Stavangera par un pret sabiedrību
Liepājas teātra sezonas atklāšanas izrāde – Krievijas režisora Konstantīna Bogomolova pirmais iestudējums ārpus dzimtenes Stavangera (Pulp people) – šai Latvijas teātra sezonai ir uzlicis ļoti augstu kvalitātes latiņu.
Varētu jau bārstīties ar skaļiem un pretencioziem paziņojumiem, ka pēc šīs izrādes (arī Aleksandra Morfova Finita la comedia! Dailes teātrī, bet par to citreiz) sācies jauns laikmets Latvijas teātrī un daudz kas no tā, kas Latvijas teātros ticis pieņemts par labu esam, tagad žvadzēdams caur profesionalitātes sietu birst vēstures mēslainē. Tik labuma no šādiem apgalvojumiem nekāda. Karavāna ies tālāk, process ritēs savā dabiskajā gaitā, pēc labākās sirdsapziņas un augstākajiem godprātības mēriem. Jo arī pēc Kirila Serebreņņikova izrādēm Nacionālajā teātrī tā skatuve ir daudz ko pacietusi un neveiksmes teātrī ir tikpat dabiskas kā iesnas.
Bet Stavangera ir laba. Izcila. Stilistiski tīrs, perfekti nostrādāts, ciniski tiešs, ar melno humoru apkrāsots un ļoti sāpīgs mūsu, 21. gadsimta sabiedrības portretējums. Dzīvās bildēs un metaforās ietverta patiesība, kas ikdienas regularitātē, mediju pilināta, triecas pret patērētāja apziņu.
Iestudējums ir režisora un aktieru sacerēts pēc Krievijas mūsdienu autores Marinas Krapivinas lugas motīviem. Stāsta kompānija ir raiba – Norvēģijas narkomānu ģimene ar dēlu dauni (Agnese Jēkabsone, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris) un ar silikonu stratēģiski svarīgās vietās uzlabota, pieklājīgi izsakoties, vieglas uzvedības sieviete Žanna (Signe Ruicēna). Latvijas ģimene, kuras galva Nikolajs (Kaspars Kārkliņš) strādā par taksometra vadītāju un vizina daudzās lidmašīnu katastrofās izdzīvojušo Melno stjuarti (Everita Pjata). Viņa sieva Kristīne (Laura Jeruma), ar savedēja-interneta svētību seksa meklējumos nonāk Norvēģijā, kamēr viņas otrā vīra Nikolaja padsmitgadīgā meita Jana (Anda Albuže) dzīvo ar piešūtu savas 60 gadus vecās vecmāmiņas ziedoto galvu, mācās, mīlējoties ar skolotāju, kas līdzīgs trollim, un pamātes prombūtnē pieskata paralizēto vectēvu (Gatis Maliks). Vēl ir Kristīnes draudzene vīrieša miesā (Viktors Ellers), kas nodarbojas ar tetovēšanu un sēž uz diētas.
Ansamblis gandrīz visu izrādes laiku (1 stunda 50 minūtes bez starpbrīža) atrodas uz skatuves, apdzīvojot režisora sabiedrotās, mākslinieces Larisas Lomakinas radīto, ar audumu drapēto stikla būri, kurā notiekošais tiek filmēts un raidīts TV ekrānos, raisot asociācijas gan ar Krievijas realitātes šovu Dom 2, gan Alvja Hermaņa izrādi Tālāk. Ar neliterāro leksiku (cik apbrīnojami organiski skan lamu vārdi, ko citkārt labi audzināti aktieri viļā pa muti kā karstus kartupeļus un izspļauj kā mēslu gabalus!) un bezkaislīgu izteiksmes intonāciju tiek panākta galēji atsvešināta savstarpējā komunikācija, kur nav vietas emocijām. Tāda atsaldēto sabiedrība, kuras frankenšteinisms tiek atklāts arī ar iedarbīgām metaforām. Sievietes dzimumorgānus simbolizē koka dēlis, kas tiek staipīts līdzi maisiņā, attiecīgi vīrišķais atribūts ir urbis, bet autoavārijā cietušās operācija tiek rādīta kā pusdienu trauku mazgāšana asiņainā ūdenī. Abi piemēri lieliski atklāj šodienas mediju, patērētājsabiedrībā valdošo lietu, parādību, jūtu degradāciju un primitivizēšanas tendenci, mīlestību reducējot līdz seksam kā mehāniskai darbībai, bet autoavāriju upuru lāpīšana ir kļuvusi tik ikdienišķa darbība kā trauku mazgāšana. Protams, ka skolotāja sekss ar meiteni, kam ir pensijas vecuma sievietes galva un draudzene-transvestīts, pieder pie šīs pašas tēmas kā perversijas, ko tiražē medicīnas sasniegumi.
Nemitīgā stjuartes klātbūtne, kura kļūst par Krematorijas darbinieci-izvadītāju (kā tāds Harons brunčos Stiksas upē ap Aīda valstību), un darbības organizēšana savdabīgā lidojumā ar režisora gudru ziņu lieliskā ansambļa spēlē brīdina par to, ka lidmašīna ar šādu sabiedrību mūžīgi gaisā neturēsies. Bet nedomājiet, ka izrāde ir drūmas nolemtības pilna – jāsmejas ir daudz, taču smiekli ir tādi – mazlietiņ ar pārmetumiem pret savu spurgšanu un iekšēju nokaunēšanos aizdarīti. Jo tas, ko redzam, patiesībā nav smieklīgi. Bet citādi jau to skatīties būtu nebaudāmi, un Konstantīns Bogomolovs, kurš lieliski pārvalda traģikomisko nošu vijumu, to labi zina. Liepājas teātra publikai Stavangera ir pārbaudījums, bet teātrim – milzīgs panākums.