Ninas Korhonenas fotoizstāde Rewind, Jeļenas Glazovas personālizstāde Elements of a Puzzle un Harija Branta personālizstāde Portreti.
Ninas Korhonenas fotoizstāde Rewind
līdz 3.jūlijam skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā
Nina Korhonena (1961) dzimusi Somijā, bet kopš astoņdesmitajiem gadiem kopā ar vīru Tori Sandālu (viņa fotogrāfiju izstāde Nozagtie mirkļi redzama muzeja pirmajā stāvā) dzīvo Zviedrijā. Latvijā eksponētā Korhonenas fotogrāfiju sērija ir triloģijas, kurā autore iemūžina personiskās dzīves mirkļus, pēdējā daļa. Pirmajā daļā Memory fotogrāfe bildējusi meiteņu vasaras brīvdienas Zviedrijas laukos, atsaucot atmiņā savas bērnības notikumos, bet nākamā Anna, Amerikan mammu, kas pievēršas mākslinieces vecmammas Annas dzīves pēdējiem septiņiem gadiem, 2004. gadā tika atzīta par gada labāko fotogrāmatu Zviedrijā.
Autori fotogrāfija interesē ne tikai kā estētiska vienība (viņas fotogrāfijas ir kompozicionāli un atmosfēriski ļoti skaistas), bet arī kā privātās dzīves izpēte un, iespējams, pat pašterapija. Triloģijas pēdējā daļā fotogrāfe dokumentē savu nesenāko pieredzi, neuzstādot nekādus ierobežojumus un noteikumus – šeit ir gan visiem zināmās, pārpasaulīgās skumjas, kas iezogas pa vēdlodziņu un pēc mirkļa pazūd kā nebijušas, gan autores refleksija par vietām, kurās pabijusi (galvenokārt pretnostatījums – lauku vide un mežonīgā lielpilsēta), gan dziļi intīmi, bet brīžiem mazliet ironiski, ikdienišķi mirkļi ar mīļoto cilvēku, tēvu, brāli, kā arī pašai ar savu sievišķības un, iespējams, arī pusmūža vecuma apziņu.
Tomēr Korhonena nav nedz didaktiski feministiska, nedz konceptuāli pētnieciska vai sensācijas meklējoša. Dzīves ainas fiksētas pavisam neuzbāzīgi, dažkārt skatītājā iedvešot skumju izjūtu par pieredzes neobligātumu un nolemtību. Tomēr veids, kādā autore pieradina un, iespējams, pati sev izstāsta savu dzīvi, ir aizkustinošs. Šķiet, viņai bijis svarīgi piedzīvoto pacelt vispārīgā līmenī, izmantojot fotogrāfijas īpašo spēju – likt nojaust par to, kas slēpjas aiz acīmredzamā. Jautājums - vai skatītājs šajā pieredzes audumā rod saskares punktus ar savām izjūtām.
Jeļenas Glazovas personālizstāde Elements of a Puzzle
līdz 8. jūlijam skatāma Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā
Šķiet, jauno fotogrāfi, dzejnieci Jeļenu Glazovu (1979) vienmēr aizrāvušas cilvēka uztveres īpatnības. Piemēram, sērijā Ārpuse (2006) autore fiksēja pilsētas objektus, kas nakts tumsā pārvērtušies līdz nepazīšanai, bet izstādē Sievietes identifikācija, kas pērn bija redzama Fotogrāfijas muzejā, viņu interesējis, kā mainās neitrāla portreta uztvere, ja ņemam vērā pievienoto komentāru. Turklāt viņas fotogrāfijām lielākoties raksturīga mistiska, netverama noskaņa, ko varētu tulkot kā subjektīvo pārdzīvojumu uzslāņojumu pasaules uztverē.
Arī jaunākajā izstādē māksliniece neatkāpjas tālu no iemītās takas. Fotogrāfiju un dzejisko tekstu mozaīka uzbur absolūti fragmentāras, daudz variantos nolasāmas pieredzes iespējamību (kā H. Kortāsara Klasīšu spēles). Ja Korhonenas dzīves fragmenti ir absolutizēti un katrs kadrs liecina par kopējās pieredzes kontinuitāti, Glazova tos tīši padarījusi pēc iespējas marginālākus, nesaprotamākus, nesaistītus, nojaucot pēdas ikkatram, kurš vēlētos no šīm ikdienas detaļām izveidot jēgpilnu stāstījumu par autores dzīvi. Poētiskais teksts izvēlēts ļoti pārdomāti, tikko jaušami semantiski pieskaroties attēlu noskaņai, tomēr neko nepaskaidrojot. Nozīmju labirinti (gan viena attēla ietvaros, gan tā sasaistē ar citām fotogrāfijām un galu galā – ar tekstu) ir nebeidzami, liekot domāt par uztveres kompromisiem, kurus katru dienu cilvēka prāts veic ērtības labad. Nezinu, tīši vai netīši, bet izstādes kopējā noskaņa liekas diezgan depresīva un pusaudziskām šaubām piesātināta. Iespējams, tāda vienkārši ir mākslinieces ikdienas noskaņa, bet varbūt šis izteiksmes līdzeklis kalpo kā koncepcijas pastiprinājums.
Harija Branta personālizstāde Portreti
līdz 5. jūlijam apskatāma galerijā Māksla XO
Harijs Brants (1970) ir viens no talantīgākajiem un neparastākajiem pašmāju vidējās paaudzes māksliniekiem, kurš savā daiļradē piekopj zīmējuma žanru. Viņa darbi visbiežāk ir tik iespaidīgi un pabeigti, ka neprasa nedz alegoriskus nosaukumus, nedz plašus paskaidrojumus. Tomēr šajā izstādē Branta formas tīrība un konkrētība iegūst papildu dimensiju, liekot domāt par skatiena nozīmi cilvēka pieredzē. Mākslinieka atveidotie tēli ir tik baisi un atbruņojoši vienlaikus, ka grūti no tiem novērst acis, turklāt nevar nepamanīt, ka tikpat ieinteresēti un vērojoši viņi veras tev pretī. Līdzjūtības un baiļu tirpiņas rada pārdzīvojumus, ko mūsdienu izstāžu zālēs vairs tik bieži neiegūsi.
Branta portretētie cilvēki ir deformēti (gan fizioloģiskā, gan vecuma pazīmju uzsvēršanas ziņā), bet, kā var nojaust, ļoti bagātas jutekliskās pieredzes īpašnieki. Nojausmu par to rada viņu acis. Daudzkārt ir dzirdēti līdz banalitātei atkārtotie teicieni par acīm kā dvēseles spoguli vai, ka tās saka tikai patiesību utt. Acis ir arī jaunības metafora – kamēr laika gaitā viss pārējais ķermenī sairst, tās vienmēr izskatās gluži tāpat kā mūsu dzimšanas brīdī.
Skatiens un rokas ir vispriviliģētākās cilvēku saskarsmē, teicis filosofs Žaks Deridā. Filosofam Žanam Polam Sartram skatiens bija eksistenciāla kategorija. «Pieaugušo prombūtnē viņu gaidāmais skatiens ieurbās manā pakausī un iznāca laukā pa acīm./Brīdī, kad pūlējos nomaskēt savu pārkāpumu, jutu, ka Dievs mani redz, es sajutu viņa skatienu savā galvā un uz rokām,» savā bērnības atmiņu grāmatā Vārdi rakstījis autors. Viņam skatiens bija ne tikai klātbūtnes, cilvēciskās saskarsmes nosacījums, bet arī kauna zīmogs. Arī šajā izstādē iespējams sajust skatienu gan galvā, gan uz rokām.