Dejas draugiem teātra festivāls Zelta maska Latvijā šogad bija sarūpējis baletu Kaija. Džons Neimaijers Antona Čehova lugas lasījumu neoklasiskās dejas valodā radījis 2002. gadā savam Hamburgas baletam. 2007. gadā Kaija kļuva par Maskavas Akadēmiskā K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra repertuāra sastāvdaļu, saņemot vairākas Zelta maskas nominācijas.
Neesmu redzējusi Hamburgas baleta izpildījumu, bet uz Rīgu atvestā izrāde patiesi bija laba. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau iestudējuma horeogrāfija un vizuālās un muzikālās kvalitātes. Šotakoviča, Glenī, Čaikovska un Skrjabina mūzika diriģenta Fēliksa Korobova vadībā un Latvijas Nacionālās operas orķestra izpildījumā savijās vienotā partitūrā un ne mirkli neradot sastiķētības iespaidu. Horeogrāfijā mūzika tiek izmantota dažādi: atkarībā no katras aina mērķa – parodējot klasisko baletu, mūzika tieši sakrīt ar kustību; mirkļos, kad notiek paralēlas darbības, tā ir atmosfēras veidotāja. Īpaša emocionalitāte tiek panākta, spēcīgus muzikālus motīvus kombinējot ar minimālistisku kustību. Arī izrādes scenogrāfiju, kostīmus un gaismu dizainu Džons Neimaijers veidojis pats. Baleta vizualitāte sakrīt ar tā saturisko pusi un pretstata lirisko, klasisko, romantisko gaišzila ezera un debeszilu baleta kostīmu viļņošanos ar moderni agresīviem melniem un sarkaniem stūrainiem laukumiem gan dekorācijās, gan tērpos. Tā horeogrāfiskais stils raksturojams kā neoklasisks. Dominē izteiksmes skaidrība un tiešums. Izrāde nav liekvārdīga, un emocionalitāte tiek panākta ar aktierspēli, bet vēl jo vairāk ar kustību līniju, ritmu un raksturu bez ilustratīviem žestiem un pašmērķīgām kustībām.
Sižetiski Kaija nav daudz pārvērsta – tā pati darbība un varoņi, skatuves telpa risināta ap skatu uz ezeru un vasaras teātri, kas gan otrā cēliena sākumā Neimaijera interpretācijā uz mirkli pārtop par Maskavas rēvijas un baleta skatuvi. Neimaijers izmanto Čehova lugas galvenās idejas, lai izspēlētu tās dejas pasaulē. Mazliet banāla, bet tāpēc ne aplama ir doma, ka deja vienmēr ir sapnis par lidošanu. Vai tas būtu balets, kas izliekas, ka gravitācijas nav, vai modernā deja, kas cīnās ar gravitāciju, cenšoties to izmantot savā labā – tiekšanās uz vieglumu un brīvību ir būtiska.
Dejotāji ir ļoti atbilstoši lomām, un kopumā par izpildījuma kvalitāti sakāmi tikai labi vārdi. Dejotāju-aktieru spēja baleta pasaulei neierasti ikdienišķi iet, skriet, mierīgi sēdēt un locīt papīra kaiju, lai jau pēc pāris sekundēm demonstrēt izcilu meistarību klasiskajā dejā, piešķir izrādes atmosfērai īpašu emocionalitāti un poēziju. Mūsu platuma grādos, kur vēl dominē krievu skolas pompozitāte, tas patiesi ir retums.
Tatjanas Černobrovkinas Arkadina ir skaista, viegla un gaisīga baletdejotāja, kas īsti dzīvo tikai uz skatuves un tādēļ tik ļoti mīl baletmeistaru Trigorinu (brīžam pat līdz šķebīgumam klasisku augumu, skaistumu un manieres iemieso Dmitrijs Romaņenko). Arkadina ir gatava savu likteni uzticēt klasiskā baleta divu pirkstu mīlas zvērestam, pati nostiepjot Trigorina roku šajā žestā. Vienlaikus Černobrovkinas tēlojumam piemīt arī smalka, brīžiem smeldzīga pašironija. Dmitrija Romaņenko Trigorins jau sen vairs neko nemeklē, atražo standartformas un lepni pastaigājas ar jaunām, šmaugām balerīnām pa Maskavu. Simbolisks ir Trigorina žests, kad viņš nomet zemē romantikas un ilgu zīmi – papīra kaiju un dodas makšķerēt. Baleta parodijas ainā viņš nav tādā eksaltētā sajūsmā, kā Arkadina, tomēr paša statuss viņu neapšaubāmi nomierina. Mazliet nervozs un ekspansīvs ir Dmitrijs Hamzins Trepļeva lomā, kurš savukārt nolēmis dejā iet novatorisku meklējumu ceļu. Viņš gan atrod jaunu un interesantu formu un ritmu, bet pazaudē dvēseliskumu un kustības elpu – to, kas cilvēkiem liek mīlēt deju. Valērijas Muhanovas atveidotā Ņina ir jauna dejotāja ar dejisku vieglumu un ķermeņa plastiku, kuru aizrauj Trepļeva kaisle meklējumos. Ņinai piešķirtā Kaijas loma Terpļeva dejas izrādē Kaijas dvēsele ir gan māksliniecisks izaicinājums, gan bezgala romantisks žests. Taču Trigorina briedums, pārbaudītais skaistums un stiprās rokas, ierādot Ņinai piekto pēdu pozīciju, uzvar cīņā ar jaunības ideālismu. Trigorina baleta klase parāda, cik daudz var mainīt aktierspēles nianses vai pieskāriena intensitāte, – klasiskās dejas pas pārtop erotiskas enerģijas elektrizētā priekšspēlē. Izrādes finālā Ņina dodas prom, lai savu dzīvi neveltītu viduvējības lomai dejā. Trepļevs aiziet no dzīves, apgriežot sprandu saviem sapņu deju tēliem.
Bet vēsture apliecina, ka manuskripti nedeg. Kaija ir izglītojošs ceļojums 20. gadsimta dejas vēsturē un plašākā nozīmē vēsta par jebkuru situāciju, kad tradīcija sastopas ar inovāciju. Neimaijers nav radījis izrādi par to, kas notiek 2002. gadā, viņa stāsts ir par modernisma dzimšanu, kur var saskatīt atsauces uz ekspresionismu, Bauhaus virzienu un Oskara Šlēmera Triādisko baletu, konstruktīvismu un Kazimira Maļeviča daiļradi, kā arī arhaisku rituālu dejas formu atdzīvināšanu pirmo modernistu meklējumos. Izrāde izrādē Kaijas dvēsele parodē moderno deju, izmantojot štampus, kā arī spēlējoties un pārspīlējot kustību lauzīto raksturu un atsevišķu ainu nebeidzamo ilgumu. Apsveicams ir tas, ka, par spīti parodijai, dejotāji visu izpilda apzinīgi un bez ākstības, precīzi iezīmējot tos principus, kuri (kā jau tagad, skatoties atpakaļ uz 20. gadsimta dejas vēsturi, zinām) vēlāk būtiski ietekmēja deju un iedzīvojās pat tradicionālās izrādēs. Tikpat kompetenti un smalki Džons Neimaijers parodē arī klasisko baletu: kāda ilgāka pauze, mazliet ātrāks ritms kā ierasti, viegli plīvojoši tērpi puišiem, mazu kripatiņu patētiskāka sejas izteiksme solistiem – un var smieties līdz asarām. Bet jau atkal – dejotāji visu izpilda tā, it kā viņi nezinātu, ka tas ir smieklīgi. Neimaijers ir panācis līdzsvaru starp jaunā un vecā parodēšanas apmēru un netiek piedāvāta didaktika par to, kas ir īstais un labais. Viss vairāk vai mazāk atgriežas pie mīlas trīsstūra un cilvēku raksturiem.
Problemātisks gan paliek jautājums par jaunā Kostjas Trepļeva Sapņu dejām, kas arī izskatās pēc parodijas, bet izrādes struktūra liek domāt, ka iecere tāda nav bijusi. Vai tomēr nav tā, ka Neimaijers šajās dejās vēlējies piedāvāt jauno skaistumu un tādējādi skaidrāk apliecināt savu nostāšanos jaunrades, meklējumu un līdz ar to – Trepļeva pusē? Te būtiska ir izpildījuma kvalitāte – ja dejotu Neimaijera vai, vēl labāk, dejotāji ar forsaitisku ķermeņa telpiskumu, tad vēstījums būtu citāds. Tikai klasiskajā dejā skoloti augumi, lai arī cik skaisti būtu, dejojot apakšbiksēs, bieži izskatās izģērbti un smieklīgi. Arī dažos duetos, specifiskos pacēlienos jūtama smagnējība un brīžiem atmosfēru pabojā kāds pārspīlējums.
Kopumā Kaija piedāvā vakaru, kas nepaiet vieglā trallināšanā par augsti paceltām kājiņām – Neimaijers liek domāt un dzīvot arī tādā mūzikā, kas neļauj taktī sist kāju. Sižetiski darbs nav ne samudžināts, ne shematisks, un ik mirkli iespējams baudīt dejotāju pašatdevi gan sava tēla atklāsmē, gan tādas kustības kvalitātes sasniegšanā, kas savij izrādi vienotā audeklā.