Laurim Gundaram, pateicoties 1995. gadā Liepājas teātrī iestudētajam Hamletam, pieder tas gods tikt uzskatītam par pirmo postmodernistu Latvijas teātrī. Arī šoruden Dailes teātra Mazajā zālē iestudētos Harija Gulbja Cīrulīšus redzēju kā postmodernisma mākslai piederīgu darbu, kas atgādina par autora nāvi (Rolāna Barta izpratnē), kā arī Sjūzenas Zontāgas tēzi – interpretācija ir intelekta atriebība mākslai.
Sākšu ar Sjūzenu Zontāgu un atļaušos drusku pacitēt. Slavenajā esejā Pret interpretāciju viņa raksta: «Interpretētājs maina tekstu, kaut arī neiznīcina to un nepārraksta no jauna. Bet viņš nevar atzīties, ka to dara. Viņš apgalvo, ka tikai padarot tekstu saprotamāku, atklājot tā patieso nozīmi. Bet, tā kā interpretētāji tekstu tomēr izmaina (..), viņi ir spiesti apgalvot, ka izskaidro jēgu, kas jau ir tekstā.»
Lai padarītu 70. gados rakstītos Cīrulīšus saprotamākus, režisors teksta līmenī ievieš mūsdienīgumus (piemēram, tastatūra), bet Ievas Pļavnieces efektīgās Gundegas kā stilīgākās izrādes personas kostīms (citu piederība laikam pēc Annas Heinrihsones sarūpētā apģērba nosakāma aptuveni kādu 20 gadu amplitūdā) liecina par to, ka lugas darbība pārcelta uz šodienu. Dažāda vecuma mobilie telefoni norāda uz to īpašnieku rocību.
Harijs Gulbis lugā tēlo situāciju, kad pensionārei Zelmai aiziet no Cīrulīšiem būtībā nozīmē šķirties no dzīves. Šodienas kontekstā, ar mūžizglītības programmām un pensionēšanās vecuma pakāpeniskas paaugstināšanas draudiem, šādu uzstādījumu ir pagrūti pieņemt. Tāpēc 57 gadus vecās Zelmas lomu spēlē gandrīz sava tēla vienaudze, spriganā Esmeralda Ermale, Cīrulīšu pamešanu, kas sasaucas ar šodien hiperaktuālo tukšo lauku tēmu, pazeminot līdz untumam, kaprīzei, lai arī apstākļu stimulētai. Par to, ka dzīve Cīrulīšos nav iespējama, liecina Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija – māja ar izsistiem logiem un nedrošu elektroinstalāciju.
Ko un kāpēc spēlēja aktieri pirmizrādē, cerams, viņi paši zina. Pirmais cēliens pagāja, nenopietnā intonācijā notriecot lugas tekstu, pazudinot iespējamos konfliktus un attiecību smalkumus. Tādējādi arī neloģiska kļūst daļa otrā cēliena, piemēram, kāpēc ar pārmetumiem klūp virsū Vizmai, jo neko īpaši kaitnieciskāka par citu ālēšanos nebija. Interpretācija – vidējā paaudze ir tik trula, ka nespēj adekvāti pieņemt un analizēt situāciju, kas gan neliedz ieņemt atsvešināti distancētu attieksmi. Vidējā paaudze, jo pēc lugas Zelmas bērni un vedeklas ir vecumā no 30 līdz 35, izrādē tam atbilst Aija Dzērve Silvijas lomā un Ieva Pļavniece – Gundega, Vitas Vārpiņas meistarība un gaume Vizmas lomā nav apšaubāma, bet Ģirta Ķestera un Arta Robežnieka personības viesa savas korekcijas, liekot skaitīt, cik gados tad Zelma savus četrdesmitgadniekus dzemdējusi, – spēle nepārliecināja, ka būtu jaunāki. Otra iespēja, kas neizslēdz pirmo, – aktieri pirmajā daļā pārcentās ar zibensnovedēju uzdevumu – maziem bērniem raksturīgā nebēdnības viegluma spēlēšanu un realitātes ignorēšanu, Ģirta Ķestera Elmāra gadījumā atstājot pat garīgas atpalicības iespaidu (redz, kādi drukājas avīzē), bet otrajā cēlienā kļūdu labošana jau nav vairs īpaši produktīva. Pa apskaidrības brīdim bez klauna maskas bija katram, taču tie pazuda interpretācijā.
Ar saviem Cīrulīšiem Lauris Gundars cenšas jaukt stereotipus, taču pieredzētajā dekonstrukcijas procesā jaunas nozīmes konstruēšana neīstenojās. Autors, pieliekot punktu savam tekstam, ir miris, sludināja Rolāns Barts, un režisoram ir tiesības interpretēt, ko un kā vēlas. «Interpretēt nozīmē noplicināt, iztukšot pasauli – nolūkā uzbūvēt «nozīmju» ēnu pasauli. Tas nozīmē pārvērst pasauli kā tādu par šo pasauli», to saka Zontāga. Cīrulīšu ēnu pasaule izskatījās dikti rēgaina.