Daļēji piepildītās baleta alkas. Etoile Ballet Gala koncerts LNO

Gadu pēc pirmā Etoile Ballet Gala koncerta vēl aizvien acu priekšā redzu Parīzes Grand Opera zvaigzni Izabelu Siaravolu dejojam Žizeli un Džona Noimaijera Kamēliju dāmu. Arī citi pagājušā gada koncerta mākslinieki bija ļoti augstas raudzes. Tāpēc nebūt nepārsteidza fakts, ka uz otro Etoile Ballet Gala koncertu šā gada 12. martā biļetes, par spīti to augstajām cenām, bija izpārdotas. Ir vērts samaksāt, lai piedzīvotu pāris minūtes nerealitātes izjūtu.

Vienā upē divas reizes iekāpt nevar, bet ir būtiski saglabāt vēlmi to izdarīt. Arī šogad bija pāris mirkļi, kas izskaidroja, kāpēc baleta māksla spēj piepildīt zāles. Adelina Pastore un Davits Eiranjans no Esenes Alto teātra bija īsti galā koncertu speciālisti, lecot un griežoties ar tādu jaudu un aizrautību, ka no zāles vairākkārt skanēja: «O! O! O!» Tomēr, ieklausoties fināla aplausos, par lielākajiem publikas mīluļiem bija kļuvuši Prāgas Nacionālā teātra dejotāji Zuzana Šimakova un Aleksandrs Kacapovs, kas izpildīja Petra Zuskas un Jirži Kiliana horeogrāfijas. Publikas atsaucība modernā baleta ķermeniskumam un emocionalitātei kārtējo reizi atgādināja, cik ļoti Latvijā pietrūkst šādu izrāžu kvalitatīva piedāvājuma.

Diemžēl gan jāatzīst, ka kopumā šogad koncerta līmeņa latiņa palaista zemāk: ne tik interesants un daudzveidīgs repertuārs, zemākas klases solisti, iztrūkst koncerta reklāmā solīto numuru. Rodas iespaids, ka pagājušā gada panākumi likuši ripot jau pa daudz vienkāršāku galā koncertu ceļu – kāds klasisks, atturīgs un akadēmisks pāris (Anastasija Koļegova un Jevgenijs Ivančenko no Marijas teātra), jau pieminētie maza auguma ugunīgi dejotāji ar ne pārāk klasiskiem ķermeņa dotumiem (žēl gan, ka Adelina Pastore, kas mācījusies Kubā, nedejoja solīto Alisijas Alonso Karmenu), kāds dejisks un emocionāli patiess duets (Sāra Kora Dajanova un Janiks Bitenkurts no Parīzes Grand Opera). Blakus klasikai ir pāris mūsdienīgāki numuri, lai varētu runāt par programmas daudzveidību. Grūti gan saprast, kāpēc no Petra Zuskas repertuāra, kuru Latvijā vislabāk pazīst no asprātīgā Marijas sapņa, izvēlēts 2000. gadā tapušais darbs Les Bras de Mer. Lai arī tas saņēma teju vislielākās ovācijas, darbs ir daudz vājāks nekā vēlākās Zuskas horeogrāfijas. Mazāk tipiska, tāpēc intriģējoša izvēle ir gan koncertu noslēdzošais pas de deux no baleta Parīzes liesmas (horeogrāfija – V. Vainonens, mūzika – B. Asafjevs), gan tas, ka pēdējās dejas gods atdots maza auguma strupai balerīnai. Lielisks atgādinājums par to, cik daudz zūd, ja pārāk daudz tiek sekots vienam standartam – tādu sienas caurburbjošu ātrumu nesasniedza neviens no pārējiem vakara viesiem, kuru augumi ir daudz atbilstošāki iedomātajam baletdejotāja tēlam.

Kopumā viss ir korekti un kārtībā un pārsniedz to, ko redzam uz LNO skatuves ikdienā, kaut vai tāpēc, ka, pat sēžot pirmajās rindās, nedzird piezemēšanās būkšķus un puanšu klaudzoņu. Vienlaikus Prāgas teātra gulbis (Alīna Nanu) liek atcerēties 29. februārī Gulbju ezerā debitējušo Alisi Prudāni, kas pārliecināja vairāk – gan tehniski, gan tēla rakstura izstrādes ziņā.

Ir grūti ignorēt 2011. gada Etoile Ballet Gala spilgto pieteikumu, kas tika uztverts kā apsolījums baleta zvaigžņu svētkiem, nevis korektam katalogam ar dažu sekunžu aizrautības mirkļiem. Varbūt programmas atlasi un izvēlēto līmeni pārāk lielā mērā nosaka kāds apstāklis. Pat ar neapbruņotu aci ir grūti nepamanīt, ka programma veidota ap kādreizējo Latvijas Nacionālās operas solistu Ulvi Azizovu, kurš gan dzēsis no savas biogrāfijas to, ka reiz pie mums dejojis. Viņš ir vienīgais, kurš dejoja pērn un dejo šogad, koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Olga Azizova, turklāt, pateicoties tam, ka šāgada koncerta zvaigznes ir ar daudz mazāku mirdzumu nekā pērn, Ulvi Azizovs vairs neizskatās pēc zemāka līmeņa dejotāja. Jāatzīst gan, ka viņa dejojums arī kļuvis daudz savāktāks, koncentrētāks, lēcieni kā vienmēr labi, pārliecinoši un enerģiski, viņš spēj būt labs partneris, atdodot visu uzmanību savai balerīnai. Tomēr vēl aizvien manāma nevajadzīga tēlošana un turpinās mokas ar griezieniem, kas notiek ne ap rotācijas centru un izskatās saspiesti.

Atliek tikai novēlēt, lai 2013. gadā koncerts atgriežas 2011. gada līmenī un lai uz to laiku Ulvi Azizovs, kurš visticamāk turpinās sevi piedāvāt kā starptautisku premjeru, būtu par tādu kļuvis.