Negribu izklausīties patētiska, apgalvojot, ka Oļģerta Krodera izrādes tiek īpaši gaidītas un teātra kritiķu un Spēlmaņu nakts žūrijas ceļš uz Valmieru divos autobusos svētdienā atgādina mazu svētceļojumu. Tomēr kāds patiesības grauds jau tajā ir, lai cik ironiski dzēlīga varētu būt paša Krodera atbilde uz šādu apgalvojumu.
Pēc Orfejs pazemē pirmizrādes ir pagājusi vairāk nekā nedēļa. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotā telpa, salīdzinot ar Tenesija Viljamsa doto, ir estetizēta – visai omulīgs Viljamsa laika amerikāņu veikals baložpelēkos toņos. Izrādes sākums ir smagnējs. Regīna Devīte Ugunsgrēka Zentai radniecīgajā tenkuvāceles Dollijas lomā un Baibas Valantes misis Bjūla, Annas Heinrihsones kā košas puķes satērptas, apmēram 15 minūtes ieved skatītājus lugas notikumos. Ekspozīcija ir pagarlaicīga un neobligāta, taču, tiekot tai pāri, līdz ar Elīnas Vānes Kerolas a la blondās Merilinas parādīšanos izrāde pamazām ievelk sevī. Kroderu īpaši neinteresē fons. Epizodiskie tēli pilda sižeta virzīšanas funkcijas, aktieriem lietojot arī grotesku izteiksmi (spilgtākais gadījums – Riharda Rudāka Džeibs Torenss), kas kopumā rada visai neviendabīgu iespaidu. Tomēr galvenais trio – Krišjāņa Salmiņa Vels, Ievas Puķes Leidija un jau minētā Elīnas Vānes Kerola ir spēcīgs izrādes kodols.
Oļģerta Krodera veidotā Tenesija Viljamsa lugas skatuves versija vedina uz pārdomām par humānisma vērtībām. Mūslaiku gara aristokrāta Krodera interpretācija sākas ar izrādes nosaukumu – režisors, ierasto Orpheus Descending latviskojumu Orfejs nokāpj ellē nomainot ar Orfejs pazemē, panāk pozitīvāku vispārinājumu. Arī izrādes finālu viņš, humānists būdams, atstāj atvērtu – nekādas vardarbības, Velu nesaplosa suņi. Viņš, Džeiba apsūdzēts, aiziet, pesimistam ļaujot iedomāties par linča tiesu aiz skatuves laika, optimistam – pat par demokrātisko versiju – cietumu. Orfejs ir pazemē, nevis ellē. Pazeme ir optimistiskāka kategorija.
Ierasts arī, ka Velu spēlē mačo tipa aktieris – kā Marlons Brando 1959. gada Sidnija Lūmeta filmā vai Juris Hiršs Nacionālā teātra versijā. Valmieras teātrī šī loma uzticēta intelektuāļa tipam – Krišjānim Salmiņam, turklāt aktieris to diez vai bez Krodera akcepta spēlē ar nepārprotamām atskaņām no kņaza Miškina. Tenesijs Viljamss atkārto – Vels ir skaists (Orfejs ir grieķu dievs, galu galā, turklāt nepaklausīgs). Krišjāņa Salmiņa Vels ir diezgan nīkulīga paskata, pat aseksuāls vīrietis, kura runas par iepriekšējo vētraino dzīvi līdz trīsdesmit gluži vienkārši izklausās pēc lielības, izdomātas identitātes multiplicēšanas. Daudz izsaka nianse kostīmos – Brando Velam patiesi bija čūskādas jaka, Salmiņa Velam – vien ādas imitācija un tikai apdarē.
Krišjānis Salmiņš nospēlē citādo, noslēpumainu cilvēku, kura savrupā pozīcija ļauj nojaust, ka viņa muzikālā gara brīvības lidojums ir augstāks par mietpilsoniskās sabiedrības pašapmierināto eksistenci, ko Viljamss, iedvesmojoties no mīta par Orfeju un Eiridīki, salīdzina ar Aīda pārvaldīto mirušo valstību. Taču Vela ilgas būt vienmēr lidojumā esošam putnam bez kājām šajā gadījumā drīzāk nozīmē no realitātes atrautu sapņošanu, jo Krišjāņa Salmiņa Velā nejūt kūsājam vitalitāti, dzīvības spēku. Valmieras teātra Vels atgādināja ne tikai par šodienas vīrišķības krīzi, bet arī garīgās inteliģences lomu sabiedrībā – mākslas spēks pazemē ir ļoti apšaubāms.
Formula – garā brīvs cilvēks provinciālas sabiedrības valgos – attiecināma arī uz Elīnas Vānes spēlēto Kerolu. Aktrise to iemieso pārliecinoši – kā sieviešu dzimtes Vels, kurai atšķirībā no īstā Vela ir spēcīga vitālā enerģija, kuras mestais izaicinājums sabiedrībai ir aktīvs, spīta un spara pilns.
Smalku darbu Leidijas lomā paveic Ieva Puķe, sakausējot kopā stipras, bet dzīves nomāktas sievietes pretrunīgumu, pragmatisku aprēķinu un emocionālu jutību, atriebību un patiesi aizrautīgu pieķeršanos. Kroders atņem Leidijai apzināta upura lomu, atstājot viņas nāvi likteņa un nejaušības, un apstākļu ziņā. Tā ir humānāk.
Abas ir pilnasinīgas zemes sievietes un Vela dvēseles radinieces, visiem trim esot savas – iepriekšējās un tagadējās dzīves opozicionāriem.