Festivāls Homo novus nedēļas laikā ļāva piedzīvot ļoti blīvu laikmetīgā teātra programmu. Turpinājumā daži iespaidi, kas gandarīja.
Dibenā
Oskara Koršunova izrāde Dibenā bija viens no spēcīgākajiem festivāla Homo novus trumpjiem, kas arī nodrošina zināmu festivāla kvalitāti, domājot par to, cik un kādas Eiropas mēroga zvaigznes mūsu nabadzības apstākļos tas spēj atvest.
Ja zini, ka iestudējums atzīts par labāko Lietuvā pagājušajā gadā un tā režisors ir par vienu no Eiropas jaunās režijas līderiem atzītais Oskars Koršunovs, tad gaidu slieksnis, gribi vai negribi, izaudzis pietiekami augsts, lai pār to varētu arī paklupt. Tas gan ar mani gluži nenotika, taču aizķeršanos varu atzīt. No vienas puses, es te tagad varētu taisnoties, ka pietrūkst Lietuvas teātra konteksta, no otras – katra pieredze ir unikāla. Rīgā redzētā Dibenā neapšaubāmi ir laba, profesionāļu radīta izrāde, kas demonstrē perfektu aktieru tehniku. Koršunovs izmetis ārā lielu daļu no Maksima Gorkija 20. gadsimta sākumā rakstītās lugas, radot minimālistisku iestudējumu. Aiz gara, balta galdauta klāta galda kā apustuļi sasēduši naktspatversmes iemītnieki, cilājot graņonkas, acīmredzami reibstot un spriežot par cilvēku, kas skan tik lepni, par dzīvi un tās jēgu, skatītājus otrpus galda ievelkot darbībā. Vai izdodas sasniegt sarunas līmeni, kas sniedzas pāri sadzeršanai ar aktieriem – neņemos apgalvot. Režisors par svarīgāko izrādes mēru tur cilvēcību, patiesumu, kas var plaukt cilvēciski atklātā pozīcijā pret sevi un apkārtējiem, tostarp skatītājiem. Taču mani nepameta sajūta, ka šī draudzīgā, atklātā attieksme, kas izvirst tādās kā bikts atklāsmēs un kam vajadzētu raisīt arī emocionālu līdzpārdzīvojumu, ir ar pārāk lielu prāta dominanti, tātad skrupulozi izdomāta, smalki sastrādāta, taču bez tā teātra brīnuma, ko dod izjūta, ka redzētais dzimst turpat uz vietas. Sēžot pirmajā rindā, var saost netīro, savalkāto drēbju un sviedru smārdu, kas garantē īsto atmosfēru. Turklāt aktieru reibšana ir acīmredzama un neviļus sāc sekot līdzi, no kuras pudeles aktieri lej šņabi skatītājiem (man arī iedeva, tiešām bija šņabis) un vai tiešām no tās pašas – sev. Sadzeršana ar brīvprātīgo, un tiem, kam iespiež rokā graņonkas, šī ņemšanās gar skatītājiem šķiet, ka aizveda no pareizā – atklātas sarunas – ceļa uz kaut ko, ļoti labam, bet šovam līdzīgu.
Bet Gorkija teksts tiešām iedvesmo. Kāpēc strādāt? Lai būtu paēdis? Cilvēks stāv tam pāri...
Partitūra ekosistēmai
Latvijas Jaunā teātra institūts abos savos festivālos Homo novus un Homo alibi uzņemas producenta lomu, ļaujot tapt jauno režisoru veidotām izrādēm platformā Prove. Šā gada Prove III programmā bija iekļauti trīs iestudējumi. Jau nosaukums signalizē par darbu eksperimentālo dabu un divos biju klāt.
Režisora Viestura Meikšāna, komponista Jēkaba Nīmaņa un skaņu mākslinieka, arhitekta Maksima Šenteļeva izrāde, kas tapa pērn festivālam Homo alibi izrādes-lekcijas žanrā, noteikti būtu pelnījusi, ka to rāda regulāri, nevis tikai atkārtoti kā veiksmīgu gadījumu. (Tik tad vajadzētu domāt par tualetes ieviešanu, jo krūmu visiem var nepietikt un ne visi būs ar mieru tajos līst.) Tvaika turbīnas cehs Andrejsalā jau vien ir apskates vērts objekts, taču režisoram un abiem dalībniekiem-līdzautoriem izdodas šo industriālo telpu atdzīvināt kā trešo spēlētāju. Partitūra ekosistēmai piedāvā ielūkoties citā un, apgalvošu, daudziem nezināmā pasaulē, ko reprezentē Maksims Šenteļevs ar skaņu, trokšņu ierakstīšanas un miksēšanas tehniku un industriālās mūzikas radīšanu. Jēkabs Nīmanis šeit darbojas kā eksperimentiem atvērts akadēmiskās mūzikas pārstāvis, lai arī konfliktiņš starp komponistu un kompostu iezīmējas. Izrāde slavējama par gudro saturu, kas dod vielu pārdomām par dabas un civilizācijas saikni, par dabiskā, mežonīgā, kreatīvā atrašanu industriālā vidē (tā ir vienlaicīga mūzikas sacerēšana un atskaņošana, piemēram, dauzot trubas pamestā rūpnīcā), par sociālekonomisko apstākļu radītajām sekām, tātad sava laika nospiedumiem laikmetīgajā mākslā. Kur šī skaņu māksla rastos, ja nebūtu pārtrūkusi ražošana? Svarīgs šīs izrādes aspekts ir arī robežu jaukšana, jo akadēmiskā mūzika un šajā skolā nesakņotā jaunrade lieliski sadzīvo kopā, papildinot viena otru. Atziņā, ka visi mēs varam būt komponisti (nu labi, sacerētāji), svarīgākais ir radošais elements, kā akumulators, kas darbina cilvēka garīgo dzīvi. Kultūru.
Sņeguročka
Atšķirībā no Partitūras ekosistēmai, otrajā Proves III izrādē, Vladislava Nastavševa Sņeguručokā eksperimentālais attiecināms uz formu, nevis saturu. Izrāde notika Ķīpsalas šrotā, sākās pulksten 21, tātad dabiskā scenogrāfija ar pāri skatītāju galvām kāšos lidojošo putnu baltajiem vēderiem, bija ļoti efektīga. Jāsecina, ka vide arī bija oriģinālākā ideja, lai gan par tādu vēl varētu uzskatīt režisora iedvesmas atsperšanos no Aleksandra Ostrovska poētiskās līdzības Sniegbaltīte. Pie vides oriģinālajiem risinājumiem pieder arī skaņu celiņa laišana stereo austiņās, kur līdzās dzīvajām skaņām – tekstam, elpošanai, elsošanai, iekomponēti mūzikas ieraksti. Tā kā Proves III izrāžu tematika saistīta ar klimata izmaiņām, tad šī izrāde tai labi atbilda, runājot par dabiskā kā labi ejošas biznesa nišas ekspluatēšanu (režisors izdomājis ekoprostitūtu – tā ir mākslīgi neuzlabota ielasmeita), bet auto vraki kalpo kā veiksmīga savu asti ēdošās civilizācijas metafora. Attiecības, ko, apdzīvojot auto vrakus, izspēlēja Gints Andžāns, Inese Pudža, Edgars Rubenis, Kaspars Zāle un Guna Zariņa, gan stipri oda pēc banalitātes – nekā oriģināla un paliekoša, mīlestību putrojot ar seksu.