Starptautiski novērtētā scenogrāfe Monika Pormale, kura ilgus gadus sadarbojusies ar Jaunā Rīgas teātra (JRT) komandu izrādēs Garā dzīve, Ledus, Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Klusuma skaņas, bet pēdējos gados ar režisoru Alvi Hermani pārsvarā strādājusi citās valstīs – Šveicē, Vācijā, Austrijā, Krievijā, patlaban uz brīdi pārtraukusi gatavošanos slavenā režisora Andreja Žoldaka iestudējumam Sanktpēterburgā un devusies uz Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnāli, kur piedalīsies starptautiskajā žūrijā un pilsētvidē veidos divas instalācijas. Kamēr viņas meita ir maza, Monika apsver iespēju nobāzēties Rīgā uz ilgāku laiku. «Redzēs, ko šis lēmums man atnesīs,» viņa saka.
– Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnāli nozīmes un mērogu ziņā salīdzina ar Venēcijas biennāli. Vai jūtat, ka tas ir lielākais teātra mākslas notikums pasaulē?
– Visiem ar teātri saistītiem cilvēkiem (un ne tikai) tas ir milzīgs notikums, kas norisinās tikai reizi četros gados. Šogad tajā piedalās 67 valstis. Tā ir ne tikai izstāde, kurā ir profesionāļu un studentu sadaļas, bet arī dažādu pasākumu – lekciju, meistardarbnīcu kopums. Tas ir notikums ne tikai scenogrāfiem, bet arī kostīmu, gaismas, skaņas māksliniekiem, teātra arhitektiem, aktieriem un režisoriem.
Šogad kvadrinnālē Latvija ir viskuplāk pārstāvēta. Neskaitot studentu sadaļu, esam četri – es, Dace Džeriņa, mareunrol’s un Reinis Suhanovs, kurš veidos Latvijas stendu, bet pārējie uzaicināti radīt jaundarbus kubu pilsētiņā Prāgas centrā.
Pirms pāris gadiem, kad man bija iespēja un gods vienpersoniski pārstāvēt Latviju šajā notikumā, runāju ar Prāgas kvadrinnāles māksliniecisko direktori Sodju Lotkeri un ieminējos, ka būtu liels izaicinājums radīt dalībniekiem vienotus noteikumus. Protams, nacionālajās ekspozīcijās nevajadzētu likt ierobežojumus, bet man likās interesanti veidot paralēlu izstādi, kurā būtu redzams, ko mākslinieki var izdarīt neliela izmēra telpā. Redzēju, ka pārsvarā valstis sevi prezentē ļoti ekstraverti – ar videoprojekcijām, fotogrāfijām, instalācijām vai citiem līdzekļiem, it kā izejot ārpus telpas. Ļoti reti skatītājiem bija nepieciešamība ieiet pašā telpā. Protams, tas prasa lielāku uzmanību un laiku. Tāpēc priecājos, ka ideja ir attīstījusies. Pašā Prāgas centrā ir laukums, kurā tiek būvēta 30 kastu pilsētiņa ar mākslinieku darbiem no visas pasaules. Būs arī ļoti zināmi mākslinieki, piemēram, Iļja un Emīlija Kabakovi, Romeo Kasteluči.
– Prāgas kvadrinnālē esat bijusi ne reizi vien. Sākumā kā studente, pēc tam dalībniece un droši vien arī skatītāja. Šogad ir uzaicinājums piedalīties žūrijā.
– Jā, tas manā nosacītajā Prāgas kvadrinnāles karjerā ir interesants punkts. Studentu sadaļā piedalījos 1997. gadā, 2001. gadā biju Latvijas pārstāve ar diplomdarbu JRT izrādei Māksla, bet 2009. gadā Latvijas nacionālo ekspozīciju veidoju vienpersoniski. Šogad esmu uzaicināta piedalīties starptautiskajā žūrijā deviņu locekļu sastāvā, vērtējot deviņas nominācijas. Žūrijā ir ļoti raiba kompānija, dažādi cilvēki – teātra vēsturnieki, teātra festivāla vadītāja, gaismas mākslinieki. Līdz ar to būs dažādi skatupunkti un, iespējams, arī grūti vienoties, bet tas jau ir pats interesantākais.
Varu atzīties, ka esmu patīkami satraukusies. Šis notikums ir kā spogulis tam, kā scenogrāfi un mākslinieki no visas pasaules domā un reflektē apkārtējos notikumus. Amata prasmes un veidi ir vairāk vai mazāk zināmi, bet domas virzieni ne vienmēr. Šajā izstādē netiek pārstāvēta tikai Eiropa, bet arī Peru, Čīle un citas valstis, par kuru teātri man, godīgi sakot, nav nekādas nojausmas. Tā ir lieliska iespēja redzēt, kas notiek apkārt. Un, protams, arī liela mācību stunda, jo, strādājot žūrijā, es būšu spiesta uzzināt visu, kas notiek izstādē. Trijās dienās visu apskatīties un novērtēt ne tikai patīk/ nepatīk līmenī, bet arī spēt nokomentēt, pārliecināt citus žūrijas locekļus, ir ļoti nopietns darbs.
– Ko jūs domājat par Reiņa Suhanova veidoto Latvijas stendu - instalāciju Telpa telpā, kas turpina izrādes Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās motīvus?
– Līdz šim kvadrinnālē diemžēl neesmu redzējusi darbus par nacionālās identitātes pētīšanu. Pirms četriem gadiem tendence bija multikulturāla, nebalstīta lokālā izteiksmes veidā. Tika izvēlētas idejas, kurās nebūtu pārāk daudz nezināmā citu valstu pārstāvjiem. Iespējams, tādā ziņā Reinim Suhanovam ir liela iespēja tikt pamanītam. Viņam ir spēcīga, kristālskaidra ideja. Mēs, Latvijas scenogrāfi, esam Andra Freiberga skolnieki un pārstāvam gandrīz vai minimālisma skolu ar skaidru ideju un formu bez krāsainības un raibuma. Daudzslāņainība tiek izteikta ļoti vienkāršā formā. Diemžēl es nevarēšu ietekmēt žūrijas lēmumu, runājot par Reini. (smaida)
– Pastāstiet par savu darbu, ko rādīsiet Prāgā. Tas turpina apskaušanās tēmu, ko izvērsāt saistībā ar Vladimira Sorokina romāna Ledus iestudējumu.
– Prāgā būs divi mani darbi ar nosaukumiem Eksponāts Nr.10 un Eksponāts Nr.17. Apskaušanās tēmu pēc izrādes turpinu jau piekto reizi, parasti pēc uzaicinājuma –tagad Prāgā un vēl pāris pilsētās. Prāgas kubu pilsētiņas moto ir Intimacy and Spectacle, būtībā – tuvība un izrāde, tāpēc mani darbi saistībā ar apskaušanās tēmu labi atbilda viņu idejai. Patiesībā ar šo tēmu varētu nodarboties visu mūžu, jo katrā pilsētā, kurā rīkoju fotosesijas vai instalācijas ar cilvēkiem, kuri apskaujas, ļoti daudz uzzinu par pilsētas vietām un cilvēkiem. No otras puses, šobrīd man tas vairs nav tik aktuāli, tāpēc pieļauju, ka pēc šī cikla to noslēgšu.
Pirms diviem gadiem, kad sākās plānošana par šiem darbiem, man bija aktuāls jautājums par scenogrāfa amata prasmju izzušanu. Šobrīd arī pati apgūstu dažādas vizualizācijas programmas, ar kurām var sasniegt efektīgu rezultātu, bet zināmā mērā ir apzagta tā īpašā, meditatīvā maketa veidošanas izjūta. Kad mācījos akadēmijā, es nenovērtēju šīs nodarbes jēgu, arī pati vēlējos prezentēt savas idejas dažādos modernos veidos, bet tagad saprotu, cik tas ir īpaši. Protams, arī darbietilpīgi. Rīgā nav neviena cilvēka, kurš nodarbotos tikai ar scenogrāfijas maketu veidošanu, bet Prāgā pēc ilgiem meklējumiem mēs tādu atradām. Viņš ar to ir nodarbojies visu mūžu, pats nebūdams scenogrāfs. Vienā no kubiem būs redzams, kā top viņa darbs. Ir svarīgi, ka manas mākslinieciskās ambīcijas šoreiz ir noliktas malā, ka pati varu atkāpties un vērot pa gabalu. Protams, tas ir inscenējums, taču es ļauju šīm idejām attīstīties pašām, tam strautiņam plūst savu ceļu, nevis rakt to dziļāku vai platāku. Šajos darbos viltojumu uzreiz varētu sajust.
– Jūsu fotosērijai ar apskautajiem cilvēkiem Berlīnē bija dots nosaukums Viss būs labi. Šobrīd, kad Eiropa piedzīvo krīzi, tas varētu būt īpaši terapeitiski.
– Jā, lai arī pamatideja nāk no Sorokina romāna Ledus par gaišmataino, zilacaino cilvēku sektu, kuri prot runāt sirdsvalodā, Berlīnes fotosērijā tā jau bija attālinājusies no romāna domas. Toreiz sauklis Viss būs labi bija Berliner Festspiele visas sezonas moto. Tas, protams, brīnišķīgi sasaistījās ar šo fotogrāfiju jēgu. Mēs radījām brīvu zonu no fragmentācijas, informācijas pārbagātības un steigas. Cilvēka apskāviens, tuvība un sirsnība it kā ir elementāras lietas, bet mūsdienu situācijā tās kļūst ļoti ekskluzīvas, sargājamas, lolojamas un gandrīz vai Sarkanajā grāmatā rakstāmas.
– Laikam šī ideja vēl ilgi nezaudēs aktualitāti laikmeta tendences dēļ. Visu laiku ir vārdu plūdi, tāpēc cilvēki zaudē spēju apstāties un ieklausīties.
– Cilvēki, ieraugot šo darbu, aizdomājas par apstāšanos. Turklāt dalībnieki man ir teikuši, ka paši to sajūt gluži terapeitiski. Tas nav ne emocionāli, ne fiziski viegls process, jo otrs cilvēks ir jāsajūt ļoti tieši, turklāt atrodoties pilnīgā mierā pozīcijā. Skaidrs, ka to nevar izdarīt ar jebkuru cilvēku, jo arī ikdienā ar dažiem cilvēkiem veidojas saikne, bet citi šķiet pilnīgi neitrāli.
Kad rādu projekta dalībniekiem, kā tas jādara, daru to ar jebkuru, kurš tobrīd ir blakus. Tas nav viegli, jo ir svarīgi, lai apskāviens tiešām būtu no sirds. Apskaujoties var just, kā abas sirsniņas dauzās. To ir ļoti grūti aprakstīt, iesaku pamēģināt pašiem. Cilvēkam ir jābūt pilnīgi atvērtam un jāsajūt, kā jūtas otrs. Šeit ir runa par sava ego un aizspriedumu pārvarēšanu. Ja sirds saruna notiek godīgi, tas izskatās ļoti sirsnīgi un aizkustinoši. Nevienam nerodas nekādi jautājumi vai aizdomas, jo tas ir pārcilvēcisks kontakts. Un iesaistītie pēc tam ir ļoti apmierināti un priecīgi.
– Pēdējā laikā bieži strādājat ārzemēs. Kādas ir atšķirības, salīdzinot ar Latviju?
– Nekad neesmu par to domājusi. Rīgā esmu strādājusi tikai trijos teātros – visilgāk Jaunajā Rīgas teātrī, vēl arī Latvijas Nacionālajā operā un Nacionālajā teātrī, tāpēc neko daudz nevaru salīdzināt. Protams, ir interesanti veidot izrādes, ja simtprocentīgi saproti to, kas notiek uz skatuves, proti, zini šo valodu, bet, no otras puses, kā Alvis Hermanis reiz teica – strādājot ārzemēs, ieslēdzas citi maņu orgāni – ne tikai tas, ko dzirdi un vari saprast, bet arī sajust caur atmosfēru, noskaņu.
Ārzemēs liels pluss ir tas, ka ļoti laicīgi tiek plānotas izrādes, runa ir par vairākiem gadiem uz priekšu. Tāpēc, ja Rīgā tiek rīkoti interesanti notikumi dažus mēnešus pirms pirmizrādes, es to nevaru apvienot, jo, visticamāk, esmu ārpus Latvijas. Tagad, kad man ir mainījušies ģimenes apstākļi – man ir maza meitiņa – es daudz biežāk uzturos Rīgā. Patiesībā es dzīvoju šeit, bet uz dažiem mēnešiem, kamēr izrāde tiek veidota, aizbraucu uz citurieni.
– Šķiet, ir iesācies arī jauns posms sadarbībā ar Alvi Hermani. Jūs arvien aktīvāk uzsākat darbu pie citiem režisoriem.
– Savulaik mums ar Alvi Hermani bija ļoti intensīva sadarbība. Tolaik man bija svarīgs šis ritms – izrāde pēc izrādes, jo bija interesanti un svarīgi turpināt lietas, kuras bijām iesākuši un atklājuši kopā. Man bija svarīga sadarbība ar vienu režisoru, lai netiek tērēts laiks un enerģija, skaidrojot lietas, kas citādi būtu saprastas no pusvārda. Bet tagad ir iesācies cits periods, man ir iespēja strādāt ar citiem režisoriem. Šķiet, ka pēc tik ilgu gadu sadarbības tas ir tikai dabiski.
– Jauns posms ir iesācies arī Jaunā Rīgas teātra tēmu lokā. Šosezon Alvis Hermanis vairs neturpina latviskā izpēti.
– Man jau pāris gadus nav bijusi saistība ar Latvijas teātriem, neesmu veidojusi nevienu iestudējumu arī Jaunajā Rīgas teātri, tāpēc nepārzinu iekšējo situāciju. Domāju, ka tagad arvien vairāk būšu Rīgā. Redzēs, kurp mani tas aiznesīs – vai Rīga izrādīsies tikai bāzes vieta, kurp atgriežos no darbiem; mājas, kur atbraucu satikt draugus, vai arī šeit radīsies kādas interesantas idejas un iespējas.
– Vai jūtat šeit visur pieminēto krīzi?
–Protams, interneta ziņās šis vārds tiek lietots katrā otrajā teikumā. Ticu, ka vārdam ir liels spēks un, ja tas visu laiku tiek atkārtots, gan runātājam, gan pārējiem cilvēkiem rodas pārliecība, ka tā tiešām ir. Krīze ir vispārzināms fakts. Žēl, ka cilvēki par to nerunā atklāti, bet tikai savās virtuvēs. Man šķiet, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki viens otram skaļi pasaka, kas tad īsti nepatīk, citādi vienā brīdī var sakrāties limits un rasties eksplozija. Manuprāt, šajā krīzes (vai precīzāk, pēckrīzes, jo tagad drīzāk jūtam sekas) laikā cilvēkiem izdzīvošanas instinkts saasinās. Es, protams, nerunāju par cilvēku grupām, kas ir valsts un sabiedrības pienākums – bērniem un veciem cilvēkiem. Cilvēkiem rodas nepieciešamība sevi pārvērtēt. Es domāju, ka rosība un aktivitāte nav slikta, sastāvējies ūdens nekad nav labs. Iespējams, katram pašam būtu grūti uzinscenēt situāciju, kas liktu rosīties, bet tagad to izdarījuši ārējie apstākļi. Protams, ir nepatīkami būt izstumtam no pierastas situācijas, bet kaut kas ir jāsāk vairāk darīt pašam ar sevi. Atbraucot uz Rīgu, nekādas milzīgās izmaiņas, protams, neredzu. Es domāju tīri cilvēcīgi mani kaimiņi vai uz ielas satikti paziņas nav mainījušies.
Monika PORMALE
-Dzimusi 1974. gadā Jēkabpilī
-Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Tekstilmākslas nodaļu (1993), Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (1998)
-Veidojusi scenogrāfiju Alvja Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī, Frankfurtes teātrī, Rūras triennālē, Maskavas Nāciju teātrī, Ķelnes teātrī, Vīnes Burgtheater un Minhenes kamerteātrī.
- Scenogrāfe Latvijas Nacionālā teātra izrādei Pūt, vējiņi! (2004) un Latvijas Nacionālās operas iestudējumam Karmena (2007).
-Veidojusi fotoizstādes un instalācijas dažādās Eiropas pilsētās
-Fotoizstāde Mis Pasaules Cēsu Mākslas festivālā 2009
-Šogad Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnāles žūrijas locekle