Jaunā režisora Aika Karapetjana pirmā pilnmetrāžas filma Cilvēki tur jau pirms pirmizrādes raisīja diskusijas gan par tās sižetu – stāstu par šķietami marginālo dzīvi mikrorajonā –, gan par to, kāpēc valsts finansējusi spēlfilmu, kas uzņemta krievu valodā.
Atvairot pārmetumus, kurus referenduma gaisotnē izmantoja visi, kam tas bija izdevīgi, režisors sacīja: «Cilvēki tur nav par sociāliem vai nacionalitāšu jautājumiem, mikrorajons šajā filmā drīzāk ir cilvēka dvēseles alegorija.» Šobrīd filma ar subtitriem latviešu valodā tiek demonstrēta Rīgas kinoteātros Citadele, Cinamon, Multikino un Splendid Palace, kā arī kinoteātros Daugavpilī, Liepājā un Siguldā.
Aiks Karapetjans pēc izcelsmes ir armēnis, kura vecāki jaunībā pārcēlās uz Latviju tēva studiju dēļ. Aiks dzimis Armēnijā, bet visu mūžu dzīvojis Latvijā – līdz pat studiju laikam Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļā viņš galvenokārt uzturējās krievu valodā runājošo vidē. Jaunais režisors ir absolvējis arī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Audiovizuālās mākslas nodaļu, kā arī Parīzes kinoskolu ESEC. Viņa īsfilmas piedalījušās vairākos starptautiskos kinofestivālos, savukārt operas iestudējums Seviljas bārddzinis pērn bijis viena no apmeklētākajām izrādēm Latvijas Nacionālajā operā (LNO).
Cik ilgs laiks pagājis, kopš radās ideja par filmu Cilvēki tur līdz tās īstenošanai?
Tieši četri gadi. Scenāriju es sāku rakstīt 2008. gada janvārī, filmējām 2010. gada rudenī, pēc tam nodarbojāmies ar montāžu un pēcapstrādi apskaņošanu, krāsu korekciju...
Kāpēc izvēlējies stāstu par dzīvi mikrorajonā?
Pēc diplomdarba uzņemšanas daudzi man teica, ka ir laiks domāt par pilnmetrāžas filmu. Sapratu – vajag rakstīt scenāriju par to, ko zinu, tāpēc filmā ir daudz situāciju un ainu, kuras pats esmu redzējis savām acīm un dzirdējis savām ausīm. Principā filma nav tik daudz par kriminālo pasauli, vairāk par to, kā cilvēks meklē savu vietu sabiedrībā un dzīvē. Šī tēma manai paaudzei ir diezgan aktuāla, jo manu vienaudžu vecāki piedzīvoja postpadomju sindromu – daudzi nezināja, kā dzīvot un pelnīt naudu jaunajā iekārtā, tāpēc bērniem propagandēja, ka ir jāizvēlas profesija, kurā var nopelnīt naudu. Daudzi mani bijušie klasesbiedri izvēlējās kļūt, piemēram, par veterinārārstiem vai zobārstiem, bet pēc tam saprata, ka tas viņus nemaz neinteresē.
Es mēģināju par šo problēmu runāt, izmantojot rupjāku faktūru. Ieliku filmā arī nedaudz kriminālu elementu, lai stāsts būtu agresīvāks un vizuāli spilgtāks. Ja es veidotu filmu par džeku, kurš grib kļūt pat veterinārārstu, to nebūtu tik interesanti skatīties.
Tātad provokatīvās tēmas, kuras var redzēt arī tavos iepriekšējos darbos, drīzāk ir dramaturģisks un māksliniecisks paņēmiens, nevis personisko interešu jautājums?
Kino ir vizuāla māksla, scenārija ilustrācija. Man vienmēr ir licies, ka tā ir jārāda spilgti, lai paliek atmiņā. Protams, noskaņojums jau ir jāieliek pašā scenārijā. Godīgi sakot, gandrīz visas kino vēsturē nozīmīgās filmas ir diezgan agresīvas, tajās ir vardarbība un sekss, nāve un mīlestība. Bet vispār jau tas ir atkarīgs no stāsta. Ja es taisītu filmu par to, kā vīrietis satiek sievieti un iemīlas, diez vai stāsts būtu tik agresīvs. Viss ir atkarīgs no tā, ko grib panākt.
Kā tev šķiet, kas ir šīs filmas auditorija?
Kad taisīju filmu, domāju, ka skatītāji pārsvarā būs vecumā no 18 līdz 30 gadiem, taču vienubrīd sāku par to šaubīties un tagad vairs nezinu. Protams, pārsvarā tie droši vien ir jauni cilvēki – vairāk džeki, nevis meitenes; viņām diez vai šī filma tik ļoti interesē. Principā es domāju, ka jebkurš, kurš var atļauties samaksāt naudu par biļeti, ir potenciāls manas filmas skatītājs. Galvenais, lai pirms skatīšanās nerodas maldinošs iespaids, ka filma ir, piemēram, černuha. Bija milzīgs risks iegrimt divās galējībās – televīzijas seriāla un Austrumeiropas festivālu černuhas stilā, tāpēc mēģinājām no abām izvairīties. Operatoram stāstīju, ka mums ir jāfilmē no malas, it kā mēs būtu ārzemnieki, kas filmē Austrumeiropu.
Filma jau pirms pirmizrādes tika izmantota par instrumentu referenduma kontekstā, taču patiesībā tās stāsts ir ļoti universāls – par cilvēka izvēlēm likteņa un apstākļu priekšā – un varētu norisināties jebkurā vidē un valodā.
Jā, tāpēc cilvēkiem, kuri saistībā ar šo filmu runā par valodas jautājumiem, es saku – sākumā to vajag noskatīties, un pēc tam viņiem šādu jautājumu vairs nebūs. Starp citu, mums bija doma par scenāriju divās valodās – sektas līderis un Sabīne [filmas varoņi] bija iecerēti kā latvieši, bet pēdējā brīdī es pārdomāju. Lai filma nebūtu par nacionalitāšu problēmām – krievu un latviešu attiecībām, to vajadzēja veidot vienā valodā, mēs izvēlējāmies krievu valodu.
Vai tu pats esi iejuties latviešu vidū?
Es ļoti reti apmeklēju pasākumus, kas ir saistīti ar latviešu kino vidi. Ir daži kolēģi, ar kuriem dažreiz savācamies, iedzeram, parunājam par kino, bet neviens no maniem tuvākajiem cilvēkiem nav no šīs vides. Mans labākais draugs vispār nav saistīts ar mākslu un kultūru. Godīgi sakot, man tā vide bišķiņ riebjas. Nevis tāpēc, ka es sevi uzskatītu par pārāku, bet liekas, ka tur visi guļ viens ar otru... Kādā pasākumā iepazīsties ar meiteni un uzzini, ka viņa jau ir bijusi operatora asistente draudzene... Labāk no tā visa tālāk turēties, negribas savu likteni bojāt. (Smejas.)
Reiz izteicies, ka latviešiem pietrūkst drosmes; tu domā – kultūras jomā vai vispār?
Uzskatu, ka latviešiem pietrūkst drosmes, bet pietiek agresivitātes, un viņi bieži jauc šīs lietas. Ja runājam par valodu jautājumu, uzreiz varu teikt – referendumā nepiedalījos. Manuprāt, šis referendums bija 20 gadu pilnīgi idiotiskas politikas rezultāts. Barikādēs Latvijā stāvēja ne tikai latvieši, bet arī cittautieši – krievi, armēņi, gruzīni un tā tālāk. Un tie, kuri tolaik, paslēpušies zem gultas, gaidīja, kas notiks pēc barikāžu laika, pēc tam nāca pie varas un vienam sabiedrības slānim piešķīra pilsonību, bet pārējiem – neko. Daudzi nepilsoņi man ir teikuši, ka viņi ir aizvainoti par to, kas notika 90. gadu sākumā. Politiķi pie varas mainās, bet iedzīvotāji paliek, tāpēc visdrosmīgākais solis tolaik būtu bijis pilnīgi visiem piešķirt nepilsonību. Tad visi iedzīvotāji būtu vienlīdzīgi un cilvēkiem būtu izvēle – kļūt vai nekļūt par pilsoņiem. Viņi kārtotu valodas eksāmenus, un sabiedrība veidotos no nulles. Domāju, ka visi justos labi.
Ja būtu gājis uz referendumu, es balsotu «par», bet nevis par krievu kā otru valsts valodu, bet gan pret pastāvošo politiku. «Par» balsoja ne tikai krievi, bet arī citu tautību cilvēki, jo viņiem tas nebija jautājums par krievu valodu, bet gan protests pret to, kas notiek politikā. Uzskatu, ka referendums bija bezjēdzīgs pasākums, valsts iztērēja naudu pa tukšo, jo uzreiz bija skaidrs, kā tas beigsies. Tagad tie, kuri nobalsoja «pret», var justies nenormāli spēcīgi, un politiķiem ir iespēja provocēt vēl vairāk sūdu sabiedrībā.
Es pats tikai pirms trim gadiem nokārtoju valsts valodas eksāmenus un dabūju pilsonību, neraugoties uz to, ka visu mūžu dzīvoju Latvijā. Es līdz 18 gadu vecumam personīgi nepazinu nevienu latvieti, bet nevis tāpēc, ka man būtu bijis princips nerunāt ar latviešiem, bet gan tāpēc, ka es vienkārši par to nekad nebiju iedomājies. Kad iestājos LMA, man likās, ka esmu ārzemēs. Ir ļoti slikti, ka mēs dzīvojam divās sabiedrībās. Tur neviens nav vainīgs, izņemot naida propagandētājus. Piemēram, esmu ievērojis, ka latviešu ziņu portālos par Krieviju pārsvarā ir tikai negatīvas ziņas, pat attēlos lielākoties ir tanki un karavīri – kaut kas tāds, kas šejieniešiem varētu iedvest bailes. Jo dažiem, kas ir pie varas, izdevīgi, ka cilvēki ir nobijušies. Nacionālie jautājumi parasti parādās tad, kad valstī ir ekonomiskās problēmas... Neviens vairs nedomā par reālām problēmām, bet par kaut kādām valodām.
Esi teicis, ka mūsu inteliģencei trūkst spējas runāt par sociāliem jautājumiem.
Es ļoti maz lasu ziņas, bet dažreiz, kad palasu, tā vien šķiet, ka mūsu kultūras pārstāvji vienmēr ir lojāli varai. Viņi it kā kritizē politiku, bet pārsvarā izvēlas izteikties no valsts pozīcijas, jo mēs visi – kultūras pārstāvji – esam ļoti atkarīgi no valsts. Ja nebūtu valsts finansējuma, principā nomirtu no bada. Var saprast, kāpēc kultūras cilvēki baidās kritizēt valsti – vienā brīdī viņi vienkārši var nesaņemt finansējumu kādam projektam.
Vispār es domāju, ka Latvijā nav inteliģences kā tādas, jo tie, kurus varētu saukt par inteliģenci, nav izdarījuši neko tādu, lai viņus tā sauktu. Ja esi inteliģents, izglītots cilvēks, tas vēl nenozīmē, ka esi inteliģences pārstāvis. Inteliģenci, manuprāt, veido cilvēki, kuri ne tikai nodarbojas ar savu profesiju, bet arī piedalās sabiedriskajā dzīvē – viņiem ir jāaizstāv cilvēks, nevis vara. Kultūras pārstāvis kaut kādā ziņā prezentē sabiedrību. Es, piemēram, neesmu nekāds inteliģences pārstāvis – nepiedalos sabiedriskajā dzīvē un publiski neizsakos par politiskiem jautājumiem, jo tie mani neinteresē.
Varbūt absolūtās vienlīdzības princips ir jāievieš arī kultūrā, jo parādītos godīga konkurence, piemēram, starp valsts un nevalstiskajiem teātriem un tamlīdzīgi.
Nedomāju, ka var parādīties reāla konkurence. Runājot par teātri... Es ļoti reti apmeklēju teātra izrādes, jo man ne īpaši patīk šī māksla, bet zinu, ka katram teātrim Latvijā ir savs skatītāju loks, piemēram, Jaunajam Rīgas teātrim viens, Dailes teātrim – cits. Un Latvijā nav tik daudz cilvēku, lai vēl varētu pabarotu māksliniekus, kuri darbojas mazajos nevalstiskajos teātros, piemēram, Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātrī. No diviem miljoniem iedzīvotāju varbūt puse nojauš par to, kas notiek Latvijas teātros, bet tikai kādi desmit procenti no viņiem reāli apmeklē izrādes. Arī citur pasaulē teātri nevar izdzīvot bez valsts atbalsta, bet pie mums vispār nav tam nepieciešamā tirgus.
Piemēram, gribētos, lai filma Cilvēki tur savāktu vienā zālē gan tos, kuri vispār neiet uz latviešu filmām, gan tos, kuri interesējas. Ar šo filmu mēģināsim apvienot cilvēkus, lai sāktos interese par vietējo produktu. Domāju, ka pēdējā laikā latviešu filmas kļūst arvien labākas. Parādās jauna kinorežisoru paaudze, kas, es ticu, taisīs labu kino. Mums vienkārši vajag ignorēt iepriekšējo paaudzi, kuri centās kaut ko pierādīt, bet neko nepierādīja, – visi tie kairiši... [Viesturs] Kairišs ir labs režisors, bet kino viņam neiet. Piemēram, [Anda] Miziša filma Medības nebija slikta, bet arī ar stāstu nogāja greizi.
Šķiet nepelnīti, ka pašmāju kino problēmās vaino mūsu aktierus, kuri uz ekrāna izskatās samāksloti un teatrāli. Manuprāt, to labot ir režisora uzdevums.
Jā, latviešu filmās mūsu aktieri spēlē teatrāli, bet tā ir režisora vaina; mums ir ļoti labi aktieri. Piemēram, kad skatījos [Kirila] Serebreņņikova izrādi Mirušās dvēseles, pilnīgi mainīju attieksmi pret jaunajiem aktieriem. Es ieraudzīju, ka mums ir brīnišķīgi aktieri, tikai mūsu režisori neprot ar viņiem strādāt. Tajā izrādē visi aktieri bija ļoti labi.
Vēl viens klupšanas akmens latviešu filmās nereti ir scenāriju kvalitāte. Vai uzskati, ka kinoscenāristam ir jāpiemīt literāta dotībām?
Godīgi sakot, es turpmāk vairs pats negribētu rakstīt scenārijus, jo neesmu rakstnieks. Labprāt piesaistītu cilvēku, ar kuru varētu sadarboties scenārija rakstīšanā. Filmai Cilvēki tur scenāriju rakstīju ļoti ilgi, aptuveni divus gadus. Man bija ap desmit scenārija variantu. Nesen nejauši atradu pirmo versiju, kurā bija pilnīgi citāds stāsts – vairāk par mīlestību. Paldies dievam, ka atteicos no šī varianta. (Smejas.)
Kāpēc, tavuprāt, Latvijas filmās bieži ir problēmas ar scenārijiem?
Nav taisnība, ka mums nav cilvēku, kuri labi raksta. Problēma ir tāda, ka tie, kuri labi raksta, grib rakstīt sev. Viņi bieži vien nesaprot, ka dramaturgs vai scenārists ir cilvēks, kurš raksta pēc teātra, režisora, producenta vai kāda cita pasūtījuma. Ja dramaturgs vai scenārists man saka – es vēlos rakstīt to, ko pats gribu, es viņam atbildu – tad raksti grāmatas, nevis lugas vai scenārijus, jo citādi, ko tu pēc tam ar tiem darbiem iesāksi? Tagad gan ir jauna dramaturgu paaudze, bet, godīgi sakot, neesmu lasījis viņu darbus.
Šķiet, tu neesi no režisoriem, kurš uzspiež savu pasaules redzējumu, jo proti pielāgoties – gan žanram, gan skatītāju gaumei.
Jā, manuprāt, labs režisors ir amatnieks. Šķiet, Billijs Vailders reiz teica – no piedāvājumiem nekad nevajag atteikties, jo, ja tev, piemēram, piedāvā taisīt filmu ar sliktu scenāriju, vienmēr var mēģināt pierunāt pārrakstīt scenāriju. Man krīt uz nerviem režisori, kuri sev uzskata sevi par Dieva misijas pildītājiem šajā pasaulē. Piemēram, tādi režisori kā Andrejs Tarkovskis vai Džims Džārmušs būtībā visu laiku taisa vienu un to pašu filmu – viņi pielāgo scenārijus savam stilam. Savukārt es vairāk cienu režisorus, kuri ir kā amatnieki, piemēram, Stīvens Spīlbergs, kurš domā par to, kā vislabāk izstāstīt konkrēto stāstu, kā atrast pareizo valodu, lai tas labi izskatītos ekrānā. Un tas ir grūti; daudz sarežģītāk nekā izdomāt, piemēram, kaut kādu ungāru ārthausu.
Kāpēc tevi neinteresē dokumentālais kino?
Kad mācījos LKA, bija uzdevums uztaisīt dokumentālo filmu. Pēc tam sapratu, ka šis žanrs mani neinteresē, jo es īsti nesaprotu, kas ir dokumentālais kino. Man nav skaidrs, kurā brīdī beidzas dokumentālais un sākas inscenētais kino. Atceros, kā filmēju savu varoni, kurš sēž un sēž... Man gribas, lai viņš pieceļas un kaut ko paņem, bet, ja viņam to pateikšu, tā jau būs spēlfilma. Es nevaru mānīties – uzfilmēt spēlfilmu, bet pateikt, ka tā ir dokumentāla filma.
Spilgtākais piemērs Latvijā šajā ziņā ir režisors Andris Gauja ar savu inscenēto dokumentālo kino.
Neesmu redzējis viņa filmu Ģimenes lietas, bet tā varētu būt, jā. Tagad visā pasaulē tas ir populāri. Manā skatījumā gan dokumentālais kino ir, piemēram, [Josifa] Staļina runa. Vēsturiski dokumenti, hronika, manuprāt, ir dokumentālais kino, bet, ja aizej ar kameru intervēt cilvēku, tas drīzāk ir raidījums.
Filma Cilvēki tur liek domāt arī par arhitektūras ietekmi personības veidošanā. Kā tevi pašu iespaidojusi arhitektūra?
Kad mācījos LMA, arhitektūras vēsture no visiem priekšmetiem man patika vismazāk, jo tā bija ļoti sarežģīta – bija grūti atcerēties jēdzienus, plānojumus un tā tālāk. Bet man ļoti patīk pilsētas. Es nevarētu dzīvot ārpus pilsētas vairāk par divām dienām – droši vien sajuktu prātā. Man patīk lielas pilsētas, kuru portretu veido tieši arhitektūra, ēkas.
Jau minēju, ka, filmējot Cilvēki tur, es operatoram teicu, ka mums ir jābūt kā diviem ārzemniekiem, kuri pirmoreiz atbraukuši uz padomju perioda rajonu. Mums šis rajons bija jāuzfilmē ar tūristu acīm – jāfano, cik šie ēku kompleksi ir diži un jaudīgi. Mēs izmantojām platos objektīvus, lai vēl vairāk izceltu arhitektūras nozīmi... Filmas varoņi nereti atrodas tuvu ēkām un principā staigā pa tām kā labirintiem. Taču negribējās ar šo tendenci pārāk aizrauties – filmas otrajā daļā uzmanība vairāk tiek pievērsta tieši stāstam, jo lielākoties visi tomēr ļoti labi pazīst šos rajonus.
Kā mākslas zinātnieka izglītība ir ietekmējusi tavu režijas darbu?
Es nezinu. Esmu par to daudz domājis. Man liekas, tā mani ietekmēja, kad taisīju operas izrādi Seviljas bārddzinis. Jutu, ka man palīdz zināšanas par vēsturiskām lietām. Runājot par kino, domāju, ka mākslas zinātnieka izglītība ir izveidojusi manī kaut kādu gaumi un informāciju par vizuālām lietām. Nezinu, vai tā ir laba vai slikta gaume.
Kā uztver Seviljas bārddziņa panākumus? Līdzās citiem sasniegumiem tā nominēta arī Latvijas Lielajai mūzikas balvai kā gada uzvedums.
Jā, tas, ka tiek piešķirtas balvu nominācijas un tā bijusi viena no apmeklētākajām izrādēm LNO pagājušajā gadā, nozīmē, ka izrāde patīk gan skatītājiem, gan kritiķiem. Ļoti priecājos par to, jo tā ir ideālākā kombinācija, kas vien var būt. Protams, es saprotu arī tos, kuriem iestudējums riebjas. Ne visiem patīk Bībele, kur nu vēl mana izrāde... Negribu liekulīgi stāstīt, ka balvas un nominācijas man ir vienaldzīgas. Protams, nav! Kuram gan nepatīk mazliet pašapmierināties par to, cik viņš labs un kruts.
Pēc ironiskā Seviljas bārddziņa gaidīju, ka arī tavs nākamais darbs varētu būt līdzīgs, taču jaunā filma brīžiem šķiet pat aizkustinoši naiva.
Jā, filmā ir maz humora. Vienīgais personāžs, kurš tajā ieviesa nedaudz humora, bija Šokolāde. Patiesībā mums bija daudz vairāk ainu ar viņu, taču mēs tās izgriezām, jo filma bija kļuvusi mazliet par garu. Žēl, ka tā.
Tagad tu strādājot pie šausmu filmas veidošanas.
Jā, līdz marta beigām mēģināšu pabeigt montāžu un iedot skaņošanai. Šajā filmā skaņa būs ļoti svarīga, jo šausmu filmā ir ļoti maz dialogu. Lai skatītājam nebūtu garlaicīgi, spriedze ir jārada tieši ar skaņu. Paralēli es veidoju arī reklāmas un gatavojos iestudēt Viljama Šekspīra lugu Venēcijas tirgotājs Latvijas Nacionālajā teātrī. Patlaban esmu ļoti aizņemts ar filmām, tāpēc ar Ojāru Rubeni runājām, ka pirmizrāde varētu būt pēc gada.
Ikdienā naudu pelni ar reklāmu veidošanu?
Jā, tas ir vienīgais peļņas avots. Ar filmām neesmu nopelnījis nevienu santīmu. Es atteicos no sava honorāra par filmu Cilvēku tur, lai mēs varētu pabeigt šo filmu.
Tagad var cerēt uz skatītāju apmeklētību kinoteātros.
Es, protams, neesmu romantiķis un saprotu, ka Latvijā diez vai manām filmām būs tik daudz skatītāju, lai es varētu šņaukt kokaīnu. (Smejas.) Vispār es nesaprotu, kāpēc Latvijā par filmu veiksmīguma atskaites punktu parasti uzskata skatītāju skaitu, nevis nopelnīto naudu kā visur citur pasaulē. Piemēram, dažu latviešu filmu veidotāji lepojas ar 20 000 skatītāju, bet tu jau vari savu filmu bez maksas vai par 20 santīmiem laukos cilvēkiem parādīt. Nedaudz dīvaini... Vai tad ir tik grūti saskaitīt?
Aiks KARAPETJANS
Režisors
– Dzimis 1983. gada 10. jūlijā Armēnijā
– Mācījies Rīgas 9. vidusskolā (1990–1997), Rīgas 22. vidusskolā (1997–2000)
– Ieguvis bakalaura grādu LMA mākslas zinātnē (2005), maģistra grādu LKA audiovizuālajā mākslā (2007)
–Absolvējis Parīzes kinoskolu ESEC (2009)
– Diplomdarbs – īsfilma Riebums atzīta par labāko studentu filmu nacionālajā kinofestivālā Lielais Kristaps (2007)
– Ar īsfilmām Riebums, Lost, 30x7 un Dubultdzīve piedalījies vairākos starptautiskos festivālos
– Filmējies Elīnas Ļihačevas īsfilmā Vāverdraugi (2006)
– Strādājis kinofestivāla Lielais Kristaps žūrijā (2009)
– Iestudējis izrādi Seviljas bārddzinis LNO (2011)
– Nupat piedzīvota pirmizrāde pirmajai pilnmetrāžas filmai Cilvēki tur
