Poļu rakstnieks Jaroslavs Ivaškēvičs savā simboliskajā lugā Ideāls zaglis runā par mīlestību, kas ienāk dzīvē negaidīti kā zaglis, pārsteidz nesagatavotu. Galvenā varone Larisa, sieviete, kurai ir divi mīļākie, reizē ilgojas un baidās no «lielās» mīlestības. Nevar apgalvot, ka luga ir nevainojama – jaušams, ka Ivaškēvičs vēl tikai ievingrina roku dramaturģijā, taču viņš salonkomēdijā iestrādājis filozofiskas problēmas, kuru risināšana cilvēcei lemta mūžīgi mūžos.
Nacionālajā teātrī Mārtiņa Vilkārša radītā telpa – simbolistu iecienītajā dzejas tēlā – dārzā transformējies jūgendstila buduārs – ir ļoti ierosinoša, maģiska vide. Dārzs šajā gadījumā var nozīmēt gan Erosa valstību – mīlas paradīzi, gan mīlas ilgu un sapņu dārzu. Scenogrāfa pasniegto roku režisore satver labi ja aiz pirkstu galiem. Staigāšana cauri sienai ir efektīga, taču smagnējais ritms bendē nost fantasmagorismu.
Lugā Larisa ir kā absolūtā skaistuma, baudkāres iemiesojums, kas vīriešus pievelk kā gaisma naktstauriņus. Vieglprātīga, gaisīga, nebūt ne dumja, viņas vara pār vīriešiem ir neizskaidrojama, bet noslēpumaino dvēseli nevar iegūt līdz ar miesu, pakļaujot sev. Larisa atgādina Franka Vēdekinda Lulū – diloģijas varone ir sieviete ar noslēpumainu izcelsmi, miesas un gara pilnība, ko vēlas iegūt visi, instinktu pirmatnējā spēka iemiesojums. Lulū, Karmena, Nastasja Fiļipovna, Larisa – vienas ābeles augļi jeb mūžīgā skaistuma simbols.
Indra Roga gluži kā dekadences apkarotāja metusies virsū skaistuma reliģijai, Ingai Misānei liekot spēlēt vieglas uzvedības sievieti, turklāt atražojot banālu priekšstatu par pērkamu sieviešu izturēšanos. Aktrisei jāsēž uz krēsla ar paplestām kājām, n-tās reizes jāpārvelk zeķes, demonstrējot zeķturi, vienam mīļākajam jātur viņai šampanieša pudele staklē, imitējot fallu (trešajā izrādē šī bezgaumība bija likvidēta), otram – jāosta viņas zeķes. Bet skats, kad vīrieši uz Larisas ķermeņa kā altāra noliek glāzi ar sarkanvīnu un kārto ceriņus, sedzas ar morāli, ka tiek pielūgts nepareizais dievs – prostitūta jeb mīlas priesteriene.
Lai cik skaisti būtu Annas Heinrihsones Art Deco stila tērpi un Inga Misāne labi tajos izskatītos, viņas Larisas prastums ir pretrunā ar tēla saturu. Nelīdz aktrises staigāšana uz pirkstgaliem, mēģinot radīt taureņa vieglumu. Pie vislabākās gribas nevar saprast, kāda uzmācīga ideja, hipnoze vai mistiski spēki liek vīriešiem turēties pie viņas kā pielipušiem un būt gataviem pat pieciest cita līdzāspastāvēšanu, lai tikai varētu būt viņas sabiedrībā. Indra Roga gan baņķiera Stefana un Virsleitnanta savienībā saskata seksuālus zemtekstus, liekot abiem vienoties kopīgā gejiskā dziesmā un tādējādi pieberot savai izrādei vēl riekšavu prastuma. Zilās tēmas dzimšanai nav attaisnojuma, un abu izskrējiens mežģīņu brunčos, Virsleitnantam vēl paceļot tos, lai parādītu Larisai savu vīrišķo lepnumu, šīs izrādes kontekstā pretendē uz bezgaumības kalngalu.
Režisore konsekventi ignorē dramaturga doto Larisas tēla sarežģītību. Viņa liek Larisai tik svarīgo tekstu par mīlestību runāt lielā reibumā, un jēga pazūd izplatījumā, neļaujot saprast Larisas rīcības motīvus. Turklāt vīriešu attieksmē režisore piedomājusi vardarbīgu spēku, liekot Virsleitnantam Larisu pļaukāt un piedzirdīt ar varu. Tādējādi Larisas un viņas mīļāko attiecības tiek nonivelētas līdz triviālai izmantošanai (kam tomēr pretī runā vīriešu pieķeršanās), lai, kā noprotams, izceltu Zagļa labos un īpašos nodomus.
Aktieru spēles stils ir neviendabīgs – Līga Zeļģe (Helenka), Normunds Laizāns (Stefans), Mārtiņš Brūveris (Plotins) pieturas pie spilgtas formas, kas arī tiek izturēta, kamēr Ģirta Liuzinika Virsleitnanta un Mārtiņa Egliena Zagļa eksistence ir visai ikdienišķi reālistiska, bet Inga Misāne svaidās no vienas puses uz otru. Šāda stila nekonsekvence nav attaisnota un liecina par to, ka aktieriem dotie uzdevumi nav skaidri. Kas sanāk? Ģirts Liuziniks pašapmierināti pastaigājas pa skatuvi, raustot uzacis. Savukārt Līga Zeļģe perfekti iestudētā, viegli erotiskā kustību partitūrā izzīmē noslēpumainu garnadzi – Zagļa ēnu. Nav gan saprotams, kāpēc režisore viņu pataisa par zagli, un dziļāka šā tēla simbolika palika nogrimusi šajā jautājumā. Mārtiņš Brūveris kā Plotins spurdz pa skatuvi, berot tekstu par sabiedriskās dzīves aktualitātēm, bet vizuālais tēls un lunkanā plastika uzvēdī infernālu smaku. Normunda Laizāna Stefans – pajoliņš miesā, estēts garā – ļauj zālē uzšvirkstēt kādai smieklu dzirkstij. Inga Misāne mokās un plosās, mēģinot turēt formu un piepildīt to ar saturu, bet nav viņas vaina, ka tas neizdodas.
Iedalīt Zagļa lomu Mārtiņam Eglienam ir gudrs gājiens – ja to spēlētu Džūdas Lova tipa skaistulis (Nacionālajā teātrī tādu varētu mēģināt atrast), neviena sieviete zālē nesaprastu Larisu, kāpēc viņa kavējas pat sekundi. Tiesa, šāda interpretācija būtu interesanta. Tamdēļ laikam arī režisorei ir pa prātam, ka Mārtiņš Egliens tiek pazemots ar kostīmu, kas viņu padara augumā vēl mazāku. Tas ir gluži lieki, jo aktieris jau tāpat izskatās neveikli – viņam piemītošā harisma ķeras šeit absolūti neiederīgajās bērna intonācijās, radot aizdomas, ka aktieris bezpalīdzīgi meklē satvaru, kam pieķerties, bet režisore nav palīdzējusi to atrast. Larisas un Zagļa attiecībās nav nekādu īpašu vibrāciju. Laikam jau man jājūtas lielai ieguvējai, ja, otrreiz skatoties, vismaz radās aizdomas par to, kas notiek skatā, kad Larisa un Zaglis lēnām tuvojas viens otram, bet Plotins savos kārtējos runas plūdos cenšas riņķot ap Larisu. Viņš it kā klūp pār abus vienojošu neredzamu saiti, un aizsistā elpa liek iepauzēt. Tā saite būtu patiesā mīlestība, pār kuru velnam nav varas?
Režisore visu lugu lasījusi reliģiskā gaismā, patieso, īsto, lielo mīlestību vienādojot ar Jēzus mīlestību. Luga ļauj saskatīt reliģisku motīvu – Zaglis pārmet Larisai, ka viņa tam jau trīsreiz jautājusi – «kas esi», raisot asociāciju ar Jēzus Kristus mācekli Pēteri, kas trīsreiz noliedza savu skolotāju. Indra Roga pat izrādē ieceļ Bībeles citātu – Zaglis mazgā kājas Larisai. Neejot līdzi mīlestībai, tu to nogalini – šo savu poētisko domu režisore finālā skatītājiem baksta acī ar baļķi. Helenka un Larisa pļaukā Zagli, abi viņas mīļākie tam sit, līdz viņš pakrīt un asinis līst pār lūpām, tādējādi atgādinot, ka Jēzus mira par cilvēku grēkiem.
Kāpēc režisore uzspiež savu vērtējumu, neļaujot skatītājam pašam nonākt pie secinājuma, kas labs, kas ļauns? Melnbaltais pasaules skatījums teātrī ir didaktisks. Tās ir sprediķa krāsas. Tas pārsteidz, jo režisore ir pārāk jauna un dzīvesgudra, lai kratītu pirkstu. Turklāt moralizēšana mākslu vienkārši nogalina. Es varu nojaust, ka šāda pozīcija sakņojas ticībā Dievam, ko režisore apliecinājusi intervijās. Es zinu, ka Baznīca māca – attiecībā uz ticību Dievs nepieņem remdenību, esību kaut kur pa vidu starp ticu un neticu. Izrāde skan kā Indras Rogas ticības apliecinājums, kas pati par sevi ir skaista vēsts, taču – ne šādi pasniegta.