Režisors Viesturs Meikšāns rudenī atgriezīsies A. Čehova Maskavas Dailes teātrī (MDT), lai kopā ar savu radošo brigādi – scenogrāfu Reini Suhanovu, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un komponistu Jēkabu Nīmani – iestudētu 19. gadsimta dramaturga Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģiju Krečinska kāzas, Lieta un Tarelkina nāve.
Šai lielajai iespējai ceļu pavēra viņa iestudētais Kareņins teātra jaunajā zālē. «Izrāde paliek cilvēkiem atmiņā. Domāju, ka viņi redz savādāku teātri nekā tur pieredzēts. Viņiem Kareniņs iekrita acīs. Kāpēc, ko, to jau nesaka,» stāsta režisors par sev doto iespēju. Savukārt MDT mākslinieciskais vadītājs Oļegs Tabakovs aizvadītās sezonas slēgšanas ballītē izteicies tā: «Nākamsezon mēs atvēzēsimies Suhovo-Kobiļina triloģijai. MDT to vēl nekad neviens nav iestudējis, riskēsim. Uzreiz brīdinu, režisors nebūs krievs. Tā ka gatavojieties!»
– Kad ziemā runājām par taviem nākamās sezonas plāniem Maskavas Dailes teātrī, minēji vienu izrādi. Nu jau plānos ir ne vien Tarelkina nāve, bet visa Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģija.
– Aizbraucu uz Maskavu, un man piedāvāja taisīt trīs izrādes. Tas man pašam bija liels pārsteigums. Divreiz pārprasīju Tabakovam, vai tiešām tā ir. Viņam šāda iecere, iestudēt visu triloģiju, bijusi jau agrāk. Piedāvājis Jurijam Butusovam un Rimam Tuminam, bet viņi gribējuši visas trīs lugas salikt vienā vakarā, kam Tabakovs nepiekrita. Pēkšņi es parādījos pa ceļam. Es biju ar mieru.
– Kad plānotas pirmizrādes?
– Decembra vidū, marta beigās un jūnija beigās. Katrai izrādei ir bišķi mazāk par trim mēnešiem. Gandrīz nav laika atpūsties pa vidu. Tāds maratons būs. Tāpēc tagad mēģinu atpūsties un uzkrāt spēkus.
– Ar kādiem aktieriem strādāsi?
– Pirmās izrādes ansamblis ir skaidrs, septiņi vai astoņi aktieri, tostarp Marina Goluba un Sergejs Sosnovskis. Par otro un trešo izrādi vēl grūti ko teikt. Kaut gan Krievijā ir milzīgas aktieru izvēles iespējas.
– Mūsu iepriekšējā sarunā ziemā man radās iespaids, ja tev būtu piedāvājums kļūt par, piemēram, Valmieras teātra māksliniecisko vadītāju, tu to pieņemtu. Un tad jau dzīve iegrieztos citādi. Ja pafantazējam, kā būtu, ja būtu, vai arī tad pieņemtu šo iespēju?
– Ja pafantazējam, ja būtu tāds piedāvājums pirms gada vai diviem, tad visticamāk es nebūtu pieņēmis šo triloģijas iespēju. Jo tas nozīmē, ka es nebūtu teātrī, par ko esmu atbildīgs.
– Tu biji gatavs uzņemties šādu atbildību?
– Jā, domāju, ka biju gatavs. Pirms gada vai diviem. Bet neesmu tas, kas forsē notikumus. Arī tā sajūta... Reformas tad būtu diezgan radikālas. Man patīk kārtība, un tad es zinu, ka varu sasniegt tos rezultātus, kādus būtu nolikuši. Tas prasītu cilvēku maiņu, kas teātrī ir jau ilgi strādājuši. Tā ka varbūt paldies dievam, ka es neesmu mākslinieciskais vadītājs.
– Ja runājam par Valmieras teātri, tad nevar aizmirst, ka tam kā reģiona teātrim ir savi uzdevumi.
– Bet pēdējā laikā, šos piecus gadus, mērķauditorijas bija strikti noteiktas divos virzienos. Viens virziens bija reģiona patērētāju interešu apkalpošana, un ir režisori, kas perfekti veic šīs funkcijas, kas ir ļoti labi. Un otrs virziens – Rīga. Šie divi virzieni jau sāka izkristalizēties un kļūt arvien konkrētāki, tikai vajadzēja vēl papildu spēkus likt iekšā, lai Rīgas skatītāji kļūtu par Valmieras teātra mērķauditoriju. Man ir ticība Valmierai tādā ziņā, ka redzu uz ielas gandrīz tikai jaunus cilvēkus. Tā ir mērķauditorija, ar kuru vajadzētu strādāt. Šo pēdējo piecu gadu laikā tas jau sāka notikt. Pietrūka pāris lēmumu – jā, tas ir ļoti vērtīgi un vajadzīgi, strādājam uz to. Valmiera ir diezgan tuvu Rīgai, un pati pilsēta ir jauniešu pilsēta. Tā varētu būt laikmetīga teātra bāze, augsta, kvalitatīva līmeņa teātra bāze.
– Un tu kā šī otra virziena līderis tagad aizej no teātra. Tā kā žēl arī.
– Nu jā, žēl. Bet dažiem ir žēl, dažiem nav. Tikpat daudzi cilvēki domā – paldies dievam, tie eksperimenti ir beigušies, iesim vecajās sliedēs. Kaut gan nākamās sezonas repertuārs liecina, ka tomēr būs eksperimenti. Varbūt kāds no jaunajiem režisoriem to turpinās.
Man bija doma par to, ja būtu šāds piedāvājums, pieņemt vai nepieņemt. Es būtu pieņēmis. Bet es joprojām domāju, kas ir tas vislabākais veids, kā man strādāt. Nonācu pie secinājuma, ka daudzveidība man ir ļoti svarīga. Es gribu izmēģināt kino, gribu strādāt ārzemēs, uztaisīt izrādi džungļos. Starp citu, es Indijā esmu uztaisījis izrādi. Tā bija Ziemassvētku izrādīte indiešu bērniem. Tas ir fakts, bet CV to nerakstu. Tā ka mana starptautiskā pieredze patiesībā ir sākusies Indijā. (Smejas.) Tagad laikam esmu iegājis tajās sliedēs, kad meklēju starptautiskos projektus un vairāk skatos uz tiem. Aiznākamajā sezonā arī jau ir iespējas ceļot.
– Kur tieši?
– Tas ir Latvijas Jaunā teātra institūta projekts – turpinājums izrādei, ko šogad taisu festivālam Homo alibi. Tas tiks ieļauts viena skandināvu festivāla ietvaros, un tad iespējama sadarbība arī tālāk. Ir kino projekts, kurš būtu jātaisa gan Somijā, gan Krievijā. Bet pagaidām izskatās, ka tas nav – čau, Latvija! Tomēr Homo alibi ir, arī nākamsezon būs izrāde Rīgā. 2014. gadā – opera Rīgā.
– Opera?
– Jā, Kristapa Pētersona Šahs Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – ietvaros. Tā ir alternatīva – vai nu tiešām esi teātra mākslinieciskais vadītājs, sēdi uz vietas un koncentrējies uz mazo centru, kas ir tikpat vērtīgi, vai arī pilnīga brīvība.
– Kā tu skaties uz to, ka latvieši savas izcilības novērtē tikai tad, kad tās saņēmušas atzinību starptautiskā mērogā? Kā mūsu mūziķi, piemēram. Kas tas ir?
– Tas ir fakts.
– Mazvērtības komplekss?
– Jā, ļoti iespējams. Mazas tautas komplekss. Krievijā ir tieši otrādi, tur tik ļoti netiek novērtēti ārzemnieki, cik vietējie spēki. Tā ir interesanta lieta, par ko padomāt. Bet tas ir fakts. Bet es pagaidām nejūtos zenītā. Tieši otrādi. Viss tā mierīgi notiek.
– Tas ir mācību process? Vai pašapliecināšanās?
– Ja tā filozofiski skatās, tad katra cilvēka jēga ir pieredzes bagātināšana. Protams, tā ir kaut kāda mācīšanās. Bet arī tīri no profesijas viedokļa man ir interesanti tagad taisīt absurdu – es absurda dramaturģiju neesmu iestudējis. Tas būs pilnīgi savādāks rokraksts, darbošanās veids nekā Latvijā, jo pats teātris, skatuve, mentalitāte, valsts ietekmē izrādes veidošanu. To ļoti jūt, kad esi mainījis skatuvi, valsti vai aktierus. Tāpēc varbūt arī forši, ka viens periods, pieci gadi Valmierā, ir noiets posms un iešu tālāk. Ja izdosies aiznākamā sezona pēc triloģijas, būs pavisam forši, jo plānots alternatīvā teātra projekts, kino un opera. Pilnīgi dažādi žanri. Tā ir pieredzes bagātināšana. Bet nesen sapratu, ka man jau katra izrāde ir savādāka, man liekas, neviena nav līdzīga citai.
– Man ir izjūta, ka tu meklē. Es gan arī neuzskatu, ka jāatrod viena valoda un tad visu mūžu tajā jārullē.
– Par to valodu – droši vien agri vai vēlu tā radīsies. Es interesanti pavadu laiku. Man būtu garlaicīgi taisīt tā, kā jau esmu darījis. Dzīvot tā, lai nav garlaicīgi. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši.
– Kā vērtē savu pagājušās sezonas vienīgo izrādi Valmieras teātrī – Egoistus?
– Varbūt būšu skaļš, bet uzskatu, ka tā ir labākā izrāde, ko esmu Valmierā uztaisījis. Tāda kvintesence. Pēc Egoistiem sapratu, ka ļoti centos uztaisīt nepiespiestu, drusku anarhistisku izrādi ar to satura pamatu. Pēc izmaiņām – kad jau bija daudzi redzējuši, es otro cēlienu kārtīgi izmainīju, sapurināju, saīsināju – tas variants ir tāds, kam vairāk nav kur pieķerties. Es pret savām izrādēm esmu ļoti paškritisks. Godīgi sakot, ne Vīns un nezāles, ne Straumēni, ne Zelta zirgs, nekas cits man tā īsti nav paticis kā Egoisti.
– Es tad redzēju pirmo variantu. Pirmā daļa man ļoti patika, bet pēc otrās biju saskumusi, jo viss, kas pirmajā bija tik labi sabūvēts, otrajā nojuka un pazuda.
– To mēs arī sapratām, un izdevās veiksmīgi ainu rokāde un īsināšana.
– No satura viedokļa man problēma bija jaunā paaudze. Par veco viss skaidrs, bet jaunās plosīšanās izskatījās pēc bērnišķīgas, tīniskas protestēšanas protesta dēļ. Tā infantili.
– Jēga ir fināla ainā, kad nav ticības. Tā ir atbilde uz visiem jautājumiem. Tā ir diagnoze. Tam vajadzētu izskaidrot visu Gorkija ieprogrammēto jautājuma zīmi, ka jaunieši meklē, bet nespēj atrast jēgu, jo nav ticības. No šī punkta varētu vēl taisīt nākamo izrādi, kāpēc nav ticības, kādi ir cilvēki, ja tās nav un kāpēc tieši šodien ticības nav. Tur ir daudzpunktes.
– Tev ir izjūta, ka šodien jauniešiem nav ticības nākotnei?
– Es nevaru atbildēt vispārīgi. Ir tāda parādība – neticēšana, un tā mēdz būt kaut kādā proporcijā katrā no mums. Ticība ir ieprogrammēta, tas, iespējams ir tā – cik veiksmīgi sevi ieprogrammē, tik izdarīsi. Ko tu domā, tas tu esi. Man gribētos, lai tas ir globāli, jo tā nav tikai jauniešu problēma. Kāda ir jēga. Kam mēs dzīvojam, kam mēs darām to, ko darām. To var attiecināt arī uz mani – sev esmu uzlicis pieredzes bagātināšanas mērķi un īstenoju to, bet citiem cilvēkiem, iespējams, tas ir bezjēdzīgs risinājums. Tāpēc viņi meklē absolūto atbildi, kāpēc mēs te esam. Tad patiesībā tā vairs nav jauniešu izrāde.
– Man tavi Egoisti saslēdzās ar Jura Poškus Kolku Cool – tās jauniešu absurdās, bezjēdzīgās dzīves izjūtas dēļ. Var secināt, ka šāda problēma pastāv, kaut šo tēmu varētu paplašināt, vispārināt, arī attiecinot uz vecākām paaudzēm. Mūsu laika tēma.
– Tā ir visu laiku problēma. Tā ir arī nākotnes problēma. Tā nav sociāla problēma. Iespējams, ka ir veselīgi atkārtot šo jautājumu un atgriezties pie Gorkija.
– Krīzes ietekmē notiek vērtību pārvērtēšana? Cilvēki meklē jaunu pamatu zem kājām?
– Tu mēģini saprast, kas ir vērtības, un galvenais uzsvars uz vārdu mēģini, nevis ir vai nav. Man vispār nepatīk socializēšana, jo tā uzreiz ir sīkumaina. Ja vari mākslā uzdot visglobālākos jautājumus, tam ir jēga. To ir vērts darīt.
– Vai dzīvei tāda jēga maz ir?
– Jā, ir. Mana jēga ir pieredzes gūšana. Ja iedomājies, ka zini, pēc stundas nomirsi un mēģini no tās situācijas apskatīties atpakaļ – vai ir bijis kas vērtīgs, kāpēc esi šeit dzīvojis, tad arī rodas šīs vērtīgās lietas. Bērna uzaudzināšana, cilvēka dzīvības izglābšana kādā situācijā. Man liekas, tās būs tās vērtīgās lietas, kas paliks. Un iespējams, tā pieredze kādam palīdzēs. Tas ir baigi individuāli. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri var kaut kam ticēt. Kam pieķerties bezdibenī.
– Pastāsti par savu Homo alibi izrādi!
– Tas ir kopražojums ar vienu zviedru aktieri, dramaturgu, režisoru un norvēģu horeogrāfi. Mēs strādāsim katrs atsevišķi un taisīsim izrādi kā atbildi uz otra mākslinieka izrādi. Ideja tāda – mēs ar zviedru esam aizbraukuši uz Vīni, jau noskatījāmies norvēģu meitenes darbu un tagad katrs gatavojam savu atbildi uz viņas izrādi. Tā būs mana atbilde, kādas asociācijas rodas un ko vēl tajā tēmā gribētu paturpināt. Zviedrs atbildēs uz manu izrādi. Veidosies dialogs. Festivālā būs redzamas visas trīs izrādes.
– Tēma?
– Homo alibi tēma ir pārstrādāšana, taču mēs negribējām risināt ekoloģijas, dabas aizsardzības tēmas, bet paņemt to kā formu – atbildot uz izrādi, kaut kādā ziņā pārstrādājam tās ideju. Pārstrādājam ideju. Tāds kluso telefonu variants. Man ir ļoti interesanti strādāt ar Ludvigu, jo viņš ir radikāls zviedru performanču mākslinieks, režisors, kurš izaicina politkorekto Zviedrijas sabiedrību. Tāpēc viņam bija tiesu darbi. Kā sit pa naglu, precīzi trāpa. Ingri ir uzlecošā norvēģu horeogrāfe, jau ļoti populāra, ceļo ar savām izrādēm pa Eiropu. Abi ir augsta līmeņa mākslinieki, ceru, ka būs labi. Tas man ir mēģinājums alternatīvā teātra lauciņā. Ar Partitūru ekosistēmai izgaršoju to vidi un tagad iešu iekšā dziļāk.