Finita la comedia! pirmizrāde. Dailes teātra Oblomovs
Dailes teātra pirmais jauniestudējums Finita la comedia! ļoti iepriecina. Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs par spīti visādām barjerām spējis aktierus apvienot ansamblī kā diriģents orķestri un veiksmīgā sadarbībā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Ingu Krasovsku, mūzikas konsultantu Juri Vaivodu un gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu radīt izrādi ar kuplu, daudzslāņainu skanējumu.
Izrāde ir Aleksandra Morfova rokrakstam raksturīga – uz Nikolaja Erdmana lugas Pašnāvnieks pamata sacerēta līdz smalkākajām detaļām, ar skrupulozi izstrādātām masu ainām, kurās, ar acīm pieķeroties viena aktiera-tēla stāstam, riskē palaist garām citus. Taču tas viss garantē vieglu, mutuļojošu skatuvisko darbību ar surdinētiem ielaidumiem, panākot pulsējošu ritmu ar bišu stropa cikliskumu skatuviskā laika paātrinājumā.
Sadzīvisko ņemšanos komunālā dzīvokļa nojaušamajos plašumos režisors papildinājis ar metafizisko slāni, ļaujot sapņotājam Podsekaļņikovam dzirdēt mūziku klusumā un tādējādi arī uzsverot viņa iztēles milzu spēku, kas pamazām izstumj realitāti. (Lielākoties viņa pēdējā laika dzīve pagājusi miegā, un tādējādi JRT Oblomovam ir dzimis gara radinieks mazo cilvēku aprindās.) Arī jūtu sfēra šeit aptver abus – reālistisko un fantastisko lauku. Piemēram, Podsekaļņikova sievas Marijas mīlestība pret vīru ar suņa padevību, uzticību un dievināšanu, nepārprotami nodemonstrēta nervu impulsu pārbaudē – Podsekaļņikovam uzsitot pa savu celi, paceļas sievas kāja, raisot pārdomas par marioneti un tās pavēlnieku, kā arī šo aspektu sievietes un vīrieša attiecībās vispār.
Pirmajā cēlienā izvedot cauri vairāk komiskajai Podsekaļņikova eksistences pusei, liekot smieties daudz un līdz pat asarām, otrajā režisors sabiezina traģisko noskaņu, kas caurstrāvo Podsekaļņikova atmošanos īstajai dzīvei jeb plosīšanos banketā, kas sarīkots pašnāvniekam par godu; grotesko bēru procesiju ar dzīvo mironi zārkā un īsta vīraka stipro smaržu Strādnieka un kolhoznieces modrajā uzraudzībā; sērojošās atraitnes filmēšanu vairākos dublos kā atgādinājumu par varas struktūru pilnībā kontrolēto cilvēku dzīvi. Traģiskais kodols, kam režisors sacerējis padomju laikmeta reālijās balstītu komisko čaulu, ir viens tolaik un tagad. Īsto vērtību apzināšanās, par ko runājis režisors intervijās – protams, jo mantas kults ir daudziem aizmiglojis acis. Vēl – cilvēka neaizsargātība līķu mušu – izrādē pārstāvētās inteliģences, ebreju, tirgotāju, mīlestības un citu sava labuma guvēju/izmantotāju – manipulācijās, bet ir jau vēl citas, maigākas un bargākas varas izpausmes. Tā izrāde lika aizdomāties par pasauli, kurā sauc un atskan, kurā vārds rada darbu un pat nopūtai ir sekas. Daudz pateikt gribējis režisors, daudz dažādu zīmju iekodējis, un šī bagātība ir ieguvums, kurā katram atrast savu stāstu. Pirmizrādē dažviet prasījās tīrāks, no pašmērķīgas, bremzējošas darbības atbrīvots skanējums, taču tie ir sīkumi, ko laiks var labot.
Spēles stilu, kurā reālistiska izteiksme savienota ar grotesku, perfekti iztur Artūrs Skrastiņš Podsekaļņikova lomā, spridzinot skatuvi un zāli. Pie spilgtākajiem aktierdarbiem pieder arī Lidijas Pupures Serafima, Jura Žagara Grands-Skubiks un Laura Subatnieka Kalabuškins. Sākumā nomaldoties ar intonāciju, uz pareizās takas Marijas lomā tiek un arvien pārliecinošāk pa to noiet jaunā aktrise Dārta Daneviča.
Dailes teātra sezonas pieteikums ir ļoti daudzsološs, un atliek vien vēlēties, lai Finita la comedia! paņemtā augstā kvalitātes nots tiktu noturēta.