Sezonas pirmie jauniestudējumi rosina prātot par konteksta (pieredzes) nozīmi gan mākslā, gan dzīvē, kas piešķir lietai vai parādībai savu unikalitāti, vienreizējību un atkarībā no apstākļiem var mainīt vērtību. Kā loterijas biļete, atrasta uz lauka izvestu mēslu čupā, akmeņainā pludmalē un sālstraukā. Apstākļi dažādi, un stāsti par loterijas biļeti būs atšķirīgi, kaut primārā nozīme – iespēja laimēt. Tikai pēc tam rodas pārējie jautājumi un viedokļi.
Kases gabals Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī un Nacionālajā operā nozīmē atšķirīgu pieredzi, kaut būtība viena – izpārdota izrāde. Tā nu grozu pirmizrādi kā loterijas biļeti rokās un... Nē, nekādas paralēles ar «dotajiem apstākļiem» nevilkšu. Oblomovs kā jebkura Alvja Hermaņa izrāde būs kases gabals; Kara dabai Operā savas perfekcijas dēļ par tādu vajadzētu kļūt, taču zināms, ka kvalitātei ar kvantitāti ne vienmēr kvēls sakars; Tikai tā! Nacionālajā teātrī var paredzēt vietējā dižpārdokļa statusu. Vai spēju šādu dziesmuspēli iedomāties JRT repertuārā – nē. Un nevajag arī, jo Tikai tā! ir tradicionāla Nacionālā teātra izklaides repertuāra vienība – kā kauls no viņa kaula, un būs kas to spēs novērtēt.
Runājot par tradicionālo, jādomā par oriģinālo, un ar to Tikai tā! pieklibo, jo klišeju netrūkst. Ja runa ir par latviešiem, tad bez lina, pastalām un rakstainām jostām iztikt nevaram, un kostīmu māksliniece (šeit Liene Dobrāja) uzņemas spēkoties ar tautisko starp autentisko, stilizēto un moderno. Ja runa ir par latviešiem, kas pamet dzimteni, tad rokās viņiem ir čemodāni – tikpat pārlaicīgs un apbružāts tēls kā darbības vieta – stacija, kaut Aigara Ozoliņa precīzi no Rīgas dabas kopēta. Tajā kā krustcelēs, atskatoties uz mūsu vēsturi 20. un 21. gadsimtā, režisors pulcējis latviešus, ar pirmajiem jaunajiem – abiem Krišjāņiem un Juri, sākot. Tāpat var diskutēt par konferansjē līdzīgu lomu pildošo vakara vadītāju Mārtiņa Egliena un Guntara Grasberga īpašo vietu un nozīmi. Naski vien pirmā asociācija uzpeld no šā paša teātra Zvejnieka dēla 90. gadu otrajā pusē un abām zvejnieksievām-teicējām, kas klīda pa skatuvi kā Hamleta tēva rēgs, pūloties lipināt kopā visu Oskarsāgu. Kad abi mērojas spēkiem ar Suitu sievām (atsevišķi aplausi Ilzei Rudolfai, Zanei Jančevskai un Dacei Bonātei) apdziedāšanās raundā – asprātīgi, kad stāsta anekdotes – mazāk, kaut augumu atšķirības un personību šarms darbojas, kā droši vien iecerēts.
Par tradicionālu var dēvēt nemainīgo, nepārejošo scenārija autora un režisora Valda Lūriņa sāpi par Latviju, ko arī šajā muzikālajā iestudējumā nevar nejust. Kā nesūrstēs, ja Barontēvam (Uldis Norenbergs) ar čemodānu rokās (kā tam pēdējam, kam jāizslēdz gaisma, šajā gadījumā dzelzceļa stacijā) atliek vien paraustīt plecus un iziet pa durvīm. Pēc tam noticēt optimismam, ko aktieri izstumj uz skatuves – neskaitīju, bet meklēti tika 23 bērnu ratiņi – nav iespējams. Saprotu, ka teātris šo pasludinājis par optimistisko sezonu, mūsu nākotne un labklājība ir tieši atkarīga no ratiņu daudzuma ielās un lauku ceļos un vispār vajag domāt pozitīvi –, bet es nenoticēju, ka Lūriņš tic.
Izrādes unikalitāte – muzikālā dramaturģija un muzikālā vadītāja, 52 iestudējumā skanošo dziesmu aranžētāja Raimonda Petrauska dzirde un klātbūtne uz skatuves ar kolēģiem Oskaru Petrausku un Rihardu Zaļupi. Atkal jāpiemin konteksta nozīme, kas tik būtiska, mūsu vēstures muzikālo partitūru veidojot. Tas bija līdzīgi kā ar pāragri aizgājušā Mārtiņa Freimaņa dziesmām – pēkšņi sadzirdējām un apjautām, cik daudz viņš runā par debesīm, jo konteksts jau bija cits – nāve. Mana Tikai tā! īpašā vērtība – paradoksi, ko veido konkrēts vēsturisks notikums, un dziesma, kuras vārdi, it kā tik labi zināmie vārdi, pēkšņi iegūst citu nozīmi. Tā dziesmu spēle fascinē. Loterijas biļete katram sava, kaut nozīme viena – iespēja laimēt. Ja vēl piemin smaidu un smieklus, atmiņas, ko tā vai cita melodija atvēra vaļā – laimests rokā bija.