Šis pavasaris Latvijas Nacionālā teātra režisoram Edmundam Freibergam bija īpašs. Pēc Latvijas skatītājiem pazīstamā režisora Gija Pjēra Kulo uzaicinājuma viņš devās uz Franciju, lai kolēģa vadītajā teātrī iestudētu izrādi. Maijā Antona Čehova Tēvocis Vaņa piedzīvoja pirmizrādi un, spēlēts vēl padsmit reižu, saņēma cildinošas atsauksmes. Arī vasarā režisoru gaida jauns radošs izaicinājums – viņš piekritis iestudēt Džuzepes Verdi Traviatu, kas izskanēs Starptautiskajos Siguldas Opermūzikas svētkos 4. augustā. Galvenajās lomās pasaulslavenā Maija Kovaļevska un slovāku izcelsmes tenors Pavols Bresliks.
– Apsveicu ar panākumiem Francijā! Bet kā līdz izrādei Francijā nonācāt?
– Tas ir garš stāsts. Biju Parīzē, stažējos teātrī, un tieši tajā laikā tur sāka mēģināt Stendāla Sarkano un melno, kurā Gijs Pjērs Kulo piedalījās kā aktieris. Sēdēju mēģinājumos. Bet viņiem labi negāja, nebija apmierināti ar režisoru. Tad režiju pārņēma Gijs Pjērs, skatījos viņa mēģinājumus un redzēju, ka viņš ļoti interesanti un labi mēģina. Tie bija pirmie Latvijas neatkarības gadi, bleķa priekškars bija vaļā, nebija tik vienkārši, bet mēs atradām iespēju uzaicināt viņu. Tā mums sākās sadarbība, kopā taisījām Trīs musketierus, pēc tam viņš iestudēja Briesmu darbi Lursīna ielā, Spēles varoņus, Tartifu.
Nu jau kādus gadus Gijs Pjērs vada teātri Comédie De l'Est, ir tā ģenerālintendants – reizē direktors un mākslinieciskais vadītājs. Arī iestudē izrādes, protams. Teātris atrodas Kolmārā, brīnišķīgā pilsētā Elzasā. Tā ir slavena tūrisma pilsēta, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tad radās doma, ka es varētu iestudēt tur kādu izrādi. Viņiem štata režisors ir tikai viens – pats Gijs Pjērs Kulo, pārējos pieaicina. Iestudējumu sezonā ir diezgan daudz. Ir sava trupa, taču nav liela, apmēram 15 cilvēku, bet, ko vajag, pieaicina uz līgumiem. Tad mēs pārcilājām, kas tā varētu būt par lugu. Vienu brīdi bija doma par latviešu šodienas dramaturģiju, pārcilāju Māras Zālītes lugas. Beigu beigās nonācām pie domas, ka tas varētu būt Antons Čehovs. Tā kā man Čehovs ļoti interesē un ar milzīgu prieku un kaifu vienmēr strādāju ar viņa lugām, un arī esmu vairākkārt taisījis, biju ļoti priecīgs par iespēju iestudēt Tēvoci Vaņu. Tad jau sākās organizatoriskie darbi, bija nosacījumi. Pirmais – laika nebija pārāk daudz, sešas nedēļas, bet mēs mēģinājām pamatīgi – visu dienu. Pa vidu ieēdām pusdienas, pastaigājām un atkal mēģinājām. Otrs nosacījums bija, ka tā būs radošā laboratorija bez īpašas scenogrāfijas ar piemeklētiem kostīmiem, taču sava ideja man bija, kā to darīt. Galvenais bija darbs ar aktieriem. Tas bija mēģinājumu, laboratorijas process, kurš vainagojās ar panākumiem. Vienā no pirmajiem mēģinājumiem aktieri jautāja – vai darbība notiek Čehova laikā vai kādā vispār laikā? Vai arī tas būs šodien? Es atbildēju, ka tas būs šodien, bet nevis tāpēc, ka es gribētu kaut ko īpaši modernizēt vai aktualizēt. Piemēram, ka visas tēvoča Vaņas problēmas saistās ar pasaules ekonomisko krīzi. Mēs tagad, šodien, mēģinām caur sevi tuvoties Čehova varoņiem, viņu problēmām, sirdīm, dvēselēm, emocijām. Tātad tas ir šodien. Tas process bija ļoti interesants. Ar aktieriem ļoti ātri dabūju labu kontaktu. Tas man bija ļoti svarīgi, jo vienmēr sagādā īpašu baudu un arī rada īpašu radošo gaisotni, ja nav lieku problēmu. Viņi bija atvērti, man uzticējās, par ko biju ļoti gandarīts un laimīgs. Protams, ka man tas bija īpašs piedzīvojums un savā ziņā arī pārbaudījums. Esmu ļoti konservatīvs cilvēks, es pat Latvijā neesmu strādājis citos teātros – cik jaunībā Valmierā un vienu izrādi iestudēju Operā – tas tāds izņēmums. Tāpēc tas pats par sevi bija pārbaudījums. Protams, ka esmu ļoti laimīgs, jo domāju, ka šis pārbaudījums ir izturēts, un esmu gandarīts par rezultātiem.
– Jūs teicāt, ar aktieriem ātri atradāt kopīgu valodu, bet viņu teātra tradīcija, pamati ir citi – kā pieņēma psiholoģiskā teātra skolu?
– Jā, tieši tāpēc uz to provocēju, un viņiem tas šķita ļoti interesanti, jo sajuta, ka nav tik lielas nozīmes formai. Kaut sava forma izrādei bija arī bez scenogrāfijas, sava estētika izveidojās. Skatītāji pēc tam teica – kāda brīnišķīga scenogrāfija, bet tās nebija – kaila skatuve. Brīnišķīgs gaismu mākslinieks no Parīzes radīja noskaņu no nekā. Aktieriem iegaršojās tas, ka viņi var ielikt savu dvēseli, kaut ko ļoti, ļoti personisku – uz to viņus provocēju, uz personīgu attieksmi, uz savas dvēseles atkailināšanu, atvēršanu. Līdz ar to arī bija vērtējumi, ka eksistences veids izrādē ir ļoti patiess un emocionāls, skarošs. Aktieri teica – tas ir kaut kas cits, bet tas ir tik interesanti. Viss ansamblis bija augstas klases profesionāli aktieri un divi – strādājuši pie Arianas Mnuškinas. Par to es sākumā nervozēju, domāju, kā viņi skatīsies uz vienu kaut kādu, no Eiropas otra gala atbraukušu. Vai es spēšu turēt līdzi viņu līmenim? Bet arī ar viņiem izveidojās ļoti labi kontakti. Tieši viņi visātrāk sāka dzīvot pēc tiem noteikumiem, kuriem vēlējos.
– Gribētos cerēt, ka sadarbība turpināsies, taps vēl kāda izrāde Francijā?
– Oficiāli plānots nav. Tagad ir cerība, ka šī izrāde vēl tiks spēlēta, tai ir veikts ļoti kvalitatīvs videoieraksts ar vairākām kamerām. Cik saprotu, šo ierakstu piedāvā dažādām iespējām – turnejām, festivāliem. Jācer, kaut kur arī nonāks, jo tiešām recenzijas bija augstākā mērā glaimojošas. Pēc pirmizrādes šo un to pārrunājām, man jautāja, ko es gribētu iestudēt. Doma bija, ka varētu strādāt ar to pašu ansambli, viņi teica, ka ļoti labprāt ar mani strādātu vēl. Ļoti labs bija Astrova lomas tēlotājs un varētu taisīt Čehova Ivanovu – uz šo ansambli lomas dalītos gandrīz ideāli. Tā arī būtu radošā laboratorija, bez īpašām inscenējuma inovācijām. Bet problēmu ir daudz. Tāpēc nekādas oficiālas vienošanās mums vēl nav. Kā saka, varbūt tāda iespēja ir.
– Kā saprotu, šis teātris strādā pēc projektu principa – uztaisa izrādi un rāda noteiktu laiku.
– Jā, un tad skatās, kas notiek tālāk. Izrādes visas bija pārpildītas, zvanīja pēc pēdējās izrādes un teica, ka pieprasījums ir arvien lielāks. Varētu jau tūdaļ rudenī spēlēt, bet aktieriem visi darbi saplānoti un grūti sadabūt visus kopā. Bet, ja izrāde ir perspektīva, tad pēc kāda laika tiek atjaunota. Viņi arī dara ļoti svētīgu darbu – brauc ar izrādēm pa Elzasas reģionu. Es biju vienreiz līdzi, kad spēlēja izrādi bērniem. Publikā bija bērni ar attīstības traucējumiem, izrāde bija brīnišķīga, ļoti interesanta formā un humāna saturā – par diviem bērniem, kuri bēg no zemes, kurā ir karš, bet tiek pārdoti verdzībā.
Jācer, ka nākamās sezonas otrajā pusē vai vasarā, kā būs iespējams saplānot, Tēvoci Vaņu atkal rādīs.
– Darbs bija diezgan intensīvs, vai sanāca vēl kādu izrādi redzēt?
– Noskatījos dažas izrādes. Bija interesanti formas meklējumi, bet arī aktieri to paši teica, ka pašlaik teātrī pietrūkst... Teātris ir tendēts uz to, lai būtu inovācijas, formā spilgts, bet ļoti bieži ir tā – skaties izrādi, ir interesanti, bet emocionāli neaizķer. Vaņa tādā ziņā bija emocionāla izrāde. Tāpēc varbūt arī bija tāda publikas reakcija – ka piepeši dzīvoja līdzi, ka bija iespaidoti, beigās raudāja. Izrāde atstāja ļoti emocionālu iespaidu. Tā, manuprāt, ir tendence šodien – vispārināti grūti pateikt, tomēr šķiet, Eiropas teātrī lēnītēm tiek meklēts ceļš uz skatītāja sirdi, emocijām, katarsi.
– Kā no Francijas puses izskatās Latvijas teātris?
– Bija ļoti interesanti. Protams, viņi neko daudz nezina. Droši vien kaut ko internetā paskatījās par Latviju. Man bija divi asistenti. Es jutos kā Ķīnas ķeizars! Viens palīdzēja pie organizatoriskajām lietām, komunikācijā ar gaismotājiem, rekvizitoriem. Viņam ir teātra izglītība, labi raksta, lūdzu viņam mēģinājumos izteikt savas domas, un viņš deva ļoti precīzus un labus padomus. Otrs asistents bija francūzis, kurš raksta zinātnisku darbu par latviešu teātri. Protams, ka līdz šim viņš pamatā zināja tikai Alvi Hermani. Viņš sēdēja no pirmā līdz pēdējam mēģinājumam un caur mani mazliet iepazina latviešu teātri, viņam bija iespēja ar dzīvu latvieti sēdēt un skatīties, kā mēģina. Protams, tie secinājumi ir – ilgus gadus uz latviešu teātri bijusi un joprojām ir liela pozitīva krievu teātra ietekme. Šajā darbā tā arī jūtama. Droši vien, ka tā ir, esmu daudzus gadus braucis uz Maskavu, skatījies visas Efrosa, Ļubimova, Jefremova, Sovremeņņik izrādes. Savu ietekmi tas atstājis, jo tie bija teātra ideāli.
– Nacionālajā teātrī esat jau gandrīz 40 gadu un dažādus laikus pieredzējis. Ar ko šis laiks šajā teātrī ir zīmīgs?
– Zīmīgs ar kvantitātes pāriešanu kvalitātē. Teātrī ienāk ļoti daudz jaunu cilvēku, režisoru, aktieru. Notiek ļoti dzīvs process, un no tā daudzuma, kas Jaunajā zālē notiek, laika gaitā notiks atlase, kam būs saderīgā asinsgrupa ar mūsu teātri. Tik liels jaunu spēku pieplūdums mūsu teātrī nekad nav bijis. Iespējams, vēl tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad liela daļa šā teātra aktieru bija emigrācijā, tika uzņemtas studijas un nāca Jaunušans, Freimane, Līne un vēl citi. Pašlaik ļoti daudz un dažādos virzienos tiek strādāts, un tas dos teātrim ko ļoti būtisku un nozīmīgu.
– Un atkal Nacionālajam teātrim ir visvairāk nomināciju Spēlmaņu nakts balvai.
– Domāju, tas ir tieši šā procesa dēļ, jo, ja paskatāmies, tur ir ļoti daudz jauno vārdu. Jaunie nāk ar radošo intensitāti, enerģētiku, savām idejām, domāšanu.
– Jūs minējāt, ka domājāt par latviešu lugas iestudēšanu Francijā. Kā vērtējat mūsu nacionālo dramaturģiju, kāda ir tās kvalitāte?
– Par šo jautājumu man ir ļoti daudz nācies i domāt, i runāt, arī tad, kad biju galvenais režisors, jo Nacionālajā teātrī pirmām kārtām jābūt nacionālajai dramaturģijai, gan klasikai, gan mūsdienu lugām. Šķiet, ka process notiek, raksta ļoti daudz, vēlēšanās rakstīt ir. Problēma ir, ka ar varu nevienu režisoru ar lugu sakrustot nevar. Režisoram ir jāatrod tas, kas viņu piesaista, interesē, kas rosina. Droši vien arī tāpēc latviešu mūsdienu dramaturģija teātros tik daudz neienāk. Turklāt tagad jaunie režisori paši sacer lugas – tas sākās Jaunajā Rīgas teātrī un tagad ir diezgan izplatīti. Tātad ir kaut kāda problēma. Varbūt dramaturģijā pietrūkst vērienīgāku personību. Protams, es augstu vērtēju Ingu Ābeli, Leldi Stumbri. Ļoti interesanti, ka parādījās luga no Latgales.
Mazliet šokējoši, un tas jau turpinās ilgāku laiku, – šodienas dramaturģija savā dzīves izjūtā ir ļoti melna. Nu ļoti melna. Kad es lasīju Nacionālā teātra izsludinātā konkursa lugas – ir talantīgi uzrakstītas, bet pamatā darbojas bezcerīgi cilvēki, deģenerāti, nodzērušies, kas sit sievu nepārtraukti... Ir šausmīgs izmisums un nabadzība, nevēlēšanās neko darīt, mainīt savā dzīvē. Viena otra luga rakstīta ar ļoti ironisku attieksmi. Man personīgi tā nav pārāk tuva, ir cita dzīves izjūta, un tik briesmīgi melnu dzīvi neredzu. Un arī neuzskatu, ka tieši tāda būtu uz skatuves jārāda. Lai dramaturģija, māksla vispār attīstītos, būtiska ir personības loma. Varbūt no kvantitātes parādīsies tā spilgtā personība. Tad arī viss kopējais līmenis ceļas. Negribētu teikt, ka šodienas dramaturģija ir zemā līmenī. Man ļoti patika Leldes Stumbres Smiltāju mantinieki, tur bija liels Indras Rogas nopelns, taču viņas abas kopā daudz strādāja. Skatītāji sajuta to latvisko saiti, tas bija svarīgi un tuvi.
Pēc lugu konkursa sapratu, ka ļoti aktuālas ir sociālās problēmas, kas notiek sabiedrībā. Pietrūkst pozitīvas idejas, kas latviešus vienotu.
– Teātra Žurka bija veids, kā jūs runājāt par sociālajām aktualitātēm. Kā raugāties uz jauno Žurku?
– Kad skatos, brīžiem smejos garšīgi, brīžiem mazāk, bet tas jau kā parasti. Humors ir sarežģīta lieta. Tā ir savādāka. Neapšaubāmi. Tolaik toni noteica Circenis (Jānis Skanis) un Kornēlija (Svetlana Bless). Tāpat bija savi asumi un politiķu apcelšanas. Formā tā Žurka bija vienkāršāka, šī ir izsmalcinātāka. Mēs visi trīs pensionējāmies, bet tradīcija turpinās, tātad ir vajadzīga līdz brīdim, kamēr skatītāji to gribēs redzēt. Varbūt jādomā cita forma.
– Nebija žēl šķirties? Jūsu bērns tomēr.
– Tie bija ļoti daudzi gadi. Pašā pirmajā reizē, 90. gadu pirmajā pusē, bija Teātra dienas koncerts Pilnmēness nakts vīzijas, Žurka parādījās mazlietiņ no sufliera būdas. Toreiz noskatījās Alfrēds Jaunušans un teica, tā ir manta, to vajag attīstīt. Nākamgad jau Žurka bija uz skatuves. Tad uzķērām to, ka jokus, kas saistījās ar sociālajām problēmām, publika uzņēma vētraini. Toreiz jau neviens neko tādu nedarīja.
Par to žēlumu... Vienmēr jau ir mazlietiņ žēl šķirties no tā, kas tev ir pierasts, tuvs. Mums ar Svetu un Jāni bija dzemdību mokas. Lai būtu aktuāli, tos jokus cerējām burtiski pēdējā brīdī – visas biļetes uz 30 izrādēm jau pārdotas, bet mums vēl nekas nebija gatavs. Ar kūpošām galvām strādājām, cik kafijas izdzerts, cigarešu izsmēķēts, paši sarājušies un izsmējušies. Dabiski, ka tas bija kas ļoti pierasts. Loģiski ir tas, ka vienā brīdī punktu vajadzēja pielikt. Katrai lietai savs sākums, turpinājums un beigas. Sliktāk ir, ja beigas pats neapjēdz un citiem jāsaka, klausies, vajadzētu pierimt. Mūsu pēdējās divas Žurkas man liekas ļoti labas. Šķīrāmies ar godu, es tā domāju.
– Beidzamajos gados iestudējat vienu izrādi sezonā.
– Es pats pašlaik vairāk negribu. Lēnītēm domāju, kā dzīvi organizēt savādāk. Mani darba gadi ir bijuši tiešām – tikai darbs. Tagad, kad dzīve ir mazliet atslogota un varu pacelt acis pret debesīm, atkrīt daudzas problēmas, kas bija aktuālas 24 stundas diennaktī, kad vadīju teātri. Kad varu paskatīties dzīvē un mazlietiņ paslinkot, man liekas, tas ir normāli. Cik man teātris nāks pretī un dos iespēju studēt, tik labprāt vienu izrādi sezonā iestudētu. Vienalga kurā zālē. Vēl kādu laiku iespējams strādāšu Kultūras akadēmijā, bet arī ne tādu slodzi kā iepriekš, kad vadīju kursu, bet kā pedagogs, kopā ar citiem. Mēģinu saprast un sajust, cik ilgi... Lai kādam citam nav jāsaka – atvainojos, bet varbūt jums vairs nevajadzētu ar to lietu nodarboties. Tas jājūt. Manam pašnovērtējumam liels pluss bija darbs Francijā. Man tas bija eksāmens, es to izturēju godam, un tas deva pārliecību, ka vēl kādu brīdi varu darīt.
– Nākamsezon iestudēsiet Liliomu. Tā bija jūsu ideja?
– Tā bija mana ideja. Par to, ka Liliomu vajadzētu atkal iestudēt, doma radās, kad mēs bijām trimdā VEF. Ar Mārtiņu Vilkārsi iesākām sarunas par scenogrāfiju, lomas bija sadalītas. Rudenī mainījās direktori un finansiālā situācija vairs neļāva to īstenot. Viss, kas dzīvē notiek, notiek uz labu, pat ja tobrīd liekas, ka notiek uz sliktu. Par to esmu pārliecināts. Francijā lieku reizi pārliecinājos par to, cik svarīgi ir uzrunāt skatītājus emocionāli, no savas sirds. Lilioms ir tāda luga – sarežģīta, dīvaina, bet ļoti skaista un emocionāla. Runā par lietām, kurām nav noilguma – par cilvēka dvēseles dzīvi. Par mīlestību, vientulību, uzticību. Nemaz jau nerunājot par leģendāro mūziku!
– Visbeidzot sāpīgais jautājums – kā jūs redzat, kas šodien notiek Latvijas kultūrā krīzes kontekstā?
– Tas, ka kultūras attīstība nav materiāli nodrošināta, ir skaidrs, pat ar neapbruņotu aci skatoties. Cik jaušu, budžeta pārskatījumā tomēr kultūrai kaut kas tiks dots. To es ļoti labi zinu un saprotu mūsu cienījamo direktoru Ojāru Rubeni, nastu, ko viņš nes, jo visu laiku jādomā, kā sabalansēt budžetu, kā izdzīvot.
Tad jau arī bija traki, tie bija pirmie neatkarības gadi, kad vadīju teātri. Tad valsts bija vēl nabadzīgāka. Protams, ka naudas nav. Vai tuvākajā laikā būtiski pieaugs? To var saprast, nauda ir tik, cik ir, bet varbūt tomēr jāskatās, kā tā tiek pārdalīta. Tā taču ir pašsaprotama lieta – bez kultūras vai ar vārguļojošu kultūru nevar iedomāties ne tautu, ne valsti. Kas attiecas uz teātra sfēru, domāju, jūs man piekritīsiet, – rosība ir milzīga. Neskatoties uz to, ka naudas nav. Protams, no tā nevajadzētu izsecināt, ka mēs naudu nedodam, bet jūs tāpat strādājat.
– Jo ilgi tas tā nebūtu.
– Tieši tā. Raugoties, ka latviešu teātrī ienāk jaunā paaudze un mazajos eksperimentālajos teātros ar minimāliem līdzekļiem daudz izdara, ka vienā brīdī var parādīties jauna un interesanta kvalitāte, – tas mani dara optimistisku. Es saprotu rakstnieku problēmas un varu parakstīties zem tā, ka nevar neko radīt, ja esi pilnīgā izmisumā. Mākslai vajag nopietnu atbalstu. Man šķiet, lielai daļai politiķu tomēr māksla nav svarīga. Viņi varbūt kādreiz atnāk uz teātri, pasaka komplimentu, ir atzīmējušies, ka bijuši teātrī. Kad briesmīgi iet virsū... Bet varbūt tā arī vajag. Es pēc dabas neesmu tāds. Tie, kas vairāk kliedz, riktīgi izbļaujas un noprotestējas, panāk, ka sāk domāt. Kas nekliedz, tie lai pacieš. Varbūt vajag kliegt.
Citāti no recenzijām
«Izrādē ir maz ārējo izteiksmes līdzekļu, princips, kas bieži raksturo izcilus uzvedumus, – gandrīz tukša skatuve, daži vienkārši priekšmeti, galds, krēsli, pīts sols. Priekšroka tiek dota tekstam, un, lai to uzsvērtu, spēles sākumā aktieri ierodas un ieņem savas vietas uz skatuves, un, turot tekstu rokā, lasa pirmās autora remarkas. Uz mirkli mums rodas sajūta, ka piedalāmies lasījumā, bet pavisam drīz, mums to nemaz nemanot, tas pāriet spēlē, teātris šeit ir visā savā varenībā un pārsteidzošā klātbūtnē. Mēs kopā ar aktieriem esam iegājuši Čehova pasaulē.» Marī Fransuāza Grilāna (Mediapart, 17.05.2012.)
«Freibergs publiku tuvina skatuvei, pašai Čehova teātra sirdij. Uz skatuves ir panākts ārkārtīgi liels aktieru darbošanās īstums. Aktieru spēle ar katru brīdi rada arvien augstāku patiesīguma pakāpi. Lai arī izrāde ilgst vairāk nekā divas stundas, rodas vēlēšanās, lai šis trauslais un jūtīgais traģiskā un komiskā sajaukums, kas ir tendēts uz filozofiju, nebeigtos nekad. Vienīgā vēlēšanās pēc izrādes noskatīšanās ir redzēt to vēlreiz un vēlreiz par to visu runāt.» Dominiks Feižs (L'Alsace, 13.05.2012.)