Igauņu rakstnieku Jāku Jērītu latviešu lasītāji, iespējams, iepazinuši no Guntara Godiņa atdzejotā dzejoļu krājuma CD, Maimas Grīnbergas tulkotās noveļu grāmatas Ziņas par nāvi vai klausoties autora tekstus viņa izpildījumā pirms trim gadiem Prozas lasījumos. Četrus gadus Jāks Jērīts bija Igaunijas vēstnieks Latvijā.
– Vispirms bija interese par diplomātiju vai literatūru?
– Nekādas intereses par diplomātiju padomju laikā nevarēja būt, Igaunija bija okupēta, tai nebija sava valsts aparāta, tai skaitā arī savas ārlietu ministrijas. Iespēja radās tikai atjaunotajā neatkarīgajā Igaunijas Republikā, un man izteica priekšlikumu, par kuru sākumā šaubījos. Bet rakstīt es sāku agri. Rakstīšana man nebija tikai interese, tā bija vajadzība izteikt sevi. Ilglaicīga un nemitīga darbošanās ar sevis izteikšanu vārdos māca labāk iepazīt pašam sevi. Bet tas arī varētu būt viens no cilvēka mērķiem dzīvē.
– Kāpēc sākāt rakstīt?
– Viss, kas saistīts ar rakstīšanu, meklējams kaut kur dziļi cilvēkā, arī visi iemesli un nosacījumi ir paslēpti cilvēkā. Ārējie apstākļi neskaitās. Viss ārējais ir nepiederīgs un attiecīgi bez nozīmes. Bieži neskaidrs.
– Izlasot noveļu krājumu Ziņas par nāvi, nodomāju – jūs rakstāt tā, it kā pirms jums neviens nebūtu rakstījis. Ļoti viegli, mierīgi un pilnīgi bez bailēm būt banālam vai atkārtoties.
– Jūsu novērojumi par manu rakstīšanas manieri ir precīzi un eleganti noformulēti. Manuprāt, var rakstīt tikai tā, kā neviens nekad nav rakstījis. Jo tā taču ir patiesība! Tas cilvēks, kas te un pašlaik dzīvo un valkā manu vārdu, nav iepriekš rakstījis. Šā cilvēka agrāk nemaz nav bijis. Arī Kārlis Skalbe vai Klāvs Elsbergs pasaulē rakstīja pirmo reizi, viņiem nav bijis ne Dantes, ne Tomasa Manna, turklāt manis pieminētie rakstnieki arī bija vienreizīgi un rakstīja kā pirmie cilvēki pasaulē. Viens par elli, otrs par burvju kalnu. Ja Kārļa Skalbes pasakā aprakstītais pārsalušais kaķis sniegā ceļ savas ķepas augšā, tad tas ir vienreizīgs kaķis, vienreizīgs aukstums un vienreizīgs sniegs. Jā, vienmēr ir bijuši arī tādi cilvēki, kas nodarbojas ar rakstīšanu, tādi, kas seko tirgum un pēta žūrijas sastāvu, kā arī domā par trendiem. Bet dievs ar viņiem! Tā ir cita tēma.
Rakstīšanā iedziļinājies cilvēks patiešām ir viens, vientuļš ar savām domām un nojausmu, ar savu pieredzi, ar savām jūtām. Viņš izsaka sevi. Vai tā ir realitāte? Tik, cik viņa realitāte skar citu cilvēku realitāti, tik, cik viņa realitāte ir vispārcilvēciska.
– Kā izlemjat, kas ir rakstīšanas vērts, un pārliecināt sevi, ka jūsu pieredze ir tā vērta?
– Uz šo jautājumu iesāku atbildēt jau iepriekš, tas daļēji ir jau izskaidrots. Neviens pirms rakstīšanas nezina, vai teiktajā būs vērts dalīties ar citiem. Tas parasti kļūst skaidrs pēc tam. Bet vēlreiz atkārtoju – rakstīšana ir viena no sevis izteikšanas iespējām, vienkārši kādam nepieciešamība šo iespēju izmantot ir lielāka nekā citiem.
– Jūsu noveles lika domāt par tādu kā zūdošās paaudzes izjūtu, kurā vēl ir iespējams ilgs, netraucēts vērojums un garlaicība var izrādīties gan skaista, gan ļoti smaga. Vai esat domājis par to, ka runājat savas paaudzes vārdā?
– Nē. Paaudze ar to nesaistās, es neko nedaru ne paaudzes vārdā, ne paaudzes vietā. Es cenšos tikt galā ar sevi, un tas prasa darbu. Ja kāds kaut kur apgalvo, ka ir paaudzes pārstāvis, tas ir vien tukšs vai merkantils lozungs. Literatūrkritiķiem acīmredzot autoru dalīšana paaudzēs ir nepieciešama kā viena no darba metodēm. Jā, protams, savā laikā dzīvojošie cilvēki tomēr lasīja tās pašas avīzes un redzēja tos pašus varas nesējus tribīnēs stāvam. Bet tas ir ārējais, kam neatmaksājas pieskarties. Starp citu, arī tā saucamā zudusī paaudze ir bijusi laiku pa laikam, ne jau tikai vienu vienīgu reizi.
– Lasot jūsu darbus, radās sajūta, ka esat cilvēks, kam patīk skumt.
– Jā, tā tas ir. Bet, manuprāt, ilgas ir vispārcilvēciska parādība, ar tām es neatšķiros no citiem. No Homēra līdz Bretam Īstonam Ellisam tekstos ir izteiktas cilvēciskās ilgas. Paša darīšana, tās ir ilgas pēc kāda vai pēc kā. Esmu pamanījis, ka ilgojas arī tie cilvēki, kas to neuzdrošinās izrādīt. Un kā vēl!
– Domāju, ka amatpersonas nodarbošanās ar literatūru Latvijā tiktu tulkota kā atkailināšanās. Vai tas jūs nebaidīja?
– Esmu vairākkārt bijis arī politikā – parlamenta biedrs un ministrs. Sabiedriskās dzīves darboņiem tiek sekots visur. Un presē, kā zināms, diemžēl lielākoties tiek pārdoti skandāli. Tāpat tiek sekots diplomātiem, bet diplomātija jau apriori ir nedaudz slēpta darbības sfēra. Diplomāts pārstāv valsti, viņš vairāk ir staigājoša un runājoša valsts nekā vienkāršs cilvēks.
Es jau sen pirms darbošanās politikā vai diplomātijā sāku rakstīt grāmatas. Jā, es dažreiz pamanu, ka argumentum ad hominem [tekstā ietvertais tiek attiecināts uz autora personību] stils tiek lietots, ja runa ir par grāmatām. Bet kāpēc, precīzi to zina tikai tā lietotāji. Manu rakstīšanu tas nemaina, es jau sākumā minēju, ka tā nav interešu sfēra vai aizrautība, tā ir sevis izteikšanas vajadzība. Bet publikas interese ir neizbēgama. Esi, kas esi, kad kaut ko piedāvā savā vārdā.
– Strādājot par vēstnieku, četrus gadus dzīvojāt Rīgā. Vai tā ir iedvesmojoša pilsēta?
– Esmu agrāk dzīvojis un strādājis par vēstnieku Helsinkos, Romā, Ņujorkā un Rīgā, bet pašlaik šajā lomā esmu Stokholmā. Visas šīs pilsētas mani ir iespaidojušas un iespaido vēl joprojām, bet kādu no tām negribu izcelt. Atkal un atkal rodas vides salīdzinājumi, jaunas saites vai kontrasti.
Rīga ir dīvaina pilsēta. Ne tik noslēpumaina kā Tallina, bet savā veidā tomēr arī noslēpumaina. Rīga ir arī jūtu pilsēta. Vietumis drūma. Vietumis pat cildena. Rīga ir pilna ar seno laiku ēnām, kas izsaka tieši Rīgas genius loci [vietas garu]. Ceru, ka jauno laiku globālā banalitāte to visu neizjauks. Rīgas krustojumus un šķērsielas esmu kājām un ar divriteni izpētījis. Es pazīstu dažādas pilsētas daļas, atceros tajās valdošos noskaņojumus. Jā, Rīga ir bijusi inspirējoša. Bet es neesmu pirmais igaunis, kurš rakstījis par Rīgu prozu vai dzejoļus.
– Ko domājat par latviešiem raksturīgo samērošanos ar igauņiem?
– Ar nemitīgo Igaunijas un Latvijas salīdzināšanu paši salīdzinātāji gan Igaunijā, gan Latvijā, manuprāt, ļoti bieži ir paklupuši kā aiz ciņa. Ja otru ļoti labi nepazīsti (vienalga, no kuras puses skatoties), tad visi salīdzinājumi klibo. Kur ir mēri vai svari? Ko dod sevis nenovērtēšana vai pārvērtēšana? Ko tā rāda? Neko! Savā būtībā dzīve ir burvīga, tā ir mana atbilde.
– Bet piekrītat tam, ka, piemēram, padomju laikā Igaunijā valdīja lielāka radošā brīvība nekā citviet Baltijā?
– Es nezinu, ar kādu mērauklu mērīta padomju laika daiļrades brīvības pakāpe. Varbūt dažas atmiņas ar laiku ir mitoloģizējušās?
– Gan latviešiem, gan igauņiem ir savi lielie pagātnes bēdu stāsti, un tomēr šķiet, ka, pat būdami noslēgtie ziemeļnieki, igauņi spēj uz sevi paskatīties pašironiskāk, kritiskāk, ne tik bailīgi.
– Negribu runāt visu igauņu vārdā. Mums ir jauktas asinis, un starp šiem miljons cilvēkiem ir pārsteidzoši daudz atšķirīgu temperamentu un noslieču, par sejas tipiem nemaz nerunājot. Jā, ironija Igaunijā ir plaši izplatījusies, lai gan ne pilnībā. Humora izjūta, manuprāt, atsevišķos Igaunijas novados ir atšķirīga, tāpat kā paražas un arī dialekti. Aiz ironijas un paškritikas bieži slēpjas bailes. Bailes savu domu, savu atmiņu un patiesā sevis priekšā. Visā vecajā Līvzemē var atrast daudz iekapsulējušos cilvēku, tāpat kā dienvidu un ziemeļu pusē.
– Bieži par krīzes iemeslu Latvijā min mūsu nespēju domāt vispārējā labuma vārdā. Jūs kā labs vērotājs varētu noteikt diagnozi – paši esam vainīgi pie mūsu nepatikšanām?
– Ak, nē! Sevis vainošana vienalga par ko ir viena liela muļķība. To neatmaksājas darīt ne vienatnē, ne grupā. Jums patiesībā ir kļuvis daudz labāk nekā lielam daudzumam valstu pašreizējā pasaulē. Par tautām nerunājot. Pasaulē ir apmēram 6000 valodu, bet valstu ir mazāk nekā 200. Padomājiet par to, kad kādu rītu atkal šķiet ļoti dubļains. Aizslēpies aiz politiskās pieklājības, es te un pašlaik nesākšu uzskaitīt ne tuvākās, ne tālākās valstis, kas savu ķerru ir jau apgāzušas otrādi. Jūsu ķerra, ja atļaujat turpināt runāt tēlainā valodā, ir aizķērusies, bet ne apgāzusies. Iedziļinieties šajā tēlā, kad atkal atgriezīsies sevis pažēlošanas vēlme! Cilvēkam ir jāturas pretī, nevis jāpadodas, tāda ir cilvēka būtība, paša cilvēka radīta.