Šekspīra Romeo un Džuljeta ir stāsts par mīlestību. Hrestomatiskā patiesība nav apšaubāma tiktāl, līdz nesāc analizēt, iedziļinoties jēdziena būtībā. Ja notici brīnumam, kas pēkšņi ar visiem jutekļiem piesien pie otra, un dzīve ir pagalam, ja dzīvot lemts šķirti. Par šo fenomenu runā Šekspīrs, un tā dēļ teātrī – vietā, kur ar brīnumiem tikpat daudz kopīga kā baznīcai, to studē atkal un atkal. Ja es skatos Romeo un Džuljetu, man ir pamatota vēlme just līdzi, lai uz tām pāris stundām aizmirstu visu citu un lādētu atbildīgos par netaisnību, kas pār šiem jauniešiem nākusi. Dailes teātra iestudējumā tā gluži nenotiek.
Dž. Dž. Džilindžers Šekspīra lugu lasījis kā pusaudžu mīlas traģēdiju, Romeo un Džuljetai piemīt šai vecuma grupai piemītošā «visu vai neko» pozīcija attiecībā pret pasauli. Tiek radīts pusaudžu psiholoģijai raksturīgais antagonisms, kas pieaugušos liek uztvert kā sev naidīgu spēku, kas viņus nesaprot, negrib saprast un vispār neko nejēdz par dzīvi. Tamdēļ pat Džuljetai lojālā aukle ir ārēji cieta kā krams – Lilitas Ozoliņas Aukle ir viens no nedaudzajiem tēliem ar apjomu, viņa mīl Džuljetu vairāk par tās miesīgo māti un palīdz nelabprāt. Jauši vai nejauši, naidīgajai pasaulei pieder arī Artūra Skrastiņa atveidotais mūks Lorenco. Tas ir tēls, kas nepārtraukti uztur interesi par sevi, kaut tā būtu mīkla – patiesi ir šis Lorenco neredzīgs vai tikai izliekas un, ja tā, kāpēc. Kad viņš vedina Džuljetu uz viltus indes dzeršanu, nudien rodas jautājums, vai franciskāņa skrandas nepiesedz pašu sātanu, kurš saorganizējis šo visu, lai pievāktu divas lāga un vēl strēķīti citu dvēseļu, un maskēšanās nolūkā finālā izjusti spēlē nožēlu. Versijai par Lorenco kā visa ļaunuma sakni piespēlē arī visai blāvi iezīmētā Monteki un Kapuleti vēsturiskā naida līnija, kas iegūst visai teorētisku raksturu. Ja paukošanās ainā abas puses tērptas sarkanos kostīmos, tad vispirms prātā nāk liktenīga kaislība, kas pārņēmusi visus, nevis naids, kurā visi ir vienādi kaismīgi. Tibalts vairāk sev pievērš uzmanību tāpēc, ka Gintam Andžānam nez kādēļ pieaudzēta zirgaste, savukārt Ginta Grāveļa Merkucio raksturīgākā iezīme ir mēles šaudīšana. Sliktāk veicies Laurim Subatniekam Parisa lomā – nekādu ārēju raksturīgu iezīmju, kas dara viņu vēl nekādāku.
Manuprāt, Džilindžers ir kļuvis par situācijas ķīlnieku, un šo situāciju sauc galvenā režisora postenis ar tam piekritīgajiem pienākumiem. Viens no tiem ir trupas nodarbināšana. Uz skatuves ir vairāki aktieri, kuru skatuviskā eksistence liek domāt – viņiem jādod darbs, nevis tieši viņi nepieciešami režisora idejas īstenošanai (atļaušos būt ideāliste). No šī viedokļa raugoties, kļūst skaidrs, kāpēc labajai aktrisei Indrai Briķei Džuljetas mātes lomā īsti nav ko darīt. Ja netiek svītrots lugas teksts, ka pusaudzes Džuljetas vecumā lēdija Kapuleti jau bija viņu dzemdējusi, tad taču nav grūti izrēķināt, ka viņai ir aptuveni 28 gadi. Ja pieturamies pie pusaudžu mīlas idejas un loģikas, tad izrādes kontekstā Džuljetas mātei prasās citi spēles noteikumi, jo izrādes darbība nenotiek Šekspīra laikā, ar ko varētu attaisnot viņas vecumu, tādēļ ka vidējais dzīves ilgums tolaik bija krietni mazāks nekā šodien. Toties ir gluži vienalga, cik gadu ir Džuljetas tēvam – Juris Bartkevičs pamazām rada tik aktīvi pretīga cilvēka iespaidu, ka nelabi kļūst. Šajā gadījumā var runāt par interpretāciju, kas atbilst idejai par pusaudžu un pieaugušo naidīgajām attiecībām.
Aktieri epizodiskajās lomās veic savu sižeta virzītāju pienākumu, taču, ja reiz tik daudz īsināts, nekas ļauns nenotiktu, ja nošņāptu vēl mazliet. Vismaz situācijas izstāstīšana kapličā no sērijas, ja nu kāds vēl nesaprata, un abu dzimtu samierināšanās, izskan tik formāli un tik lieki, ka jāsmejas. Tā otrajā daļā tiek panākta datorspēļu un vardarbīgo action filmu upuriem raksturīgā greizā īstenības uztvere – sit un sit, bet nekrīt, nogalina, taču pieceļas un iet tālāk. Ja pieņem, ka izrāde veltīta pusaudžu psiholoģijas studijām, tad šis slimās uztveres gājiens attaisnojas, lai arī rada izjūtu, ka režisors to attiecina uz skatītājiem.
Ideju par tīņu mīlu pārliecinoši nospēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa Džuljetas lomā, iemiesojot precīzu pusaudzes psihofizisko esību, kuras jūsma aizrauj sev līdzi. Viņas jūtu dedzība pāraug vecuma robežas, priekā un sāpēs ir spēks, kas aizkustina. Režisors uzsvēris, ka Šekspīram tieši Džuljeta ir tā, kas sāk runāt par kāzām, kamēr Romeo vēl vāvuļo par jūtām. Tas, cik veikli un ātri, dūdojošā tonī Džuljeta samenedžē sev kāzas, liek secināt, ka viņa patiesi ir 21. gadsimta Džuljeta, ja balstās uz pieņēmumu, ka šajā laikā sievietes bez mērķtiecīgas un aktīvas darbības paliek bešā, jo labākos sugas eksemplārus savāc citas – mērķtiecīgākas, un labāk to apgūt pēc iespējas agrāk. Šajā aspektā Šekspīrs skan ļoti laikmetīgi. Artūrs Dīcis Romeo lomā par jūtām vai pieķeršanos nepārliecina, bet ir viegli savācams.
Režisora sabiedrotais nav bijis scenogrāfs Kristaps Skulte – smagnējās minimālistiskās divstāvu konstrukcijas klupina darbību, īpaši, ja dekorāciju stumdīšana ietilpst aktieru pienākumos – patiesi nesaprotu, kāpēc Džilindžers ar to ir mierā. Toties Kārļa Lāča un Evitas Mamajas rakstītā Džuljetas dziesma Ilzes Ķuzules-Skrastiņas dziedājumā ir skaista, tāpat kā viņai šūdinātie Ilzes Vītoliņas radītie tērpi.
Dailes teātra galvenais režisors ir runājis par savu nomiršanu aktieros. Bez stingras formas un uz Dailes lielās skatuves – varbūt tomēr nevajag.