Pirmdien, Starptautiskās teātra dienas priekšpēcpusdienā, LKA E. Smiļģa Teātra muzejā Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) balvu pasniegšanas ceremonijā silti sirsnīgā gaisotnē tika godināti šā gada Lilitas Bērziņas, Harija Liepiņa un Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas laureāti. Izvērtējot teātru iesniegtos pretendentus, par izciliem sasniegumiem šogad LTDS valde balvu piešķīrusi aktieriem Lolitai Caukai, Artūram Skrastiņam un baletdejotājam, pedagogam, horeogrāfam Vladimiram Cukanovam.
LTDS priekšsēdētājas Daigas Gaismiņas-Šiliņas un LKA rektora Jāņa Siliņa vadītajā pasākumā pirmais tika sveikts Vladimirs Cukanovs. Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas laureāts jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo Vīnē un diemžēl dzīvesbiedres veselības problēmu dēļ nevarēja atbraukt uz Latviju. Taču balva līdz ar LTV1 raidījuma 100 g kultūras redaktori Mārīti Balodi un pagājušā gada Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas laureātu Genādiju Gorbaņovu ceļoja uz Vīni. Klātesošajiem bija iespēja redzēt, cik labā latviešu valodā patiesi aizkustinātais mākslinieks par to pateicas, sakot, ka jūtas satraukts un pagodināts, ka pēc tik ilga laika viņu atceras. Iezīmējot Vladimira Cukanova lomu mūsu baletā, Ausma Dragone uzsvēra, ka pilnīgi nenovērtēts viņa ieguldījums ir pedagoģiskā darbība: «No 1947. gada 98 procentus baletdejotāju izveidojis viņš. Tas ir grandiozi, nav viņa vietā tāda vairs.»
Nacionālā teātra aktrisi Lolitu Cauku pagājušā gada Lilitas Bērziņas balvas laureāte, Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska sveica ar vēstules starpniecību, jo gatavojas pirmizrādei, taču Kristāla zvanu aktrisei pasniedza pirmā šīs balvas laureāte, kolēģe Astrīda Kairiša. Saņēmusi balvu, Lolita Cauka atzina: «Ar balvām ir ļoti īpatnēji. Es nekad savā dzīvē neesmu piešķīrusi lielu nozīmi apbalvojumiem, atzinībām. Tas daudz svarīgāk ir bijis maniem tuviniekiem, draugiem un nedraugiem, paziņām, bet ne man. Biju ļoti pārsteigta, ka pēdējās dienās pirms šīs balvas saņemšanas, kad sāku domāt, sapratu, cik ļoti nozīmīga un svarīga šī balva ir man. Es to ļoti augsti novērtēju un jūtos tiešām ļoti pagodināta.»
Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš, kurš Harija Liepiņa balvu saņēma pērn, tagad Kristāla zvanu pasniedza kursabiedram Artūram Skrastiņam, sakot, ka viņa darbs Saljēri lomā izrādē Amadejs ir ģeniāls. Artūrs Skrastiņš teica paldies visiem saviem pedagogiem un kolēģiem, kā arī atbildēja uz paša uzdoto jautājumu, kāpēc viņam ir tik ļoti veicies: «Man vienmēr ir bijis svarīgi apzināties saknes. Es vienmēr esmu tās saknes jutis, gan Dailes teātrī, gan citos teātros.
Mamma droši vien vainīga pie tā, ka mani saindēja ar teātri. Es atceros, kā mani mamma maziņu veda uz Dailes teātri. Atceros, kā nevarēju acis atraut no tā sirmā kunga ar biezajām uzacīm – Harija Liepiņa, kuram acu skatiens bija tāds, ka gluži kā piekalts uz viņu skatījos. Jau tad es sapratu, ka šī profesija ir tik ārkārtīgi gaistoša. To man arī Jānis Streičs teica – skatītāju mīlestība ir ilūzija. Es, jauns aktieris būdams, teicu – kā, tā nevar būt! Viņš teica – tā eksistē tikai tad, kad tajā vakarā kaut ko izdari. Pēc tam par tevi aizmirst, jo mīl nākamo. Un tev atkal un atkal jāpierāda, ka tu vari. Šodien šī profesija ir vēl gaistošāka, nekā tas bija Harija Liepiņa laikā. No šodienas aktieriem, kas aktīvi strādā, vispār nepaliek nekādas liecības. Izrādes netiek ierakstītas, grāmatas tiek izdotas ļoti maz. Nav izvērstu dokumentālu raidījumu par aktieriem, režisoriem, baletniekiem, operniekiem. Mēs, mana paaudze, būtībā esam tāds caurums vēsturē. Apzināta vai neapzināta valsts kultūrpolitika, bet tā tas ir.
Man ir ārkārtīgi liels gods pievienoties šai sakņu sistēmai, kas ir Harijs Liepiņš, Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Helēna Tangijeva-Birzniece, nu jau arī mani kolēģi – Kaspars Znotiņš, Lolita Cauka. Esmu priecīgs, ka es ieķeros tajās saknēs nu jau oficiāli. Man ir ļoti liels novēlējums. Mani bērni zinās, es viņiem varēšu izstāstīt, kas tas ir. Bet vēl nākamā paaudze – lai viņi ne tikai zina, kas ir šis sirmais kungs ar biezajām uzacīm un ar magnētisko acu skatienu, kura vārdā šī balva nosaukta, bet arī zinātu un saprastu, kāpēc viņš ir tik nozīmīga figūra Latvijas kultūrā.»
