Režisora Viestura Sīļa debija uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves, iestudējot amerikāņa Treisija Letsa pasaulē daudz uzvesto lugu Augusts: Osedžas zeme, kļuvusi pār ārkārtēju notikumu.
Spriediet paši – dramatiskā teātra izrāde ilgst trīs stundas un 40 minūtes. Skatītājiem un bufetei par prieku ir divi starpbrīži, tomēr nemanu neapmierinātos, kas lavītos uz ārdurvju pusi, nevis steigtos uz kafejnīcu. Jauns režisors, pirmoreiz strādājot uz lielās skatuves, pārliecina gan par inscenētāja prasmēm, gan spēju aktierus saliedēt ansamblī un vairākiem no viņiem pēc kārtējo darbu sērijas ļauj uzmirdzēt ar neredzētu spozmi.
Liels Valtera Sīļa trumpis ir laba dramaturģija, turklāt iestudējums ļauj secināt, ka viņš zina, ko un kāpēc dara, valdot pār darbu, nevis ļaujot tam valdīt pār sevi. Un tas viss nebūt nav tik pašsaprotami, kā varētu kādam šķist.
Letsa lugas centrā ir viena ģimene, trīs paaudzes, kas mokās ar vienu un to pašu – dzīvi, attiecībām, sevi, jo pieredze tiek pārmantota un kļūdas tāpat. Tā ģimenes māja uz kādu laiciņu kļūst par truša alu, kurā iesprūst, lai padomātu un drosmīgi dotos uz priekšu vai arī atpakaļ vecajā, bet tik pazīstamajā dzīvē, kas neliek riskēt un nirt nezināmos ūdeņos. Letss lugā savācis daudzas mūsu laikmeta zīmes. Kaut arī tās ir vecas kā pati pasaule, taču, vienkopus vienas ģimenes ietvaros liktas, ļauj to (ģimeni) uztvert kā sabiedrības – ASV vai Latvijas, globalizācijas procesos nupat jau vienalga – modeli. Vēzis, atkarība no alkohola, medikamentiem un narkotikām, nepilngadīgās pavešanas mēģinājums, incests – laulības pārkāpšana uz šā fona tāds sīkums vien šķiet. Sabiedrības slimības uzrāda morālo krīzi, kad vērtības mainās, un gadsimtu gaitā būvētais pamats zem kājām – ģimene kā institūts – brūk.
Scenogrāfe Ieva Kauliņa projektējusi divstāvu mājas šķērsgriezumu ar vairākām darbības ligzdām. Valters Sīlis, organizējot simultāno darbību, panāk dzīves plūduma imitāciju, tā radot ceturtās sienas jeb atslēgas cauruma efektu. Par veiksmīgu uzskatu izrādes intonāciju – psiholoģiski skrupulozi izstrādātiem pustoņiem pa druskai jaucot klāt grotesku, tiek panākta viegla traģikomiska noskaņa, kas izrādi padara baudāmu, neslīgstot nomācošā melnumā.
Nacionālā teātra Osedžas zeme piedāvā košu raksturu galeriju – katrs tēls izdevies ar savu aizkadra stāstu. Pāris epizodēs Mārča Maņjakova «zirga smiekls», kas tā amizē publiku, ļauj atpazīt n–tajās filmās skatīto tipisko amerikāņu lauķi-šerifu. Nosvērtā Anetes Saulītes indiānietes Džoannas eksistence, gatavojot ēst, lasot grāmatu vai vienkārši uzklausot, liecina par paaudžu paaudzēs sakņotu (dzīves) gudrību, kas īpaši kontrastē ar Vestonu ģimenes skaļi grabošo un skapjos slēpto skeletu parādi. (Viela pārdomām par globalizāciju un nacionālās identitātes saglabāšanu.) Ulda Anžes mazā Čārlza – neveiksminieka kūkums ir kā tiešs tēvu grēku un mātes sānsoļa signāls. Ulda Dumpja ciltstēva, izbijušā dzejnieka un pasniedzēja Beverlija vienīgajā uznācienā izrādes sākumā, alkohola aizmiglotajā skatienā saskatāms dzīves fiasko – velti nodzīvotā mūža atziņa, kas rezultēsies pašnāvībā, izrādes laikā pamazām apaugot ar nebūt ne patīkamo, taču vienlaikus noslēpumaino atziņu par cilvēku kā vientuļu salu, lai cik banāli tas varētu arī šķist. Bērni nepazīst savus vecākus – tā ir rūgta patiesība, jo ir daudz noklusētā, neizskaidrojamā, sargātā. Mēs bieži nezinām cēloņus, ar kuru sekām cīnāmies. Un katrs cilvēks ir tieši tik vājš, cik ir.
Nevar nejūsmot (kaut kontekstā tas izklausīsies amorāli) par Jura Hirša profesionālo pilngadīgu un nepilngadīgu brunču mednieku Stīvu ar liela kaķa grāciju. Madara Botmane Džeinā precīzi iemieso robežvecumu, kurā vecāku laulības problēmas atstarojošais tīnes spurainums satiekas ar savas sievišķības apzināšanos, kad «par spīti» saplūst ar ziņkāri par nepazīstamo seksa lauku. Gan Jura Lisnera Bils, gan Jāņa Skaņa Čārlzs ir kā rāmie krasti, pret kuriem skaloties viņu sievu – Zanes Jančevskas Barbaras un Lāsmas Kugrēnas Metijas Fejas – emociju viļņiem. Zanei Jančevskai Barbaras loma ir kā sen pelnīta dāvana. Tā ļauj apjaust aktrises spēju mērogu un aiz dramatiski izkāpinātas izteiksmes kā kanvas auduma rūtīm tvert apmaldījušās dvēseles vibrēšanu nelabumā, ko radījis jaunākas sievietes dēļ pamestas sievas aizvainojums, sarežģītās attiecības ar vecākiem, sevis plosīšana starp pāridarījumu, pienākumu un mīlestību.
Katra ar savu sāpi gruzd un uzsprakšķ Barbaras māsas Īvija un Kārena – Daigas Gaismiņas klusinātajai spēlei ir dziļums, Daigai Kažociņai raksturīgajai ekspresivitātei drusciņ pietrūkst smalkuma.
Lolitas Caukas darbs ciltsmātes Violetas lomā pelna bravo saucienus. Lai arī šķiet, aktrise brīžiem krīt kārdinājumā pārspēlēt narkomānes klīniskās ainas izpausmes, rakstura šķautnes ir perfekti noslīpētas, un sekot līdzi tam, kā tās mainās, ir liels gandarījums.
Ieguvums ir iepriecinošs. Ja tic mākslas dziedinošajam spēkam, tad Osedžas zeme var kļūt par terapeitisku līdzekli sava skeletu skapja revīzijā, lai pārskatītu personiskā ceļa stabiņus potenciālajās grāvmalēs. Aizsargāties, audzējot bruņas, nav ne gudri, ne vērts. Zināms taču, kas notiek ar gliemežiem, pirms tie nokļūst uz pannas, – tiek baroti ar miltiem, lai attīrītos no šīs zemes sārņiem, un čaula lido mēslainē. No debesīm raugoties, gliemeži vien esam.