Ceturtdiena, 22.februāris

redeem Adrians, Ārija, Rigonda

arrow_right_alt Izklaide \ P.S.Kultūra

Blaumanis, Gundars un Godo

© Ziedonis Safronovs

Fakts, ka vienas sezonas laikā divi Latvijas profesionālie teātri plānojuši iestudēt konkrētu Šekspīra lugu, vērīgajiem nepaslīd garām nepamanīts. Varētu taču būt īpaša zīme – idejas lido gaisā, hiperaktuāla tēma tīstās no autiņiem. Ko nozīmē fakts, ka divi teātri iestudēšanai apstiprina vienu Latvijas dramaturga lugu? Pirmā doma – tātad luga ir ģeniāla, otra – mēs jau sen to bijām pelnījuši. Laura Gundara lugas nosaukums Advents Silmačos gan fiksi vien ģenerē nākamo domu – turpinājums visvairāk iestudētajai latviešu lugai – Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām Silmačos – ir pārdomāts produkts ar milzīgu kases grāvēja potenciālu (cik nu liels Latvijas teātra tirgū tas iespējams).

Valmieras teātra un Liepājas teātra iestudējumi ir ļoti atšķirīgi. Pirmais sagādā diezgan ilgas ciešanas, kaujoties ar miegu un sirdoties par draņķīgu lugu, otrs – gandrīz viscaur noturīgu un nerimstošu interesi. Lugu šoreiz iepriekš nelasīju, jo pieredze liecina – sižeta nezināšana dažkārt tomēr spēj glābt no garlaicības.

Luga

Lauris Gundars norāda, ka lugas darbība notiek no 21. līdz 24. decembrim, noklusējot konkrētu gadskaitli vai mēģinot radīt kādu pārlaiku, kas ļauj vaļu režisora fantāzijai. Ja ļauj. Felikss Deičs paliek Blaumaņa laikā, turklāt pēc Skroderdienu Silmačos parauga žīdu tekstus pakļauj vāciskajai izrunai. Tāpēc rodas aloģismi – Blaumaņa laikā Bebene muld par lidojošajiem šķīvīšiem, valodā ir tādi mūsdienu leksikas vārdi kā «sīcis» un «aura» (arī krieviskā «truba» Blaumaņa varoņu mutēs skan kā «zombijs»). Ģirts Ēcis programmā norāda, ka viņa izrādes darbība notiek 1939. gadā – Joske klausās Hitlera runu (nezin kāpēc pa padomju laika pārnēsājamo radioaparātu), Latvijai tuvojas Otrais pasaules karš, kas piešķir notiekošajam jau citu jēgu.

Abstrahējoties no Blaumaņa, luga šķiet ļoti mūsdienīga. Iztēle uzbur kādu Latvijas lauku ainavu, nomaļu un ļaužu mazapdzīvotu (Kārlēns: «Es jau te, vilku kaktā, dzīvodams, gribēdams nevienam nevaru izmuldēties!»). Silmači pozicionēti kā pagasta turīgākā saimnieka māja, tātad Dūdars ir, iespējams, vienīgais darba devējs. Taču fakts, ka ateja ir ārā un tikai plānots to ierīkot mājā, ļauj šaubīties par lielu rocību. Tas, kā Pindacīša un Bebene plēšas par alkoholiķi Pindaku (kurš varētu būt vienīgais viņu vecuma vīrietis apkaimē), skan gan pārlaicīgi, gan arī ļoti mūsdienīgi – maz laukos veču un jāņem tāds, kāds ir. Bebene vispār ir viens no kolorītākajiem tēliem – nešpetna, no pīpmanes kļuvusi par alkohola mīļotāju, ar Pindaku kopā dzer kandžu. Bebenes teksts: «Vo, paņemšu arī!» ļauj domāt par spēcīgu krievu valodas līdzāspastāvēšanu, kas Blaumaņa laiku lauku ainavā gauži neiederas. Uz šā fona stāsti par Pičuka un Auces dzīvi svešumā, kur šie pelnot labi, un baumas par Pičuka aiziešanu pie polietes tāpat izklausās pēc mūsu laika emigrantu dzīves. Nu, bet Joskes iecerētās fiktīvās laulības ar Ieviņu īpašuma iegūšanai šodien skan tikpat aktuāli kā Blaumaņa laikā.

Tomēr, rakstot Blaumaņa lugas sīkvelu, Lauris Gundars turējis cieņā pirmavotu, kompozīcijā sižetiski atkārtojot to. Blaumaņa lugas centrālais notikums ir gaidāmās kāzas, kas iekrīt vasaras saulgriežu laikā. Gundaram tātad ir ziemas saulgrieži, bet skroderdienas Antonija rīko tāpēc, ka iecerējusi izvēdināt māju (jo nevedas tā laimīgā dzīvošana), organizējot lomu spēli par Jēzus dzimšanu ar visu silīti, Jāzepu un Mariju, ganu un trīs gudrajiem. Šī līnija abās izrādēs organiski neiekļaujas. Ēcis to saīsinājis, kas izrādei nāk tikai un ļoti par labu. Deičs izvērš pagaru maskošanos ar ēnu teātra elementiem, taču Gundara iedvesmotā kristīgās un pagāniskās tradīcijas sintēze šķiet no citas operas nākusi.

Zīmīgi, ka Blaumaņa un Gundara lugas notikumi variācijās atkārtojas pat viena cēliena ietvaros. Daži piemēri salīdzinājumam. 1. cēliena 1. ainā Blaumaņa lugā Tomulīša piesakās Aleksim viņu apvārdot – Gundara Dūdars pats, kā noprotams, lūdz Tomulīšas palīdzību tējiņu veidā, kas beidzas ar pamatīgu caureju. 1. ainā Silmaču sētā ierodas Dūdars un arī viņa likteņa turpinātājs Rūdis Gundara versijā. Blaumanis 2. ainā liek Dūdaram mērīt Aleksi, Gundars Rūdim – noņemt mērus Antonijai un Ieviņai. Blaumaņa Joske 2. ainā sola Zārai bodīti, bet Gundara Joske ierodas ar plānu par mājas pirkšanu. Skroderdienās 2. aina beidzas ar bišu uzlidojumu, un, tāpat kā Blaumanis tālāk attīsta bišu lietu, Gundara bites ir Elīnas pazušana. Arī 2. cēliena 1. ainā ir līdzības – Kārlēns atzīstas Rūdim, ka viņam patīk Ieviņa, Adventā Rūdis atzīstas Kārlēnam, ka viņam patīk precētā Zāra. Abās versijās aina beidzas ar uguni – Blaumanim sprāgst krāsns, bet Gundaram no pārkurinātās plīts aizdegas jumts. Arī tālāk Gundars attīstījis Blaumaņa motīvus – viņa jaunatne uzdzīvo, nevis jaucot alu un šņabi, bet gan dzerot konjaku. Apsmējos, ka Pindaks saņem, ko pelnījis, – par to, ka saplēsis Ieviņai ausi, Gundars viņam pašam tās apsaldē. Reizē kaislīgs un grēcīgs ir gan zagtais Blaumaņa Elīnas un Alekša, gan Gundara Antonijas un Alekša skūpsts. Līdzīgi kā Blaumanis, no nesaskaņām uz nosacīti laimīgām beigām Gundars attīsta četrstūra – Antonijas, Alekša, Dūdara, Elīnas attiecības.

Sīkveli ir riskanta, taču autoru ļoti ierosinoša lieta. Turklāt attiecībā uz Blaumani un vēl Skroderdienām Silmačos sīkvels ir ļoti sensitīva tēma, jo katram lugas zinātājam būs savi priekšstati, viedokļi un fantāzijas par to, kā varētu ritēt iemīļoto tēlu dzīve pēc skroderdienām. Gundara Adventā Silmačos es nesaskatīju to lielo pievienoto vērtību, žilbinošo ideju, kas attaisnotu turpinājuma tapšanu. Taču katram ir tiesības uz savu redzējumu.

Komēdija pret eksistenciālu drāmu

Feliksu Deiču iegāž godbijīgā attieksme pret tekstu – luga ir pļāpīga, arī ar plakaniem dialogiem, līdzās asprātīgiem un darbīgiem. Ģirts Ēcis lugu īsinājis, turklāt sacerējis saistošu fona darbību, kas dažkārt pat novērš uzmanību no pirmā plāna sarunām. Valmieras teātra izrādes noskaņa ir silta, par spīti pārejošajām grūtībām, tiek radīta gandrīz vai idilliska lauku dzīves aina. Optimistiska komēdija.

Liepājas teātra izrādē noskaņa ir krietni depresīvāka. Otrajā daļā pēc ugunsgrēka Rūdis sēž pie šujmašīnas zem atklātām debesīm, snieg, bet ļaudis vīkšas svētkiem. Šī absurdā aina un fināls ar spiedošajām auto gaismām, kas nes nezināmo un draudīgo, uzdzen šermuļus. Gundara lugas beigas ir intriģējošas – Elīnas dzemdību sākumu apēno kāda (kādu) nezināmo ierašanās sētā. Ģirts Ēcis, ieceļot darbību 1939. gadā, ļauj tēliem noiet ceļu no cerības un pūliņiem veidot labāku, laimīgāku dzīvi līdz robežsituācijai, kas piešķir izrādei eksistenciālu nokrāsu (bet eksistenciālisms radās un attīstījās pirms Otrā pasaules kara). Tā Elīnas gaidītais bērns kā nākotnes simbols kļūst par Godo.

Veselums

Es zinu, ka nepieminēt aktierus nedrīkst, bet šoreiz... Abas izrādes paliek atmiņā kā gleznas – daudzfigūru kompozīcijas ar savu stilu, ritmu, noskaņu. Izcelt vienu figūru nozīmētu gandrīz kā izskrāpēt to no audekla.