Kad sazvanu Valentīnu Freimani Berlīnē, kur leģendārā kinozinātniece uzturas visvairāk, viņa jau iepriekš brīdina, ka nerunās par Latvijas politiskajām peripetijām, jo, būdama projām, nav tajās iedziļinājusies. Neskatoties uz to, ka veselības dēļ viņa jau pusgadu nav bijusi Latvijā, Valentīna Freimane izveidojusi Cēsu mākslas festivāla kino programmu, kas norisināsies no 22. jūlija līdz 13. augustam. Ik pārdienas festivāla viesi varēs baudīt kādu no franču kino klasikas paraugiem ar izcilās kinozinātnieces video ievadu. Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata Ardievu, Atlantīda!, kas nāca klajā gada sākumā, vēsta par viņas bērnības un jaunības laiku, kad jaunā ebrejiete no brīnišķīgās, kulturālās vides tika iemesta nežēlīgā vajāšanas režīmā. Tomēr izglītotā jauniete spēja izdzīvot apbrīnojami pašapzinīgi, bez rūgtuma un sevis žēlošanas. Autores atklāsmes var noderēt ikvienam cilvēkam – ka patiesības mīlestība, draudzība, tolerance un domāšanas dziļums dzīvei piešķir dimensiju, kas ļauj tikt galā ar nelaimēm, kuras citādi nespējam ietekmēt.
– Kā radās ideja par franču kino programmu Cēsu mākslas festivālā?
– Kopš grāmatas prezentācijas janvāra sākumā neesmu bijusi Rīgā. Neilgi pēc tam saslimu un Berlīnē joprojām ārstējos. Kādu dienu man piezvanīja Juris Žagars – viens no manu bijušo studentu saimes, ar ko turpināju draudzēties arī tad, kad viņi izauga par lieliem cilvēkiem. (smejas) Joprojām ar viņiem sazināmies, dažkārt man vaicā kādu padomu. Juris sacīja, ka skaistajā kultūras festivālā, ko viņš rīko savā dzimtajā pilsētā, arī šogad plāno iekļaut kino programmu. Viņš jautāja, vai šoreiz to varētu veltīt franču kino mākslai. Juris zināja, ka es ļoti mīlu un, manuprāt, arī pazīstu franču nacionālo mākslu. Kad lasīju viņiem lekcijas, ļoti aizrautīgi par to runāju. Viņš vaicāja, vai plānoju doties uz Rīgu un varētu ar viņu aprunāties. Tā kā man Berlīnē veic procedūras, nolēmām, ka mūsdienu apstākļos varam komunicēt gan pa telefonu, gan elektroniskajiem saziņas līdzekļiem. Kaut gan, atklāti sakot, ar datoriem es īpaši nedraudzējos.
Piedāvāju izraudzīties senu, klasisku franču kino posmu – sākot no pirmās skaņu filmas 30. gadā līdz jaunajam vilnim 50. gadu sākumā. Šajā posmā franču kino radās starptautiska reputācija. Tajā darbojās izcili kinorežisori, par kuriem, iespējams, teorētiski ir dzirdēts, bet darbi nav tik zināmi. Šie režisori pirms Otrā pasaules kara iedibināja franču poētisko reālismu, kas izpaudies brīnišķīgos meistardarbos, un turpināja darbu vēl kara laikā. Tolaik sākās jaunas estētiskas ievirzes un pieejas kino mākslai.
Juris Žagars izrādīja man cieņu un ļāva pilnīgi subjektīvi izvēlēties mīļākās filmas. Esmu izvēlējusies darbus, kurus mīlu un uzskatu par klasiski paliekošiem un auglīgiem. Radām kompromisu starp vēlmēm un iespējām, vienojoties par desmit filmu sarakstu. Tajā ir pārstāvēti dažādi žanri un slavenākie tālaika režisori – Žans Renuārs, Marsels Karnē, Žans Vigo un citi. Domāju, ka skatītājiem būs ko pārdomāt un izvērtēt. Katru filmu ievadīs mans stāstījums video formātā. Tā kā šīs filmas man ir personīgi mīļas, es runāju ar patiku un atļāvos to darīt nevis zinātniski, bet izstāstot, kāpēc tās tik ļoti cienu.
– Interesanti, ka franču jauni vilni zina teju visi, bet, piemēram, par izcilo Žanu Vigo, kurš darbojās pirms viņiem, dzirdējuši daudz mazāk cilvēku.
– Jā, arī Žans Renuārs, kurš pasaules kinematogrāfā ir ļoti daudz ieguldījis, ir mazpazīstamāks nekā viens otrs amerikāņu režisors. Piemēram, dziļais fokuss pirmoreiz parādījās tieši Renuāra filmās un pārējie režisori to no viņa iemācījās. Orsons Velss, kurš ļoti apbrīnoja Renuāra daiļradi, no viņa patapināja šo paņēmienu. Arī par Trifo raksta, ka viņš bez Renuāra nebūtu tāds režisors, kāds bija.
Parasti jaunā paaudze vēlas distancēties no pagātnes idejām, bet franču kultūras tradīcija, kas izpaužas arī vidējā un augstākā izglītībā, paredz, ka bez kultūras mantojuma pazīšanas, tu nevari būt kulturāls cilvēks. Arī franču kinorežisori, piemēram, jaunā viļņa pārstāvji, kuri patiešām kino ievirzīja jaunā, plašā ceļā, ļoti cienīja savus priekšgājējus un mācījās no viņiem. Katram bija savs neklātienes skolotājs no senāko režisoru rindām. Es ļoti cienu šo franču kultūras īpatnību – tajā harmoniski sadzīvo pagātnes mantojums ar pārgalvīgu novatorismu.
– Jūsu grāmata Ardievu, Atlantīda! ir kļuvusi par bestselleru. Kā jūs domājat, pēc kā cilvēki bija tik ļoti izslāpuši?
– Jau iepriekš esmu stāstījusi un rakstījusi, ka šī grāmata tapa ļoti ilgā laikā un emocionāli smagi. Biju laimīga, kad ar labu draugu fizisku atbalstu dabūju to gatavu. Biju arī ļoti aizkustināta, ka Alvis [Hermanis] kā sponsors to atbalstīja. Pašā pēdējā brīdī pietrūka līdzekļu tāpēc, pateicoties viņa atbalstam, grāmatas cena nav pārāk augsta. Es sapratu, ka ne visi, kuri gribēs grāmatu izlasīt, varēs to izdarīt, ja cena būs pārāk augsta.
Protams, es cerēju, ka atradīšu atsaucīgu lasītāju. Domāju, ka tā būs diezgan konkrēta auditorija. Taču nekad nebūtu domājusi, ka grāmata izraisīs tik plašu rezonansi. Kad internetā ieraudzīju, ka grāmata iekļauta bestselleru sarakstā, biju mēma no pārsteiguma. Lielā lasītāju atsaucība ir viens no maniem laimīgākajiem brīžiem mūžā. Vecumdienās esmu piedzīvojusi tiešām brīnišķīgu pārsteigumu.
Saņēmu ļoti daudz telefona zvanu un vēstuļu no cilvēkiem, kuri brīnišķīgi, dziļi atsaucās uz grāmatu, katrs tajā bija atradis kaut ko savu. Autoram nevar būt laimīgāka pārdzīvojama par šo, īpaši jau tādam, kurš nav īsts rakstnieks; kurš nav pieradis visu mūžu piedāvāt mākslas sižetus, bet ir cilvēks, kurš atļāvies grāmatā ierakstīt savas dvēseles striptīzu.
Autoram ir grūti spriest pašam par sevi, tas jādara citiem. No lasītāju vēstulēm, iespējams, izriet, ka cilvēkiem ir tuvs man dzīves uzskats. Es vienmēr esmu domājusi, ka galvenā uzmanība dzīvē ir jāpievērš nevis ļaunajam, bet jābalstās pozitīvās vērtībās. Turklāt ir jārunā patiesība, nedrīkst izkrāšņot pagātni, bet tieši otrādi – uzlūkot to tieši un saprast, kā labie spēki var pārvarēt to, kas pagātnē bijis nepareizs. Man viscaur ir pozitīva attieksme pret dzīvi, lai cik tā bijusi smaga jaunībā un arī padomju laikā diez cik viegla nebija. Es neļāvu sevi ne iznīcināt, ne nospiest, mani varēja tikai nosist.
– Daudzi novērtē to, ka šī grāmata vēršas pret cilvēku aprobežotību, izceļot domas plašumu.
– Tāda ir mana dzīves nostādne. Ja man būtu bijusi citādāka dzīves uztvere, es būtu izdzīvojusi apstākļu sakritības rezultātā, taču mana garīgā būtība būtu smagi traumēta un ievainota. Diez vai es varētu būt pietiekami stipra, lai tālāk dzīvotu radošu dzīvi. Iespējams, es gribētu ar visiem dalīties savā rūgtumā un negatīvos pārmetumos. Bet tas nav produktīvi; tā nav dzīve. Uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt produktīvam. Ja viņš nav mākslinieks, kurš nodarbojas ar jaunradi, bet tāds kā es – parasts cilvēks, kuram nav īpašu, lielu talantu, viņam ir jāatrod kaut kas, ko cilvēkiem piedāvāt. Ja cilvēkam bijusi smaga dzīve, viņš var piedāvāt savu pieredzi un dalīties tajā ar cilvēkiem. Es vienmēr esmu centusies dalīties ar cilvēkiem un arī šajā grāmatā dalos ar to, ko esmu saskatījusi.
– Vai mūsdienu cilvēks prot analizēt un mācīties no pagātnes traģēdijām?
– Es domāju, ka pagātnes mācība bija ļoti barga. Vienam traģiskāka, citam ne tik smaga, tomēr visiem pietiekami nopietna. Ir liela daļa cilvēku, kuri šo mācību ir uztvēruši, pārdomājuši un varbūt arī saviem bērniem tālāk nodevuši. Taču ir arī tādi, kuri nekad neko neiemācīsies, jo dzīvo tikai savos egoistiskajos un materiālajos centienos. Tāds cilvēks nevar garīgi pāraugt savu agrāko līmeni. Mācīties no pagātnes nozīmē apskaidroties.
Dzīvojot Vācijā, redzu, ka šeit notikušas ļoti lielas pozitīvas pārmaiņas, lielākās iedzīvotāju daļas apzinīgi apstiprinātas. Un tas noticis zemē, no kuras nāca posts un arī kārdinājums citiem piedalīties šajā postā aiz pašlabuma. Kāpēc lai tādas pašas pārmaiņas nenotiktu arī citur? Es gribētu, lai cilvēki Latvijā objektīvāk un bez vēlēšanās izdaiļot savu pagātni izanalizētu, kāpēc pagātnes nelaimes varēja notikt un izdarīt secinājumus par to, ko nākotnē var darīt, lai tās vairs nekad neatkārotos.
– Vai plānojat nākamo grāmato par jūsu dzīvi padomju laikā?
– Šobrīd nevaru par to izteikties, jo tas lielā mērā atkarīgs no maniem fiziskajiem spēkiem. Daudzi man to vaicā, cilvēki ir ieinteresēti un tas ļoti iedvesmo, bet, vai man pietiks spēka, tas ir cits jautājums. Man tomēr ir daudz gadu un veselība sāk streikot.
Valentīna FREIMANE
-Kinozinātniece
-Dzimusi 1922. gada 18. februārī, Rīgā.
-Bērnībā dzīvojusi Rīgā, Parīzē, Berlīnē, pēc 1935. gada - Rīgā.
-Absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti (1949), studējusi neklātienes aspirantūrā Maskavā, Valsts Teātra mākslas institūtā (1962 -1965)
-Strādājusi Liepājas laikraksta Komunists redakcijā (1950—1963), Radio un televīzijas komitejas Drama¬tisko radio raidījumu redakcijā (1963—1968), bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece (1968—1980)
-Teātra vēstures pa¬sniedzēja Latvijas Konservatorijas Teātra fakul¬tātē (līdz 1989. gadam), nodibinājusi un vadījusi Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kino¬lektoriju.
-Piedalījusies kinoforuma Arsenāls dibināšanā un darbībā
-Lasījusi lekcijas aktiermākslas vēsturē Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā un kursos Aktieris uz skatuves un kameras priekšā.
-Mākslas zinātņu doktore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.