Augusts Kinnapu: Optimisms vienmēr uzvar

Igauņu gleznotājs Augusts Kinnapu, kura izstāde Mani favorīti līdz 30. jūlijam skatāma Rīgā, Galerijā 21, ir interesants ar savu nesamaitāto optimismu un ideālismu, kas ļauj atpūtināt galvu no sarežģītām konstrukcijām un zemtekstiem. Viņa stils ir rotaļīgs un brīžiem pat bērnišķīgi naivs. Kinnapu gleznas liek domāt, cik tālu esam atkāpušies no vienkāršām lietām, kas mums vajadzīgas visvairāk – prieka un saules. Vēl šķiet aizkustinoši, ka Augusts ir ļoti līdzīgs savam tēvam, slavenajam arhitektam un teorētiķim Vilenam Kinnapu, kurš pavasarī viesojās Rīgā, lai ciklā Arhitektūra un kino nolasītu lekciju par garīgās enerģijas un arhitektūras saistību.

- Rīgā apskatāmajā izstādē ir redzami jūsu elki. Viņi visi ir ietekmējuši jūsu pasaules redzējumu?

- Dažiem no viņiem, piemēram, krievu avangarda rakstniekam Daniilam Harmsam un amerikāņu rakstniekam Ričardam Brotiganam esmu sekojis līdzi kopš augstskolas laikiem. Bet citi ir diezgan jauni favorīti, piemēram, neparastais folkdziedātājs Devendra Banharts. Man patīk viņu pasaules uzskatu vienkāršība.

- Mūsdienās ir daudz mākslas teoriju un koncepciju, kā arī iespējas tās miksēt. Jūs savā mākslā esat izvēlējies realitātes atveides ceļu. Vai tā ir kritika?

- Mans pasaules skatījums nav kritisks. Es neiebilstu pret augstas kvalitātes konceptuālismu. Man vienkārši patīk darīt savu lietu, nekopējot nevienu citu.

- Daži jūs dēvē par naivistu vai pat primitīvistu, bet aizstāvji uzsver vienkāršību un patiesumu jūsu darbos. Kāds ir jūsu mākslas galvenais vēstījums?

- Es vienmēr gleznoju tēmas, kas man patīk. Jūtu, ka, gleznojot manus mīļākos gleznotājus (Deivids Hoknijs, Kristians Šāds), rakstniekus (Ričards Brotigans, Pols Osters), mūziķus (Stjuarts Steipls, Vašti Bunjans), kinorežisorus (Kimu Kiduks, Mikelandželo Antonioni), arhitektu (Oskars Nīmeiers) vai kaķi, es radu nepieciešamo patiesumu un vienkāršību. Lai ko es gleznotu, vienmēr mēģinu attēlot viņa vai viņas dvēseli.

Dažiem cilvēkiem patīk veidot mākslu par to, ko viņi necieš. Es neticu, ka negatīva domāšana var dot jelkādus labus rezultātus. Es jūtu, ka laba mākslas izstāde ir kā enerģijas stacija, kur tu vari lejuplādēt pozitīvu enerģiju dienai, gadam vai visai dzīvei. Mākslinieka uzdevums ir radīt pozitīvu enerģiju.

- Šķiet, ka optimisms un ideālisms nav pārāk aktuālas idejas mūsdienu mākslā. Vai esat izjutis kritiku un pretsparu saviem uzskatiem?

- Šobrīd Igaunijā manas gleznas nav pārāk populāras. Bet es domāju, ka šodien mūsu valstī glezniecība vispār nav pārāk populāra. Konceptuālisms ir atzītāks. Taču es ticu, ka drīz tas mainīsies. Pesimisms sasniegs savu virsotni, lai dotu ceļu optimismam. Optimisms vienmēr uzvar.

- Jūs esat kultūras žurnāla Epifanio redaktors. Vai jūtat, ka Igaunijā šobrīd ir vajadzība pēc kultūras (un interesantas kultūras!)?

- Protams, ka cilvēkiem ir vajadzīgas interesantas idejas, citādi viņi var kļūt neapmierināti ar dzīvi.

- Šķiet, žurnālā uzsvars netiek likts uz vizuālo mākslu, bet vairāk uz citām jomām – arhitektūru, antropoloģiju, literatūru... Kā jūs to komentētu?

- Es tam nepiekristu. Esmu Epifanio redaktors kopš 2005. gada (visi raksti ir pieejami arī internetā - www.epifanio.eu). Kopš paša sākuma mani interesējusi dažādu tematu būtība – kas ir māksla, arhitektūra, literatūra, mūzika utt. Valoda ir vienkārša, autori mēģina izvairīties no sarežģītiem svešvārdiem un konceptiem. Dažiem izdevumiem ir konkrētas tēmas, piemēram, telpa ap mums (nr. 14) vai krievu kultūras īpatnības (nr. 13). Ir arī starpdisciplināras tēmas, kurās apvienojas dažādas mākslas jomas. Es cenšos sasaistīt kultūras tēmas ar dažādām garīgām pieejām.

- Latvijā kultūras izdevumiem šobrīd neklājas viegli. Par laimi, pieaug tendence kultūras tēmas iekļaut komerciālos dzīvesstila žurnālos. Kādu jūs iedomājaties kultūras mediju nākotni?

- Es ticu, ka nākotnē pasaulē pieaugs cilvēku vispārējais jūtības līmenis un viņiem tik ļoti vairs nevajadzēs žurnālus un avīzes, jo nepieciešamo informāciju viņi saņems no kosmosa.

- Jūsu tēvs, pazīstamais arhitekts un teorētiķis Vilens Kinnapu, ir iestājies pret masveida domāšanu gan padomju laikā, gan šobrīd, iedvesmojoties no budisma idejām. Kā viņš ir ietekmējis jūsu domāšanu?

- Mans tēvs parasti nekritizē mūsdienu tendences. Viņš ir ieinteresēts ļoti dažādās garīgās idejās, budisms ir tikai neliela daļa no tām. Pēdējos piecus gadus viņš ir projektējis stupas [budistu svētvietas – L.B.] modernajiem cilvēkiem. Tās ne vienmēr ir budistu stupas, pagājušajā gadā viņš projektēja kristiešu stupu kristiešu baznīcas sētā Londonā.

Esmu vairākas reizes apciemojis savu tēvu Amerikas pirmiedzīvotāju nometnē Igaunijā, kur gudrie no Meksikas un Arizonas rādīja savus rituālus, tradīcijas, pārliecības un ceremonijas. Esmu no tēva iemācījies būt pašam savā pārliecībā.

- Vai arhitektūtra jūs interesē?

- Protams! Esmu pat studējis arhitektūru, bet pirms divpadsmit gadiem nomainīju to uz gleznošanu. Arhitektūras studijas man ir iemācījušas, kā gleznot vidi un arhitektūru savā stilā.

- Kopš neatkarības atgūšanas latvieši dažādās jomās (tai skaitā, arhitektūrā) ir sevi salīdzinājuši ar igauņiem, kuri gandrīz visur bijuši soli priekšā.

- Es domāju, ka noteiktās jomās latviešiem veicas ļoti labi. Piemēram, viņi nav aizmirsuši, kā gleznot. Rīgai vienmēr bijusi ļoti patīkama aura. Pilsētas iedzīvotāji ir bezrūpīgi un nemaz nav depresīvi.

- Pakomentējiet, lūdzu, jūsu tautietes Līnas Sības fotogrāfiju sēriju Sievietes aizņem maz vietas, kas šobrīd redzams Venēcijas biennālē. [Igaunijas pārstāve savā darbā apspriež sievietes lomu mūsdienu sabiedrībā, vēršot uzmanību uz to, cik šauros darbos apstākļos viņas mēdz strādāt – L.B.]

- Neesmu bijis Venēcijas biennālē, bet es Tallinā redzēju mazāku Līnas fotoizstādi par šo tematu, un tā man ļoti patika. Sievietes loma modernajā sabiedrībā pieaug soli pa solim.

- Vai māksliniekam Igaunijā materiālā ziņā ir viegli dzīvot?

- Nav viegli. Bet man ir paveicies, ka vairāki cilvēki man pasūta gleznas par dažādām tēmām, piemēram - likums kā dievišķa vērtība, spēlējot futbolu naktī, mans vecais BMW... (smejas).

- Jūs neesat izvēlējies mākslinieka – vientuļnieka dzīvi. Vai ģimene jums palīdz kļūt labākam cilvēkam un māksliniekam?

- Jā, ģimene mani ļoti atbalsta. Es domāju, ka pat lielākajiem vientuļniekiem šad tad ir nepieciešams kāds, ar kuru dalīties savās idejās.

- Kādas ir galvenās vērtības jūsu dzīvē?

- Ir svarīgi visu laiku kļūt par labāku cilvēku. Mūsu dvēseles ir šeit, lai gūtu pieredzi, kā ir dzīvot ķermenī. Cilvēki ir spoguļi un palīdz viens otram šajā procesā.

- Vai jūs no kaut kā baidāties?

- Es cenšos dzīvot šim mirklim. Tad bailes neuzbrūk.

AUGUSTS KINNAPU

- Dzimis 1978. gadā Tallinā

- Gleznotājs, kultūras žurnāla Epifanio (iznāk kopš 2005. gada) redaktors

- Studējis arhitektūru Igaunijas Mākslas akadēmijā (1997–2002)

- Studējis tēlotājmākslu vasaras kursos Londonā (2000)

- Kopš 2001. gada sarīkojis 14 personālizstādes Igaunijā, Latvijā, Vācijā, Lielbirtānijā un Filipīnās.

- Kopš 2006. gada Igaunijas Mākslinieku savienības biedrs

- Ieguvis igauņu gleznotāja Konrāda Megi vārdā nosaukto balvu (2007)

- Audzina dēlu Alberto, kuram drīz būs divi gadi