Sandras Vitaļičas fotoizstāde Neauglīgā zeme un Starptautiskā fotogrāfijas vasaras skolas (ISSP) izstāde Atskaites punkts.
Sandras Vitaļičas fotoizstāde Neauglīgā zeme Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 6. novembrim.
Vēl tikai šonedēļ Fotogrāfijas muzejā skatāma horvātu mākslinieces Sandras Vitaļičas (1972) fotogrāfiju sērija Neauglīgā zeme, kurā vēsturiskas pārestības parādās citā – poētiskā gaismā. Fotogrāfe piedāvā 13 šķietami bezpersoniskas dabas ainavas, kas varētu atrasties gandrīz jebkurā kontinentā, tomēr tās ir Horvātijas vietas, kas liecina par koncentrācijas nometnēm Otrā pasaules kara laikā; par ciematu, kurā nejauši atklāti masu apbedījumi no tā laika, kā arī Dienvidslāvijas kara notikumiem 90. gadu sākumā. Zīmīgi, ka fotogrāfijās, ja nelasām to aprakstus, nenojaušam traģisko notikumu klātbūtni, jo darbi uzņemti pēdējos gados, kad taustāmas liecības par šīm atmiņām tur pārsvarā zudušas.
Arvien biežāk gribas piekrist kultūrkritiķim Pēterim Bankovskim, kurš allaž izcēlies ar pašmērķīgas mākslas (piemērus pārsvarā rodot jaunākajā Eiropas mākslā) nesaudzīgu noliegumu. Piemēram, 2010. gada žurnāla Studija vasaras numurā viņš definē jaunākās laikmetīgās mākslas paaudzi, «kurai pašsaprotami šķiet, ka laikmetīgā māksla viskautko «pēta», it kā tā būtu nezin kāda zinātne. Turklāt šī pētniecība jau nenotiek pašas pētniecības labad, nē, pētot mākslinieks atrod, uzrāda un dekonstruē ideoloģiju reprezentācijas. Un atbrīvo posthumāno cilvēku no pēdējām cilvēcības paliekām.» Arī Sandras Vitaļičas izstāde noteikti ir vēstures un ideoloģijas pētniecība laikmetīgās mākslas garā, tomēr tai nav raksturīgs uzbāzīgs vēstījums. Neauglīgā zeme drīzāk ir māksliniecisks atgādinājums par notikumiem, kurus daudzi labprāt aizmirstu, turklāt tā darbojas arī citos līmeņos, piemēram, kā vietas atmosfēras katalizators, jo šīs skumjas, ko attēlam uzliek zināšanas par konkrēto pagātnes notikumu, savā ziņā fascinē. Rāmās un mazliet mistiskās, kā precīzi raksturojuši izstādes organizētāji, dabas ainavas kļūst par ierosmi nemierīgiem secinājumiem par netaisnību, kas joprojām izplatās ik uz soļa, diskriminējot cilvēkus, piemēram, reliģiskās, ideoloģiskās pārliecības vai seksuālās orientācijas dēļ.
Grūti pateikt, kāpēc, salīdzinot ar līdzīgiem vēsturisko atmiņu pētījumiem, šis tik ļoti atbruņo un aizkustina. Varbūt tāpēc, ka ierastā premisa – laikmetīgā māksla skata sociālas parādības jaunā gaismā – šoreiz ir īstenota dubulti: ir svarīga ne tikai gaisma, bet arī vieta.
Starptautiskā fotogrāfijas vasaras skolas (ISSP) izstāde Atskaites punkts Gētes institūtā skatāma līdz 22. decembrim.
Šovasar jau piekto gadu Ludzā pulcējās jauni talantīgi fotogrāfi (72 no 23 valstīm), kuri darbojās dažādās meistardarbnīcās un veica variācijas par dotajām tēmām. Izstāde Atskaites punkts ir šāgada ISSP labāko darbu izlase, neizceļot autorus ne pēc tautības, ne vecuma, ne atpazīstamības, bet veidojot mozaīku no kvalitatīvākajiem darbiem, kas radušies vasaras skolas laikā.
Izstādes vērtēšanu apgrūtina tas, ka dažas meistardarbnīcas tēmas, piemēram, par Kuldīgas poplatino, parādās vairākkārt, bet citas tikai vienu reizi. Izstādes apmeklētājam noteikti palīdzētu arī darbu koncepcijas raksturojumi dažos teikumos, citādi šķiet, ka autori drīzāk vēlējušies demonstrēt savas tehniskās prasmes, mazāk pievēršoties idejas izstrādei. Jāteic, ka darbu iedarbība un oriģinalitāte izstādē ir ļoti neviendabīga. Daži paņēmieni šķiet jau pagalam atražoti iepriekš redzētos darbos (piemēram, Marka Bojarska (Krievija) ceļojošais avīžu vīstoklis un Līvas Pavārnieces minimālisma stilā ieturētā meditācija par tēmu klusā daba kristīgajā estētikā – Nelielās izredzes.) Citkārt nepamet izjūta, ka darbi ir saprotami tieši uzdotās tēmas kontekstā, taču ārpus mācīšanās procesa tiem trūkst pašvērtības, proti, atkarībā no tā, vai autors vēl ir meklējumos vai tā rokraksts jau ir nostiprinājies. Kā nepārliecinošas pašanalīzes atmiņā palika Evitas Gozes (Latvija) un Mateo Armellīni (Itālija) darbi, taču vēlreiz jāuzsver, ka, iespējams, pietrūka konteksta un konsekventāka izstādes iekārtojuma. Kad vēlāk nupat izdotajā Foto Kvartāla 2011. gada grāmatā izlasu par Annas Novikovas (Latvija) ilgošanās konceptu, viņas fotogrāfijās paveras cita jēga. Tāpat emocionāli aizkustināja Mikaēla Palermo (Itālija) miniatūrā sērija Vai jūs mani dzirdat?.
Protams, izstāde jāuztver drīzāk kā vingrinājumu kopums, neliels ķēdes posms procesā, ko patstāvīgi un personīgi uzsācis katrs no fotogrāfiem, meklējot savu pieeju pasaules skaidrošanā, samierināšanā vai – gluži otrādi – saduļķošanā.