Tests ar Gogoli

© Anna Vilnīte

Nikolaja Gogoļa stāsta iedvesmotā režisora Jurija Djakonova izrāde Cilvēks šinelī tapusi Latvijas Nacionālā teātra un neatkarīgā Dirty Deal Teatro sadarbības projektā Tests. Patiesi, šo izrādi var dēvēt par testu ar Gogoli, kurā jaunajam režisoram un komandai ir iespēja ļauties intriģējošam izaicinājumam, strādājot ar krievu klasiķa fantastisko grotesku par Pēterburgas ierēdni Akakiju Akakijeviču Bašmačkinu un viņa šineli.

Tā radies tests–eksperiments, kura gaitā var sekot, kā Gogoļa fantāzija kairinājusi komandas iztēli. Gogolis spēlējas ar realitāti, un Djakonovs dara to pašu, Gogoļa 19. gadsimtu savienojot ar mūsdienām, etīžu virknē stāsta kodolu apaudzējot ar laikmetīgu vielu, atpazīstamām situācijām. No vienas puses, tādējādi stāsts par kādu 19. gadsimta cilvēku kļūst skatītājiem tuvāks, iespējams, kādam saprotamāks. No otras – etīdes domas skaidrībā, mērķtiecībā un arī asprātībā nav viendabīgas, tāpēc brīžiem mūsu laikmeta dekorācijas šķiet mākslīgi pievilktas, radot pārdomas, ka skatāmies melno materiālu – mēģinājumu, no kura vēl jāatsijā liekais.

Darbība notiek improvizētā garderobē (Rūdolfa Baltiņa scenogrāfija un kostīmi), kurā drosmīgākie skatītāji uztic aktieriem savas jakas, mēteļus un pat kažoku, ļaujot virsdrēbēm spēlēt pašām sevi. Garderobisti – Maija Doveika, Kārlis Krūmiņš un Ivars Kļavinskis – ir stāsta stāstītāji un dalībnieki reizē. Režisors uzsver, ka šī ir spēle, nevis realitātes imitācija. Improvizācijai atvērts process, kurā aktieri darbojas azartiski, ar to spēles prieku, kas, labi redzams, sagādā gandarījumu kā pašiem, tā skatītājiem. Jaunais aktieris Jurģis Spulenieks Akakija lomā ir fascinējošs. Šķiet, ka viņš tiešām ir Akakijs, kurš, pārvarot laika un telpas šķēršļus, nācis taisnā ceļā no Gogoļa radošās virtuves. Viņš ir citādais, relikts, kas ar laika mašīnu atceļojis uz citu gadsimtu un tāpēc ir tajā absolūti neiederīgs. Absurdi šķiet Akakijam dotie rakstīšanas un pārrakstīšanas uzdevumi no mūsu laika prozas – uzsaukumi par roņu glābšanu vai skrejlapu teksts «Nāvi Ušakovam», par ko vēl tālāk šajā tekstā. Tomēr tie arī lieliski demonstrē Gogoļa dotā mazā cilvēka skrūvītes vietu kādā departamentā un viņa niecīgo lomu sociumā, ar ko var gluži viegli identificēties tie, kas nedzīvo ar zelta karotīti mutē un saprot, ko nozīmē par ziemas mēteli atdot 20 procentus no gada ienākumiem. Jurģa Spulenieka Akakijs ir pats kautrības iemiesojums, kas samierinās ar savu mikroskopisko daļu no lielā taukā dzīves pīrāga kā indietis, piedzimis zemākajā kastā. Tā nav vientiesība, tā ir gudrība, kas aiztaupa spēku šķiešanu, lai taranētu slēgtas durvis. Jurģim Spuleniekam izdodas radīt nojausmu par noslēpumainu Akakija iekšējo pasauli, ko sargā šinelis, bez kura dzīvot nozīmē to pašu, ko dzīvot bez ādas un ar viegli ievainojamu dvēseli.

Par īpaši izdevušos uzskatu etīdi, kurā Akakijs mēģina dabūt viņam nozagto jauno šineli pēc tam, kad tas nonācis garderobē pie skatītāju mēteļiem. Akakijam prasa numuriņu, bet tā taču viņam nav, tāpēc viņš vēršas pie skatītājiem, un labs cilvēks viņam to iedod. Pretī saņemto svešo jaku neņem, kautrīgi uzstājīgi rādot uz savu mēteli, un izmisumā pat mēģina kāpt tam pakaļ. Viņam iesaka rakstīt iesniegumu. Tās ir spožas šodien joprojām plaukstošās birokrātijas mehānisma darbības paraugminūtes, kas atklāj likuma spēku pār taisnības un cilvēcības maznozīmību. Kam pazīstams šāds pazemojums, tas sapratīs to smacējošo žēlumu, kas pārņem, to visu vērojot. Savukārt dzīvnieku draugiem, jo īpaši kaķu cilvēkiem varētu būt grūti skatāma cita Gogoļa iedvesmota fantāzija par kaķēnu ķeršanu ādiņām jaunajam šinelim.

Pieļauju, ka uz DDT nāk cilvēki ar humora izjūtu un bez ētiskiem aizspriedumiem, tāpēc režisora asā provokācija skrejlapu tekstā netiek pārprasta, jo mākslas patiesība taču nav dzīves patiesība. Principā esmu par to, ka teātris un tabu ir nesavienojami jēdzieni, tomēr, vai šoreiz mērķis attaisno līdzekļus – man jautājums paliek neatbildēts. (Pozitīvais piemērs no šīs sērijas ir DDT skatāmie Visi mani prezidenti ar fantāziju par Valdi Zatleru kā oligarha slepkavu.) Toties kā melns uz balta ir skaidrs, cik ļoti svarīga ir tā radošā brīvība, ko šāds projekts–eksperiments dod.

Izklaide

Pēc grupas “bet bet” koncerta Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” prezentēta Guntara Rača pirmā prozas grāmata – autobiogrāfiskais atmiņu stāsts “Trakais”. Pasākumu apmeklēja vairāki grāmatas varoņi, tostarp “Līvu” līderis Ainars Virga, kā arī vēl viens jaunības laika draugs Ivo Fomins.

Svarīgākais