Atklāt Voiceku. Režisora Kirila Serebreņņikova iestudējums Nacionālajā teātrī

Iepriekš gadījies, ka, atgriežoties no Krievijas teātra festivāla Zelta maska izrāžu skates Maskavā, atjēgšanās mūsu teātra realitātē līdzinājusies iekāpšanai paseklā peļķē. Ne jau tāpēc, ka visas Maskavā redzētās izrādes būtu izcilas un mūsu teātrī tādu nebūtu – galu galā Russian Case programma ir izlase, bet Latvijas izrāžu skate šogad arī izskatījās ļoti labi. Tomēr pēc megapolē pavadītās nedēļas un redzētās teātra valodas daudzveidības nokļūšana ikdienā ir tikpat grūta kā pēc atvaļinājuma darbā. Šopavasar bija citādi.

Pirmā Latvijas izrāde, kas sekoja Maskavā gūtajai pieredzei, bija Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova iestudētais Voiceks Latvijas Nacionālajā teātrī, kas veiksmīgi savienoja abas teātra telpas. Kamēr sakārtoju un aprakstīju Maskavā gūtos iespaidus, raksts par Voiceku arvien stabilāk iekārtojās uz nepadarīto darbu soliņa, laiku pa laikam par sevi ņipri atgādinot. Klausoties stāstus par to, kā publika pieņem vai nepieņem šo izrādi un, durvis dauzīdama, pamet zāli izrādes laikā, pārliecinājos, ka viss ir pareizi. Drīzāk būtu jāsatraucas, ja Nacionālā teātra pamatauditorija par šo izrādi būtu sajūsmā – tad mums nebūtu vajadzīgs viesrežisors Kirils Serebreņņikovs.

Voiceka paveikto labo darbu sarakstā vispirms jāmin nopelni Nacionālā teātra auditorijas kustināšanā, atjaunināšanā – zālē ļoti atsaucīgi reaģē gados jauna publika. Zinu trīsdesmitgadniekus, kuru Latvijas kultūras kartē Nacionālais teātris nav īpaši iezīmēts, bet uz Voiceku atnāca arī bez manas aģitēšanas. Tāpēc, ja var runāt par publikas audzināšanu, Voiceks šo darbu veic. Ir taču skaidrs, ja Voiceks būtu tapis Jaunajā Rīgas teātrī, kam patlaban pieder intelektuālākā Latvijas teātra slava, neviens neatļautos pat klusiņām lavīties ārā no zāles, jo tur taču nevar publiski atzīties, ka nepatīk un nesaprot.

Voiceks nav izrāde izklaidei. Apziņas plūsmu atgādinošās audiovizuālās kompozīcijas zīmju kodu šifrēšanā nepieciešamas zināšanas – kā laikmetīgajā mākslā, tā kultūras vēsturē vispār, sākot no Bībeles līdz Dišāna pisuāram un Da Vinči kodam. Tomēr Voiceks nav izrāde vien šauram intelektuāļu klubiņam, kas gūst baudu, cenšoties pārspēt cits citu erudīcijā – tā ir vērtīga pieredze katram, kas domā par to, no kurienes nācis un kurp iet.

Par Kirila Serebreņņikova pozitīvo un vērtīgo ietekmi aktieru darbā runā viņi paši, un par to arī nav jāšaubās, jo profesionālu, labu viesrežisoru prakse teātrim ir svētīga. Voiceks to apliecina, aktieru darbs ir precīzs kā pulksteņa tikšķi.

Voiceks attaisno teātrim piedēvēto līdzību ar baznīcu – kā templi, kurā sakrālais tiekas ar profāno, lai ideālā izrādes un skatītāja satikšanās gadījumā prāts un gars vienotos sadarbībā, gūstot vērtīgu pieredzi.

Voiceks ir kā intensīvs, stundu un 45 minūtes garš nepārtraukts rituāls, kurā, preparējot mūsdienu Voiceka traģēdiju un vizualizējot dvēseles dzīvi, režisors norāda uz īstenības un iztēles krustdūrieniem, šūtiem dzīvā miesā, melniem diegiem dvēselē. Pārceļot Voiceka darbību uz mūsdienu mākslas galeriju, mākslinieks tiek pozicionēts kā dvēseļu inženieris ne jau šī jēdziena poētiskākajā nozīmē. Kirils Serebreņņikovs runā par mākslas manipulatīvo dabu, par realitāti, kurā jebkas un jebkurš kļūst par mākslinieka rīku/objektu, liekot asi sajust cilvēka individuālās, personiskās telpas sienu trauslumu, ko no ārpuses plēš dažādi eksperimenti, bet iekšienē ārda paša dēmoni.

Gundars Grasbergs – aktieris ar vīrišķīgu augumu un bērna labticīgo skatienu – ir īstais rīks Kirila Serebreņņikova rokās. Naivi paļāvīga miera mikas tēls ir maldinošs, tas neiet kopā ar zvēru, kas Voicekā pamostas, un šī disonanse ar acīmredzamā neticamā pavadošo izjūtu ir stabila visu izrādes laiku. Mākslā šādas metamorfozes pelna aplausus, bet dzīvē nākas šausmināties par dendiju Breivīku, kura izrādes kontekstā Šekspīra asiņainās traģēdijas ir bērna šļupsti.

Katram Voiceka skatītājam būs savas asociācijas, alūzijas, pārdomas un secinājumi, jo Kirila Serebreņņikova izrāde var kļūt par pasauli, kuras atklāšana ir aizraujošs piedzīvojums.