Latvijas Kultūras akadēmijas šā gada absolventu Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova iestudētā Heda Andrejsalā ir uzmanības vērts notikums. Biļetes cenā iekļautā nesteidzīgā aizvizināšanās ar kuģīti uz izrādes norises vietu izskan kā jauka skaista vasaras vakara prelūdija – kā simboliska priekšspēle, skatītājiem nokļūstot no ikdienišķās ārpasaules noslēgtajos Andrejsalas džungļos, gluži tāpat kā Hedas varoņi ieslodzīti speciāli izrādei būvētajā, scenogrāfa Reiņa Dzudzilo projektētajā triju stāvu mājas karkasā.
Kolizejs un leļļu māja
Elmārs Seņkovs runājis par Kolizeju – Henrika Ibsena lugas tēli ievietoti arēnā savdabīgās gladiatoru cīņās. Scenogrāfs uzsvēris Hedas ieslodzījumu savā mājā, no kuras vienīgā izeja ir pašnāvība. Šī telpa arī vedina uz asociācijām ar cietuma iekšpagalmu, leļļu namu un šo Ibsena lugu. Skatītājam pie sava lodziņa ir jākļūst par lūriķi, aktieriem dotais uzdevums šajos daudzdimensiju nosacījumos nav viegls. Oriģinālā telpas ideja tomēr nav līdz galam atrisināta. Šajā koka kastē trūkst mikrofonu, akustika – slikta, tamdēļ, sēžot otrajā stāvā, ir problēmas sadzirdēt tekstu. Respektējot telpas nosacījumus, psiholoģiskā spēle savienota ar nosacīto un pirmajā daļā kustību-attiecību trajektorijas sazīmētas smalki, ļoti saistoši un intriģējoši. (Meklēju programmiņā horeogrāfu vai kustību konsultantu, bet neatradu – slavējami, ja tas pašu režisoru nopelns.) Otrajā daļā kustību rāmis kļūst vaļīgāks un arī darbības spriedze atslābst. Pat ja aktieris uzkāpj uz galda un fiziski atrodas tik tuvu, ka varētu ar roku aizsniegt viņa pakausi, enerģētika tomēr nekāpj daudz augstāk par pirmo stāvu. Tamdēļ lielāki ieguvēji noteikti ir pirmajā stāvā sēdošie.
Seksualā identitāte
Lai arī iestudējums idejas nozīmē drumstalojas, lugas interpretācijā ir uztverama Hedā Gablerē iekodētā seksualitātes tēma. Saistībā ar to Ibsena dramaturģijas simboliskajam periodam piederīgās lugas analīzē tiek runāts par sakāpinātu un apspiestu seksualitāti. Seņkova un Djakonova lasījumā priekšplānā izvirzās seksuālās identitātes problēma. Aristokrāte, ģenerāļa meita Heda nevar piederēt Tesmaņa tantes Julles piezemētajai, mietpilsoniskajai pasaulei (ko izrādē lieliski uzbur Leonarda Ķestere) un Sandras Zvīgules Hedas nicinājums pret to šķiet tikai dabisks. Apprecējusies ar kultūras vēsturnieku Tesmani, pie pārtikušas dzīves pieradusī Heda kļūdījusies, jo partiju pārvērtējusi. Doktora nākotnes izredzes nav diez cik spožas un gara debesis tik zemas kā Skalbes Ziemeļmeitā – Jāņa Vimbas naivais Tesmanis par to pārliecina. Ibsens norāda uz Hedas vīrišķo dabu, liekot tai jāt ar zirgu (arī simbolisks seksualitātes tēls), nodoties tolaiku sievietei tik netipiskajam hobijam šaudīties ar pistolēm un kāri tincināt bohēmieti Lēvborgu par viņa – brīva vīriešu – gaitām. Ārne Tērnkvists savā pētījumā (Henriks Ibsens, Norden AB, 2006) formulē: «Hedas pamatpieredze ir piederēt pie «otra dzimuma». Dzemde un viss ar to saistītais ir traucēklis, kas kavē sievieti aizstāvēt savu pozīciju kā brīvam un suverēnam indivīdam.» Viņš arī runā par Ibsenu Hedā, norādot, ka «viņiem kopējas ir arī slēptas ilgas pēc tuvības, kas tos atbrīvotu un iedrošinātu dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību.» Ibsens liek nojaust par Hedas grūtniecību, Seņkovs un Djakonovs savai Hedai liek pateikt – «esmu stāvoklī». Tas ir izmisuma pilns sauciens, kā pēdējais piliens to iemeslu virknē, kamdēļ šī Heda nespēj turpināt savu riebuma un garlaicības pārpilno eksistenci. Turklāt režisori sacerējuši īpašas attiecības Hedai un kalponei Bertei (simpātiskajā Paulas Prozorovičas veidolā), kas attīstās visas izrādes gaitā. No Hedas pliķa līdz skūpstam un bezvārdu etīdei, kurā Berte melnā atkritumu maisā savāc sadedzināto Lēvborga manuskriptu – ar ūdeni aplieto klēpjdatoru, pretī saņemot pateicības un uzticības pilnu Hedas skatienu. Šīs attiecības var skaidrot gan ar, gan bez homoseksuālas nokrāsas. Katrā ziņā Gata Gāgas Lēvborga un Hedas attiecību līnija veidojas visai aptuvena. Senās kaislības saknes svītrojas, taču tiek konstruēts nežēlīgs eksperiments ar cilvēka dzīvību, kurā Heda zaudē ticību saviem utopiskajiem brīvības un vīnstīgu apvītajiem skaistuma ideāliem.
Režisori piedāvā svaigu skatu uz Teju – Hedas greizsirdības objektu, kam skolas laikā viņa gribējusi nosvilināt matus. Jaunās aktrises Madaras Botmanes Teja nav bailīgais, lētticīgais radījums, bet sieviete ar pašcieņu, arī krītot Hedas manipulācijās.
Par izrādes enerģētisko centru izvirzās Sandras Zvīgules Hedas un Normunda Laizāna atveidotā asesora Braka attiecības – otra saistošā izrādes līnija. Nav šaubu, ka Sandrai Zvīgulei Hedas loma ir kā rakstīta. Viņa šo norvēģu Mēdeju un sieviešu kārtas Hamletu spēlē ar baudu un garšu, un lieku reizi atgādina, ka šāda mēroga lomas aktrises talantam un meistarībai pretī liekamas. Savukārt Braks kļūst par vienu no labākajām Normunda Laizāna radītajām lomām. Nekaunīgs, ietekmīgs, gudrs, seksuālās enerģijas uzlādēts un galvenais – dzīvo tā, kā patīk. Viņā var ieraudzīt to cilvēku, kurā Heda redz sevi, gan to, kas gribētu, bet nespēj būt. Braks dzenā Hedu pa krātiņu kā suns kaķi. Starp rotaļu un pusdienām liekama vienlīdzības zīme.
Par kostīmiem
Kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo spēlējas ar laikmetiem, savienojot aktuālo ar vēsturisko. Kopiespaids veidojas stilīgs. Heda, šī indīgā efeja iekš melnā – skaistuma un elegances iemiesojums. Teja trikotāžas kleitiņā – trausla un sīksta vienlaikus. Berte – infantilas bērnišķības iemiesojums. Tante Julle – vecmodības un bezgaumības paraugs. Vīriešiem veicies mazāk. Tēls veidots, pēc kolāžas principa – ar klasisko augšdaļu un silto apakšveļu vai trennuškas atgādinošām trikotāžas biksēm, tādējādi it kā norādot uz vīriešu fragmentārismu, nepilnību. (Attiecībā uz Braku gan šī koncepcija īsti nestrādā.) Taču bikses savā vietā neturas, šļūkot uz leju un ir acīmredzams, ka gluži kā savu otro ādu aktieri šos kostīmus nejūt.
Kopumā – pieteikums ir gan ambiciozs, gan vērienīgs, bet tas viss būtu ziepju burbuļi vien, ja nejustu jauno režisoru radošo potenciālu.