Lietuvietis Oskars Koršunovs pirmais no bijušās Padomju Savienības jaunajiem režisoriem pēc dzelzs priekškara krišanas pārgāja robežas, piedaloties starptautiskos festivālos un plūcot laurus. Viņu sauc par Lietuvas teātra dumpinieku un avangardistu. Nesen festivālā Homo Novus bija iespēja redzēt viņa izrādi Dibenā, kas atzīta par labāko iestudējumu Lietuvā pagājušajā gadā. Mēs tikāmies viesizrāžu dienā Rīgā.
– Par izrādi Dibenā sacīts, ka tā jums ir netipiski askētiska, un, iespējams, sācies jauns posms radošajā biogrāfijā. Tā nozīmē jaunu sākumu?
– Jā, var teikt, ka tā ir askētiska, jo šajā izrādē galvenais ir aktieris. Aktieris, skatītājs un komunikācija starp abiem. Mēs paņēmām ceturto daļu Gorkija lugas teksta. Tas nav vienkārši dibenā – tā ir bedre dibenā. Tad, kad visi tēli ir zaudējuši cerības, viņi pēkšņi sāk runāt ļoti cilvēciski: cilvēks – tas skan lepni utt. Šis cilvēcības moments man bija svarīgs, tāpēc mēs nolēmām nemeklēt efektus, bet iesaistām skatītājus sarunā.
Aktieris mūsdienās ir zaudējis savu galveno funkciju, kļuvis par šovmeni, klaunu, supermenu. Bet viņa galvenā misija ir cilvēcība. Aktieris ir vienīgā profesija, kur instruments ir cilvēka miesa un gars. Tāpēc aktieris ir galvenais. Nezinu, vai tas ir askētisms. Laikam vienkārši tas, kas teātrī galvenais. Mums šī izrāde bija eksperiments, laboratorija. Mēs pat sākotnēji nedomājām, ka to rādīsim skatītājiem. Gribējām atrast īstu attieksmi pret tēliem, lugu, sevi, savu profesiju. Jā, mēs taču to mēģinājām diezgan dīvainos apstākļos – ar Hamletu bijām viesizrādēs Francijā, mēnesi izrādi mēģinājām viesnīcās, autobusā. Tas arī laikam kaut ko izrādei deva. Mēs negaidījām, ka šī izrāde kļūs tik populāra, tiks atzīta par labāko Lietuvā pagājušajā gadā. Tā sanāca. Izrādās, ka arī skatītājam vairs nevajag štučkas.
– Tātad vajadzīgs patiesums?
– Vajadzīgs patiesums un mēs te cenšamies būt patiesi – pret skatītājiem, sevi un tēliem. Es iestudēju Gorkiju Norvēģijā, Oslo Nacionālajā teātrī. Man nepaveicās izdarīt tur to, ko gribēju. Tā bija ļoti efektīga izrāde, bet man kaut kā pietrūka. To labi uzņēma, bet paliku neapmierināts, tāpēc atgriezos pie šīs izrādes. Tā radās krīzes dibenā, bet krīzē, kas nav beigusies un diez vai kādreiz arī beigsies, ir pozitīvie momenti. Cilvēki ir kļuvuši patiesāki. Sākuši meklēt īstas lietas, tāpēc laikam izrāde guva veiksmi.
– Esat teicis, ka teātris jums ir vieta, kur cenšaties būt maksimāli vaļsirdīgs un kur runāt par to, kas sāp. Man tas atgādina baznīcu un grēksūdzi. Vai teātris un baznīca jūsu izpratnē ir viens, saplūst kopā?
– Man tas saplūst kopā. Bet jāsaka, tāpat kā baznīca, arī teātris šodien ir zaudējis savu nozīmi un patiesumu. Tās ir vietas, kur vajadzētu būt patiesībai, taisnībai un grēksūdzēm. Dibenā ir konstruēta no grēksūdzēm. Tēli, sēžot pie galda, stāsta skatītājiem par saviem salauztajiem likteņiem. Šodien notiek sekularizācija. Baznīcas ir tukšas.
– Arī Lietuvā, tik katoliciskā valstī?
– Lietuvā varbūt mazāk, bet ir vairāk formālisma. Rituālu ir daudz, bet patiesuma tajos maz. Protestantismā ir vairāk patiesības. Protestantisma valstīs – es bieži iestudēju Zviedrijā, Norvēģijā – sekularizācija vispār ir ļoti spēcīga. Tur neviens nerunā par Dievu un neiet uz baznīcu. Bet ticības moments un dvēseles estētika nav pazudusi, tā ir pārgājusi ētikā. Viņi ir ļoti ētiski, cilvēkiem var uzticēties. Bībeles, kristīgie, es pat teiktu tieši protestantu principi, ir ļoti spēcīgi palikuši cilvēku ētikā. Protams, baznīcai ir jārunā par garīgām lietām, tāpat kā teātrim. Baznīcai un teātrim ir daudz kopīgā, taču, ja baznīcai vairāk uz jautājumiem jāatbild, tad teātrim – tos jāuzdod. Teātrim ir jābūt provokatīvam un laikam tomēr jāpārsteidz. Māksla bez pārsteiguma nav īsta.
– Jūsu izrādei P.S. Lieta. O.K. tika pārmesta amoralitāte. Jauniem režisoriem tas ir raksturīgi – kamēr taisa vārdu, viņi šokē un provocē, bet pēc tam mēdz arī pieaugt. Tad jājautā – vai esat pieaudzis?
– Es centos būt patiess. P.S. Lieta. O.K. bija ļoti patiesa un drosmīga izrāde par mūsu paaudzi. Tur biju daudz iemeslu, kāpēc to tik kontraversāli uzņēma. Daudzas manas izrādes tā ir uzņemtas. Jau pati pirmā izrāde Tur būt šeit pēc Daniīla Harmsa. Tam laikam bija kas jauns, līdz šim nebijis. P.S. Lieta. O.K. laikā visi gaidīja lietuviešu dramaturģiju. Atnāca brīvība un visi domāja, ka atvilktnēs stāv dārgumi – literatūra, lugas, kas padomju laikā būtu aizliegtas. Nekas neuzradās. Bet sāka runāt jauni cilvēki, mēs, un teica to, ko domāja un darīja to drosmīgi. To ideologi nebija gaidījuši. Tāpēc tas bija kontraversāli, bet mēs to nedarījām speciāli. Bija lieli skandāli. Shopping and fucking iet jau vairāk nekā desmit gadus un šodien tas nevienam nešķiet kas šausmīgs. Jau toreiz tas notika un nevarēja par to nerunāt. 90. gados teātris, kas līdz šim bija ieņēmis spēcīgu pozīciju pret visu notiekošo, bijis pastāvīgā opozīcijā varai, bijis kā brīvības oāze, pēkšņi kļuva noslēgts, vārījās savā sulā. Skaists, estētisks teātris, bet tam nebija nekādas saiknes ar reālo dzīvi. Pat vecākā paaudze sāka saprast, ka tas, kas notiek pēc 90. gadiem, ir zaudēts laiks un gaidīja, kad sāksies labāki laiki, kad kultūra būs svarīga. Bet mēs runājām par aktuālo.
Vai gribēju būt ļoti... Protams, biju jauns, gribēju būt efektīgs, spridzināt. Un tas arī bija patiesi. Neteiktu, ka tagad esmu mierīgāks. Ir nākusi klāt dzīves pieredze. Kaut pieredze vispār neko neizšķir.
– Nē? Par režisora profesiju taču saka, ka tai tieši nepieciešama dzīves pieredze.
– Nē. Kā saka Aktieris no Gorkija lugas Dibenā – galvenais ir talants. Varbūt pirmā izrāde Tur būt šeit bija mana vislabākā. Kaut esmu uztaisījis vairāk nekā piecdesmit. Nedomāju, ka nākamā izrāde – Miranda pēc Šekspīra Vētras par Lietuvā ļoti sāpīgu tēmu – emigrāciju –, būs mazāk skandaloza kā P.S. Lieta. O.K. Un ne jau tāpēc, ka es gribētu taisīt sev vārdu. Šī tēma ir ļoti sāpīga, par to neviens nerunā.
– Neviens nerunā?
– Mākslā nerunā. Bet tā taču nav tikai politiska, nacionāla vai demogrāfiska problēma. Tā ir tēma par cilvēku likteņiem. Tur ir daudz zaudējumu. Mākslā par to nerunā, politiķi noklusē. Turklāt politiķiem emigrācija ir izdevīga, citādi būtu vairāk problēmu. Ja cilvēki neaizbrauktu, būtu lielāks bezdarbs. Staļina frāze – nav cilvēka, nav problēmas – nekur nav zudusi. Es nejūtos novecojis. Gudrāks arī ne, godīgi sakot.
– Var teikt, ka jūsu pozīcija teātrī ir sociāli aktīva?
– Mans teātris nav izteikti sociāls vai politisks. Mani tomēr vairāk interesē metafizika un mans teātris ir vairāk metafizisks. Interesē eksistenciāli jautājumi, bet tie nevar būt atrauti no sociāliem vai politiskiem momentiem. Tas ir ļoti cieši saistīts un mani vairāk interesē šī saikne starp cilvēku un politiku vai sociālu kontekstu, nekā tīri sociāli jautājumi. Es nenodarbojos ar ideoloģiju. Mani interesē, kā tā iedarbojas uz cilvēkiem. Mani vispirms interesē cilvēka dvēsele. Vispirms jau mana dvēsele un kas ar to notiek.
– Kāda patlaban ir situācija ar jūsu teātri? Joprojām nav savu telpu?
– Nav.
– No malas raugoties, tas šķiet dīvaini – jūs taču esat viens no Lietuvas zīmoliem, kas nes valsts vārdu pasaulē, jums ir daudz balvu, bet nav savu māju. Tas ir stāsts par to, ka praviešus savā zemē neatzīst? Nenovērtē?
– Varbūt arī par to. Tā ir mūsu kultūrpolitika, kas ir nekāda. Nesaprot. Mūsu teātris ir apbraucis visu pasauli, laikam visas iespējamās balvas saņemtas, tostarp Eiropas teātrī galvenā – Jaunās teātra realitātes – balva. Turklāt mēs taču neesam izbraukumu, festivālu grupa, mēs daudz iestudējumu rādām Lietuvā. Ir festivālu un vietējie, repertuārteātri. Tagad ar Nekrošu ir tāda situācija – viņš Lietuvā gandrīz vispār nerāda izrādes, bet pa festivāliem braukā diezgan daudz. Es atceros viņa nenormālo popularitāti 80. gados, kad visi skrēja skatīties Nekrošus izrādes. Tagad tā vairs nav. Reti kad sakrīt, ka repertuārteātris daudz braukā pa festivāliem un ir savi skatītāji Lietuvā. Mūsu teātris braukā pa festivāliem, bet arī ļoti aktīvi strādā Lietuvā, mums ir savi skatītāji. To arī varētu saprast pilsētas dome, jo ar nosaukumu Viļņas pilsētas teātris visur pārstāvam Viļņu, nākt pretī un palīdzēt. Mums nav ne lielu dotāciju, ne telpu, esam neatkarīgs teātris, bet strādājam kā repertuārteātris, rādām 10–15 izrādes. Turklāt izdzīvojam no tā, ko nopelnām ārvalstīs. Mana pirmā izrāde – Tur būt šeit – ir kā kods. Jādzīvo tur, lai būtu šeit. Tā mēs dzīvojam. Kultūras ministrijas un pilsētas neizpratne vai nevēlēšanās saprast, ir jau cita lieta, bet tas attiecas ne tikai uz mums. Ir ļoti liela korupcija. Kaut ko saņem tie, kas iesaistīti korumpētajās attiecībās, nevis tie, kas dara. Mēs neejam tajās aliansēs.
– Valsts dotāciju saņemat?
– Astoņus vai deviņus gadus dzīvojām vispār bez dotācijas, beidzamajā laikā saņemam pilsētas dotāciju, bet tā ir ļoti maza – 200–300 tūkstoši. Salīdzinot ar valsts teātriem, kas saņem 10–14 miljonus litu, tā ir smieklīga nauda. Bet strādājam tādā pat apjomā kā valsts teātris.
– Jūs esat iestudējis Bulgakova Meistaru un Margaritu. Kā zināms, pareizticīgā baznīca šo darbu nepieņem, bet katoliciskā Lietuva, atšķirībā no Latvijas, to iestudē. Vai šis darbs jums ir īpašs radošajā biogrāfijā?
– Jā, ir īpašs. (Pauze.) Ir īpašs, tāpat kā romāns. Baznīcas jautājums ir interesants, bet baznīca uz to nav reaģējusi. Tas ir interesanti. Baznīca ir pasīva pret kultūru. Ortodoksālā baznīca, protams, nepareizi vērtē šo romānu. Ja paskatās dziļāk – tur taču ir īstās patiesības meklējumi. Bet jebkuri patiesības meklējumi ir saistīti ar Dievu.
– Ar sātanu arī, ne?
– Ar sātanu – tas jau ir cits jautājums, mēs ieejam sarežģītā dialektikā. Bet šī dialektika tur ir. Šī izrāde joprojām iet. Tās pirmizrāde bija Aviņonā. Pat nebija ģenerālmēģinājuma, tā iegājām šajā darbā, improvizējām, un pat aizmirsām, ka to vajag, kā uzņems publika... Pēkšņi attapāmies Aviņonā un sapratu, ka mēs taču taisām Meistaru un Margaritu, romānu, ko uzskata, vispār iestudēt nav iespējams, un netaisa, jo bail, ka nelaime notiks, tur tik daudz mistikas... Galvenā Eiropas skatuve – kas nu tagad būs? Beidzās izrāde. Nekad neaizmirsīšu tās sekundes, kas likās mūžību garas. Pilnīgs klusums un pēkšņi zāle pieceļas kājās. Bet Aviņonā publika ir ļoti aroganta. Var iet ārā no zāles ar replikām, dauzīt durvis. Lietuvā mūs tik labi neuzņēma. Tas arī ir interesants jautājums. La Monde un citās franču avīzēs bija recenzijas, ka ģeniāla izrāde, un līdzīgu reakciju gaidījām Lietuvā, taču nesagaidījām. Var teikt, ka gandrīz neviens kritiķis neuzrakstīja recenziju, tā neiekļuva gada izrādes nominācijās. Neraugoties, uz to, ka Meistars un Margarita bija pati populārākā Lietuvā. Tagad situācija mainās – tā iet Nacionālajā teātrī, teātris lūdza un mēs to uzdāvinājām.
– Lietuviešu pasaules teātra telpā, salīdzinot ar latviešiem vai igauņiem, ir daudz. Kā jūs skaidrotu lietuviešu teātra fenomenu? Jums ir kāds īpašs teātra gēns?
– Te ir vairāki svarīgi momenti. Lietuva ir katoliciska valsts un teatralitāte tajā ir ielikta. Bet negribētu to akcentēt – ir daudz katolicisku valstu, kur nav laba teātra, piemēram, Itālija. Bet Polijā – ļoti spēcīgs teātris, poļu teātra fenomens ir interesants. Pats galvenais, man šķiet, ir tas, ka parādījās spēcīga režijas skola, tradīcijas, kas sākās no Joza Miltiņa. Viņam sekoja spēcīgas personības un formulējās izratne, ka teātris – tas ir režisora teātris. Varbūt tāpēc mums nav dramaturģijas. Katrs klasikas iestudējums kļuva par dramaturģisku fenomenu. Kā teica pats Nekrošus: režijas māksla ir interpretācijas māksla. Veidojās tradīcija – nevis burtiski iestudēt, bet interpretēt pa savam. Protams, vēl īpašā situācija, kādēļ bija interesants teātris Gruzijā, Latvijā tolaik un citur – teātris bija vienīgā vieta, kur varēja runāt par visu. Cenzūrai nepakļāvās, jo – šodien izgriezi, bet rīt atkal var ko pateikt. Teātris pieļauj visplašākās interpretācijas iespējas. Tā metaforisms un Ēzopa valoda pieļauj to, ka vari runāt vienu, bet visi sapratīs ko citu. Intonācijas iespējas. No vārda mākslām teātrī ir lielākās zemteksta, neverbālo izpausmju iespējas, tāpēc varēja būt brīvāks. Uz teātri aizgāja mūsu labākie mākslas cilvēki – komponisti, mākslinieki. Tas pamazām veidoja Lietuvas teātra fenomenu. Šodien situācija ir sarežģīta, jo plaukst komercteātris, televīzija...
– Dejo ar zvaigzni, ja?
– Visi dejo ar zvaigznēm, tas ir vispār... Nekur tā nenotiek.
– Latvijā arī notiek.
– Pat Krievijā tā nav. Televīzija tomēr ir intelektuālāka.
– Vismaz kaut kāds līdzsvars ir.
– Jā, ir līdzsvars. Krievijā ir nopietna publicistiska televīzija, pie visas cenzūras. Te – nekādas cenzūras un kvalitātes. Rodas problēmas ar skatītāju. Labas režijas tradīcija izaudzināja labu skatītāju. Labs teātris nav iespējams bez laba skatītāja. Taču karš par to notiek un mūsu teātris arī karo. Tagad arī Nacionālais teātris, tur, paldies Dievam, beidzot mainījās vadība. Atnāca mana teātra direktors Martīns Budraitis, slavens mūsu kritiķis Audronis Ļuga – tie ir teātra – negribu teikt fanātiķi, cilvēki, kas slimo par teātri un saprot situāciju. Vajag karot par jaunu skatītāju. Jo tagad parādās skatītāji, kas saka – negribu sēdēt trīs stundas... Pie televizora nez kāpēc var sēdēt 24 stundas.
– Visbeidzot ļoti banāls jautājums. Kāpēc cilvēks kļūst par teātra režisoru? Tā ir diagnoze?
– Man tagad bieži uzdod šo jautājumu un man nav atbildes. Kad nolēmu, tad nebija nekādu šaubu. Es pats taisīju sev protekciju. Biju zēns no pilsētas jaunajiem rajoniem, man neviens nevarēja palīdzēt. Pats atradu Nekrošu, teicu – uzraksti man rekomendāciju uz Maskavu – Lietuvā tolaik režiju studēt nevarēja. Viņš tā paskatījās uz mani un uzrakstīja. Uz Maskavu stāties neaizbraucu, jo izlasīju sludinājumu, ka tiks uzņemts pirmais režijas kurss Lietuvā – to vāca Jons Vaitkus. Man bija 19 gadu, bet tur bija teikts, ka uzņems no 25 gadiem un tikai tos, kam bijusi prakse teātrī. Man tādas nebija. Es nolēmu tikties ar Vaitku, viņš dzīvoja kaut kur laukos. Atceros, braucām ar oranžu kamazu, ilgi ar draugu blandījāmies pa mežiem, meklējām Vaitkus saimniecību. Viņš bija ļoti pārsteigts, es ilgi mēģināju pārliecināt, ka varu studēt režiju. Ātri, pirmajos kursos uztaisīju izrādi Tur būt šeit. Atnesu Vaitkum Harmsa darbu, viņš teica, ka interesants materiāls, bet iestudēt to laikam nav iespējams. Man kaut kā izdevās kursabiedrus pārliecināt, ka Vaitkus šo izvēli apstiprināja, tikai citi kursabiedri nedrīkst zināt un īpaši jau Vaitkus. Viņiem tas likās dīvaini, bet piekrita, jo materiāls arī patika. Kad visi rādīja 15 minūšu fragmentus, mums bija etīdes trīs stundas garumā. Tā arī bija izrāde, ar ko braucām uz Edinburgu. Tas bija 1990. gads, atvērās robežas. Es ārpus Padomju Savienības nebiju bijis. Un te uzreiz – Edinburgas festivāls, nokļuvām rietumos un saņēmām vēl galveno balvu. No pirmā, otrā kursa uzreiz sāku strādāt Nacionālajā, tolaik vēl akadēmiskajā teātrī. Tā kā praktiski gandrīz vai nemācījos. Tāpēc mācīties nākas joprojām.
– Šaubas par sava ceļa izvēli ir bijušas?
– Tās bija pēc tam. Kad domā – varbūt varēja arī citādi dzīvi nodzīvot. Tad, kad sāc domāt par likteni, kad saproti, jūti, ka atgriezt kaut ko vairs nav iespējams. Kad esi jauns, par zaudējumiem nedomā. Ej tik uz priekšu. Varu novēlēt jauniem cilvēkiem nešaubīties, būt drosmīgiem, darīt to, ko grib. Laiks šaubīties atnāks pats, no tā neaizbēgsi. Kaut jaunībā depresiju un šaubu ir ļoti daudz. Mēdz būt.
– Staņislavskis teicis, ka šaubas ir talanta pazīme.
– Staņislavskis daudz ko ir teicis. Viņš arī teicis, ka teātris sākas ar garderobi. Es domāju, ka teātris sākas ar brīdi, kad aktieris skatās uz sevi spogulī un jau redz tēlu. Čehovs teicis: talants – tā ir drosme. Visam ir jābūt. Arī šaubām. Bet šaubas ir jāuzvar.
Oskars KORŠUNOVS
• Lietuviešu režisors
• Dzimis 1969. gadā
• 1999. gadā dibināts Oskara Koršunova teātris (OKT), 2004. gadā tam piešķirts Viļņas Pilsētas teātra statuss
• Izglītība: Lietuvas Mūzikas akadēmijā Jona Vaitkus apvienotais aktieru un režisoru kurss (1988–1994)
• Pirmā izrāde – Tur būt šeit (1990), par ko saņem Edinburgas festivāla balvu
• Patlaban OKT repertuārā: Shopping and Fucking (1999), Sapnis vasaras naktī (1999), Ugunsseja (2000), Meistars un Margarita (2000), Romeo un Džuljeta (2003), Spēlējot upuri (2005), Hamlets (2008), Dibenā (2010), Miranda (pirmizrāde Viļņā 20. septembrī)
• Saukts par Lietuvas teātra avangardistu
• Piedalījies vairāk nekā simt festivālos
• Saņēmis dažādas teātra balvas, tostarp Eiropas teātra balvu – Jaunā teātra realitāte (2002). Francijas valdība piešķīrusi Mākslas un literatūras kavaliera ordeni (Ordre des Arts et des Letters)
• Rīgā Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotajos festivālos Homo Novus un Homo Alibi viesojušās izrādes: P.S. Lieta. O.K (1997), Shopping and Fucking (1999), Ugunsseja un Sapnis vasaras naktī (2000), Dibenā (2011)