Mākslinieku pāra Rūdolfa un Elvīras Piņņu meita, televīzijas režisore Skilla Pinnis-Rikarde patlaban piedalās divu ar vecākiem saistītu notikumu rīkošanā. Galerijā Māksla XO līdz 6. martam skatāma radošā tandēma izstāde Maskas, kurā pirmo reizi izstādītas ap 20 tēlnieces Elvīras Pinnis darinātās robustās maskas, kā arī to atveidojumi viņas dzīvesbiedra Rūdolfa Piņņa gleznās. Savukārt 22. un 24. februārī pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē Arsenāls būs skatāma skatītāju iemīļotā izrāde par pāra vēstuļu saraksti mūža garumā, Māras Ķimeles iestudējums Parīze–Rīga–Parīze.
Kā radās iecere veidot izrādi, par pamatu ņemot jūsu vecāku vēstules?
Mani vecāki dzīvoja Parīzē, daudz ceļoja, bet pēc padomju režīma sākšanās vairs netika uz Parīzi. Tēvs bieži gleznoja ārpus Rīgas, devās strādāt uz radošajiem namiem, bet visilgākā prombūtne un lielākās šausmas bija, kad viņu izsūtīja uz Sibīriju. Mani vecāki daudz sarakstījās. Neesmu skaitījusi viņu vēstules, taču pēc pārrakstīšanas datorrakstā sanāca divas pilnas dokumentu mapes.
2002. gadā, veidojot tēva simtgades izstādi LNMM, izdomāju, ka varētu rīkot izrādi, kas balstās manu vecāku vēstulēs. Iedevu tās savai bērnības draudzenei režisorei Mārai Ķimelei. Māra viņus labi pazina, zināja raksturus un emocijas, tāpēc viņai, iespējams, bija vieglāk strādāt ar šo materiālu. No tā režisore izveidoja ārkārtīgi interesantu stundu garu izrādi, kas pirmoreiz tika parādīta tēva simtgades izstādes telpās muzeja vestibilā. Toreiz skatītāji un aktieri bija pārņemti – bija emocijas un asaras, aplausi un šņuksti; viss, ko pēc tādas izrādes varētu vēlēties.
Kopš tā laika vienmēr, kad notika kāda Pinnim veltīta izstāde, mēs pieaicinājām aktierus, kuri ir brīnišķīgi piemēroti saviem tēliem ne tikai vizuāli, bet arī pēc būtības – Karīna Tatarinova spēlē Elvīru un Varis Piņķis – Rūdolfu – un rādījām šo izrādi. Ar laiku sapratām, ka šis notikums ir jāpaplašina, tāpēc drīzumā izrāde būs skatāma arī Arsenālā. Vienmēr brīnos, ka aktieri šo izrādi spēlē kā lidojumā... Viņi ir tik emocionāli uzlādēti!
Kādi bija jūsu pārsteigumi un atklājumi, pirmoreiz lasot savu vecāku saraksti?
Godīgi sakot, man nebija pārsteigumu, jo bērnībā vecāki man stāstīja par savu dzīvi. Es viņiem biju vienīgais bērns. Vecāki ļoti pārdzīvoja savu izraušanu no Parīzes, tāpēc visas viņu sadzīviskās sarunas pārsvarā bija ar atmiņām par to, kā bija toreiz, Parīzē... Tas bija galvenais, varētu teikt, virsmotīvs visām sarunām. Es uzaugu šajās atmiņās, tāpēc vēstulēs būtībā guvu apstiprinājumu tam, ko bērnībā biju dzirdējusi. Vēstulēs tas bija ļoti skaisti piefiksēts, tieši jaunības degsmē...Es to biju dzirdējusi daudz vēlāk, jo piedzimu, kad mātei bija 36 gadi. Iespējams, vēstuļu forma man bija atklājums, taču saturs jau bija zināms.
Kad Latvija atguva neatkarību, man nebija grūtību pielāgoties un saprast, kā dzīvot tālāk, jo biju uzaugusi ar pilnīgi citu izpratni dzīvei un pasaules plašumam nekā vairākums šejieniešu. Padomju laikā pat nedrīkstēja runāt par to, ka ir kaut kas tālāks par Rīgu un Maskavu; tur pasaule beidzās. Bet es tolaik dzīvoju citā dimensijā, tāpēc man viss jaunais pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šķita pašsaprotams, vienīgi, es varēju brīvāk uzelpot. Vistraģiskākais, protams, bija tas, ka manas paaudzes cilvēki nevarēja braukt uz citām valstīm. Pasaule ir jāskata jaunībā, kad vari to tvert ar pilnvērtīgu skatienu, tagad tu aizbrauc tikai kā tāds tūrists... Iespējams, cilvēki mūsdienās vairs nenovērtē, cik tas ir liels ieguvums.
Kā aizsākās jūsu vecāku saistība ar Franciju?
Tēvs ir dzimis Lubānas pusē, uzaudzis zemnieku mājā. Kad Rūdolfs Pinnis bija padsmitnieks, vecākais brālis viņu aizveda uz Sanktpēterburgu, pirms viņš bija redzējis Rīgu. Redzot lielajos muzejos mākslas bagātību, viņš bija pilnībā pārņemts ar to un teica sev, ka vēlas kļūt par mākslinieku, lai arī pirms tam viņam ar to nebija nekādas saistības. Vēlāk viņš sāka attīstīt savu domu – iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kad tā bija nupat dibināta. Pēc tam kopā ar brāli ceļoja un, būdams Turcijā, izdomāja – ja reiz vēlas studēt mākslu, tad tas ir jādara Parīzē, kas visos laikos ir bijusi mākslas centrs. Kopš 25 gadu vecuma viņš dzīvoja Parīzē, kurp studiju nolūkos, tikai no Rīgas, bija aizbraukusi arī mana māte. Tā divi latviešu tur satikās.
Sākoties Otrajam pasaules karam, viņi atgriezās Latvijā, bet atpakaļ uz Parīzi vairs netika. 1945. gadā mana ģimene centās atgriezties Parīzē, taču mūs nosūtīja atpakaļ uz Rīgu, un tēvs nonāca apcietinājumā Sibīrijā. Atceros, ka mēs ar mammu bijām patīkami satrauktas, kad tēvs 1972. gadā beidzot dabūja atļauju izceļot uz Parīzi. Viņš devās meklēt to, kas trīsdesmit gadu laikā jau bija zudis. Bijusī darbnīca, apmēram 300 gleznu un visa iedzīve, protams, bija iznīcināta.
Interesanti, ka jūsu tēvs, dzimis zemnieku ģimenē, guva tik eiropeisku pieredzi.
Jā, visādi jau notiek. Tas, protams, ir atkarīgs no cilvēka iekšējā «es» – kā tver pasauli, ko sniedz un prasi no dzīves. Acīmredzot manam tēvam bija ļoti plaša uztvere, tāpēc latviešu zemnieks kļuva par Parīzes mākslinieku, kurš tur izstādījās, guva panākumus un nostiprināja savu vārdu.
Kādi ir vecāki jūsu atmiņās? Pieļauju, ka māte pieslīpējās tēva vērienam.
Jā, tā bija. Pieslīpēšanās ir ļoti svarīga, īpaši, ja ģimenē ir divi mākslinieki, bet vispār jau jebkuram pārim. Ja tās nav, notiek daudz nepatīkamu lietu – laulāto šķiršanās, pamesti bērni. Cilvēks ir radīts, lai būtu ģimenē, nevis vientuļš. Ja nespēj pieslīpēties otram cilvēkam, tu esi vientuļnieks vai tāds egoists, ka nespēj saprast, kāpēc esi pasaulē. Piemēram, mana māte, kura arī bija māksliniece, vienmēr bija tēvam aiz muguras un palika viņa ēnā, gandrīz vai arī fiziski – viņa bīdīja tēvu priekšā vienmēr, kad bija pārrunas vai diskusijas, kuru mākslinieku vidē, protams, netrūka. Māte ar ārkārtīgu degsmi, aizrautību un skaistiem vārdiem tēvu cēla un mudināja uz jauniem ceļiem, kurus viņš vienmēr meklēja savā glezniecībā. Kad tēva radošajā darbībā parādījās kāda jauna tendence, māte vienmēr bija sajūsmā un mudināja turpināt darboties šajā virzienā. Domāju, tas viņam ļoti palīdzēja, tēvs jutās atbalstīts.
Kad viņam bija 40, 50 gadi – spēkpilnākais un radošākais laiks –, mūsu zemē diemžēl bija pavisam cita izpratne par to, kādai ir jābūt mākslai. Šajā ziņā bija diktāts, dogmas, prasījumi no Maskavas. Partijas kongresos tēvu ķengāja un apsaukāja par formālistu, kas toreiz skaitījās gandrīz vai lamu vārds. Viņam pārmeta, ka darbos nav sociālistiskā satura. Protams, tēvam bija grūti to visu pārdzīvot. Taču, tā kā viņam bija pamatīgas zemnieka saknes, viņš prata pastāvēt par saviem principiem. Viņš neļāvās ietekmēšanai, lai arī viegli tas nebija.
Arī jūsu māte daudz strādāja. Izstādē Maskas var novērtēt viņas veidotās šūnu betona figūras – dažādas sejas izteiksmes.
Jā, viņa daudz strādāja. Mātei ļoti patika, ka tēvs attīstīja savā glezniecībā jaunus virzienus – atteicās no veciem principiem un gāja uz jauniem. Savukārt māte, ilgus gadus veidojot miniatūras dekoratīvās figūriņas, savā radošajā darbībā jutās iestagnējusi, viņa arī gribēja atrast savai mākslai jaunu formu. Tas nebija vienkārši, viņas veselības problēmu – daudzo pārdzīvojumu radīto vājo nervu dēļ. Vecākiem nebija viegla dzīve, tāpēc viņa meklēja tik ilgi. Tomēr māte atrada spēku aiziet no mazo terakota figūriņu – graciozu tautumeitu – veidošanas un sāka veidot monumentālas galvas, kurās jautās kaut kas no antīkā un akmens laikmeta. Viņai bija liels gandarījums, ka atklājusi sevī jaunus ceļus. Viņi ar tēvu strādāja vienā darbnīcā. Tēvam ļoti patika mātes veidotās skulptūras, un viņš turpat darbnīcā no tām veidoja kompozīcijas, kuras gleznoja. Manuprāt, izstāde Maskas ir interesanta tieši šī pretstatījuma – reālās un gleznotās skulptūras – dēļ.
Vai atceraties vecāku saviesīgo dzīvi, sarunas ar citiem māksliniekiem, bohēmu?
Pinnis bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri darbā satiekas ar citiem, mākslinieka darbs ir individuāls un norit vienatnē, tāpēc, kad mākslinieki satiekas, notiek sarunas, diskusijas, nedaudz bohēmas. Tēvam bija loti daudz domubiedru, piemēram, burvīgās mākslinieces Džemma Skulme un Biruta Baumane. Atceros, kā Leo Kokle tika nests pa trepēm uz vecāku darbnīcu septītajā stāvā. Arī ar Borisu Bērziņu tēvam bija skaistas attiecības – viņi viens otru viegli vilka uz zoba, smukas asprātības sprēgāja.
Tēvam bija ļoti labas attiecības ar jaunajiem māksliniekiem. Lai arī bieži vecuma ziņā viņus šķīra vesela paaudze, viņš lieliski sapratās, piemēram, ar Heinrihsonu un Muižuļu pāriem, Juri Jurjānu. Herberts Siliņš nāca uz tēva darbnīcu un uzsūca impulsus, klusībā mācījās. Tēvs jokodamies mēdza uzsvērt, ka nekad nepaliks vecs un nodzīvos līdz 120 gadiem. Viņa glezniecībā tā arī bija – pēdējo gadu darbi izskatās tā, it kā tos būtu gleznojis kāds jauns modernists.
Bohēmu pieredzēju, kad vecāku draugi – mākslinieki – pulcējās mūsu mājās –Vaļņu ielas 19. nama bēniņu stāvā, kur tēvs pašrocīgi bija izbūvējis darbnīcu. Tā kā šajā dzelzsbetona mājā bija laba skaņas izolācija, tur caurām naktīm varēja notikt sarunas, vīna glāzes cilāšana. Mazliet tika dejots, ļoti populāra bija tautasdziesmu dziedāšana. Bet pašas galvenās bija diskusijas, kur katrs aizstāvēja savus mākslas principus un teorijas. Es ļoti labi jutos mākslinieku vidū, varēju piedalīties viņu sarunās, man nevajadzēja agri iet gulēt. Taču bieži vien apnika klausīties, jo diskusijas bija dziļi profesionālas. Gāju uz savu istabu gulēt, jo nākamajā dienā bija jāiet uz skolu.
Tolaik diskusijās bija jābūt piesardzīgiem.
Kompānijās, kurās runāja par mākslu un arī par daudz ko citu, bieži iesaistījās tā saucamās garās ausis. Taču šie cilvēki bija tik mazizglītoti, ka ļoti ātri sevi atklāja, un pēc tam tika klusi atstumti vai pavilkti uz zoba. Nekādu postu viņi nenodarīja.
Mans tēvs ļoti cienīja franču grupu, bija labās attiecībās ar Kurtu Fridrihsonu, taču pats norobežojās no viņu darbības. Viņš teica – jūs varat pētīt franču māksliniekus, cik vēlaties, bet es tur esmu dzīvojis, un man tas viss ir jau skaidrs. Un šī norobežošanās viņu izglāba, citādi viņš otrreiz būtu izsūtīts uz Sibīriju.
Kādi bija lielākie pārdzīvojumi jūsu vecāku dzīvēs?
Visgrūtākais bija tas, ka lielākā sabiedrības daļa – Mākslinieku savienība, Mākslas akadēmija, dažādas mākslas darbu iepirkšanas komisijas, oficiālā kritika – Rūdolfu Pinni noliedza, saucot viņu par ārzemnieku līdzskrējēju. Viņa darbību tolaik vai nu lamāja, vai vispār noklusēja. Tas māksliniekam bija ļoti sāpīgi. Turklāt viņš bija ļoti ražīgs – strādāja ātri, daudz un kvalitatīvi. Viņam bija vairākas izstādes, kuras ar lielām pūlēm tika izcīnītas, bet kritika par tām klusēja, kaut gan skatītāji tās uztvēra ar sajūsmu. Skatītājus viņa darbos pārsteidza tolaik neraksturīgais kolorīts un krāsu spožums. Tēva domubiedri viņam bieži teica – tu ej pats savai dzīvei pa priekšu, tavu mākslu sapratīs tikai nākamā paaudze.
Vispārēju, oficiālu atzinību savas dzīves laikā viņš nesagaidīja?
Pašā dzīves nogalē viņam piešķīra Tautas mākslinieka statusu un goda nosaukumus. Viņam bija gaiša galva līdz pat pēdējam brīdim, tēvs gleznoja līdz pat deviņdesmit gadiem. Taču savas dzīves laikā viņš nevarēja gūt gandarījumu par paveikto, un tas bija cilvēciski grūti izturams, īpaši jau mātei kā sievietei. Es personīgi nekādas ciešanas neizjutu, taču, zinot, kādus pārdzīvojumus tēvs ir piedzīvojis, manī izveidojās pārliecība, ka ir jādarbojas tālāk, lai nestu tēva mākslu cilvēkos.
Un jūs kļuvāt par televīzijas režisori?
Jā, es sapratu, ka man nav spēju un patikas darboties tēlotājmākslā, bet jau kopš bērnības interesēja kino lietas, tāpēc visu mūžu strādāju par režisori. Mans vīrs arī ir kinorežisors [Rodrigo Rikards]. Mums izveidojās radošais tandēms līdzīgi kā mātei un tēvam.
Ēnā gan neesat palikusi?
Nē, viss ir normāli. (Smejas.) Nav nekādu problēmu.
Skilla PINNIS- RIKARDE
– Televīzijas režisore
– Dzimusi 1943. gadā
– Tēvs gleznotājs Rūdolfs Pinnis (1902–1992), māte tēlniece Elvīra Pinnis (1904–1984)
– Absolvējusi Valsts Ļeņingradas mūzikas, teātra un kinematogrāfijas institūtu (1975)
– Kinematogrāfistu savienības biedre (kopš 1979. gada)
– Strādājusi Telefilma-Rīga, aptuveni 50 televīzijas filmu veidotāja
– Piedalījusies saviem vecākiem veltītu pasākumu veidošanā