzīga krustā sistajam Jēzum, un skūpstot tā lūpas, tādējādi Kasteluči viņam raksturīgā hiperpastiprinājumā rāda reliģisko praksi ar svētbilžu skūpstīšanu, piemēram. Šīs caurejas krāsotās tēva un dēla attiecības, tik sadzīvisku darbību kopums ietver plašu nozīmju lauku, kas ļauj reflektēt gan par mainītajām lomām, kurās bioloģiskā novecošana noliek bērnus un vecākus, gan Dieva un cilvēces attiecībām. Šis aspekts spilgtajā naturālisma un Dieva mīlestības apliecinājuma kontrastā pirmajā mirklī ir pat šokējošs, taču Kasteluči ņem vielu no Jēzus biogrāfijas. Atcerēsimies kaut Dieva dēla, dzīves pabērnu aizstāvja, saskaršanos ar pūstošas miesas trūdiem spitālīgā dziedināšanā. Vājā tēva un pacietīgā dēla saskarsme šajā pusstundā ir kā koncentrēts Dieva un cilvēces attiecību modelis. Taisām mēslus (grēkojam), vairāk vai mazāk jūtamies vainīgi, arī pārbaudām Dieva dusmu un soda jēdzienu, nožēlojam un turpinām, jo esam cilvēki, kam šādi aptaisīties ir dabiski, un Dievs to zina. Un bezgalīgi mīl mūs, pacietīgi slaukot netīro dupsi.

Otrā izrādes pusstunda ir kastelučiskāka – ar apdullinošā skaļumā laistu skaņu partitūru (un Skota Gibsona oriģinālmūziku turklāt), ar epizodēm, kas bliež pa apziņu tā, ka naturālās caurejas ainas jau līdzinās nevainīga zīdaiņa bezzobu šļupstam, bet tikai kopā veido izrādes jēgas veselumu. Viena no tām ir Jēzus portreta apmētāšana, kas tā satrauca izrādi neredzējušos kristiešus. Cits pēc cita iznāk vienpadsmit pirmo klašu vecuma bērni, kas no savām mugursomām izber granātas. Izrauj riņķi un met – jā, Jēzum sejā. Skaņu celiņā samiksēts sporta zāli dimdinošais bumbu un spridzekļu sprādzienu troksnis, atkal jau lieliski, tīri, ģeniālā vienkāršībā atainojot pasaules ainu ar Dieva bērniem, kuri spēlē karu kā tautas bumbu, un kā to pacieš Dieva acs un vaigs. Bet Kasteluči ar to nav gana, viņš Dieva seju tricina arī burtiski – drošināšanas sistēmā saslēgti vīri no iekšpuses portretu saķēpā (ar mēsliem, jādomā) un pēc tam saplēš driskās. Skatam atklājas melnajā plāksnē izgriezts un izgaismots uzraksts – «You are my shepherd», bet tad līdzās «are» blakus parādās nolieguma vārdiņš «not». Esi vai neesi mans gans – tāda nu ir lielā cilvēka izvēle, «būt vai nebūt» jautājums, ko uzdod un uz kuru atbild Romeo Kasteluči.

Romeo Kasteluči

Itāļu režisors, scenogrāfs, gaismu, skaņas un kostīmu mākslinieks

Dzimis 1960. gadā

Studējis scenogrāfiju un glezniecību

Teātra kompāniju Socìetas Raffaello Sanzio dibinājis1981. gadā ar māsu Klaudiju Kasteluči un sievu, dramaturģi Kjāru Gaudi. Svētā Rafaela sabiedrība pieder pie radikālākajām itāļu mūsdienu teātra izpausmēm

90. gadu vidū provokatīvie darbi izpelnījās politisko cenzūru – Itālijas Kultūras un mākslas ministrija pārstāja atbalstīt un aizliedza kompānijas darbu izrādīšanu

2000. gadā Romeo Kasteluči saņēma Eiropas Teātra savienības dibināto Eiropas Jaunās teātra realitātes balvu

2002. gadā Kasteluči tika uzaicināts par Aviņonas festivāla galveno mākslinieku. Saņēmis Francijas valdības piešķirto Mākslas un literatūras ordeni

2005. gada 37. Venēcijas biennāles teātra sadaļas kurators

2007. gadā festivālā Homo novus Dailes teātrī bija iespēja noskatīties Kasteluči slavenā 11 izrāžu cikla Tragedia Endogonidia (2002–2004) daļu BR.#04 Brisele

2008. gadā kā Aviņonas festivāla asociētais mākslinieks radījis trīs iestudējumus pēc Dantes Dievišķās komēdijas motīviem

2011. gadā 41. Venēcijas biennālē parādītajam iestudējumam On the Concept of the Face, regarding the Son of God daļa kritiķu, raduši pie Kasteluči sarežģītās, fizioloģiski iedarbīgās, maģiskās teātra valodas ar iespaidīgām vizuālām metaforām, pārmet pārlieku vienkāršumu

Šveices kultūras žurnāla DU veiktajā aptaujā un izvērtējumā Romeo Kasteluči (arī Alvis Hermanis) ierindojas 21. gadsimta pirmās desmitgades Eiropas teātra ietekmīgāko personību desmitniekā