Šī vairāku desmitu tūkstošu vīru un beigās arī sievu paramilitārā organizācija, kurai līdzīgas darbojās kaimiņvalstīs un kurai bija sava loma drošības un kārtības sargāšanā valstī, diemžēl rosmīgi piedalījās K. Ulmaņa un Co organizētajā antikonstitucionālajā 1934. gada 15. maija pučā, bet pēc tam kļuva par autoritārā režīma vadoņa pretoriāņu gvardi.
1941. gada jūnijā daudzus aizsargus izsūtīja, bet nacistu okupācijas laikā ne viens Latvijā palikušais piedalījās holokaustā, brīvprātīgi iestājās policijas soda bataljonos un bez mobilizācijas devās uz leģionu. (Daudz viņu bija arī ģenerāļa J. Kureļa nacionālajā vienībā.). Tālab attieksme pret Latvijas Aizsargu organizāciju (turpmāk – LAO) ir kontroversiāla. Taču tas nenozīmē, ka nebūtu jāpētī un jāvērtē LAO vēsture. Protams, ka vispirms to darīja trimdā. Jau tālajā 1973. gadā un ne tik tālajā Anglijā iznāca bijušā aizsarga vēstures amatiera Augusta Lāča pamatīga grāmata Ozolvīru pulki, taču bez savas puses arhīvu liecībām.
Atjaunotajā Latvijā LAO vēsturi ne pirmo gadu pētī LU prof. Dr. Ilgvars Butulis, kā arī Dr. Valters Ščerbinskis. Profesora Butuļa ilgstošais darbs šajā laukā rezultējies grāmatā ar brašu nosaukumu Sveiki, aizsargi! un paskaidrojošu apakšvirsrakstu Aizsargu organizācija Latvijas sabiedriski, politiskajā dzīvē 1919. – 1940. gadā. Tās pamatā liktas Latvijas arhīvu materiāls un prese, galvenokārt žurnāls Aizsargs. Pētījumu raksturo nopietnai monogrāfijai piemītoša zinātniska atribūtika – koncentrēts, bet analītisks avotu un literatūras apskats, lērums atsauču un komentējošas piezīmes, dokumentu kontentanalīze, daudzas autora izstrādātas tabulas un tradicionālais personu rādītājs. Tiesa, pēdējā diezin kāpēc nav norādītas lappuses, kur minēti šie cilvēki, līdz ar to zūdot jēgai. Pētījumu bez šaubām bagātina negaidīti plašs – vairāk nekā 80 lpp. liels – dokumentu un materiālu pielikums.
I. Butulis pamatoti akcentē nereti aizmirstā pirmā iekšlietu ministra Miķeļa Valtera (1874 – 1968) lielo lomu LAO nodibināšanā 1919. gadā. Līdz 30. gadu sākumam viņu uzskatīja par aizsargu tēvu, lai gan diktatora glorificētāji to vērtēja kā K. Ulmaņa ideju, ministru minot tikai kā līdzdalībnieku. Tomēr, kad vadonis 1939. gada 16. jūnijā izdeva pavēli par LAO šefu iecelšanu kā pirmais gan bija nosaukts kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, bet 16. Liepājas pulkam tādā godā – M. Valters (viņš dzimis un audzis šajā pilsētā, kur piedzimst vējš…). Eksministrs tomēr nebija pateicīgs savas organizācijas virsbosam, jo atļāvās rakstīt: «Aizsargi, nozieguma gatavotāju pievilti, piedalījās 15. maijā.» Viņš, atceroties jaunību, kā pirmais uzrakstīja trimdā par paša dibināto organizāciju artiķeli Mūsu aizsargu liktenis, kuru 1946. gadā ievietoja paša diplomāta un politiķa izdotais žurnāls Latvju Domas Šveicē.
Grāmatas pirmajā nodaļā aplūkota LAO izveidošanās, attīstība un vieta valsts sabiedriskās un politiskās dzīves apritē līdz okupācijai 1940. gadā. Turklāt var tikai uzteikt autoru, ka tas darīts Baltijas austrumu reģiona paramilitāro organizāciju kontekstā. Tās 30. gadu beigās bija: visvecākā Somijā (ap 248 000 biedru), Polijā – Strēlnieku savienība (1,200 000.), Igaunijā – Kaitseliit (116 000) un Lietuvā – ap 62 000. Latvijā šajā laikā jau bija ap 68 000(!) aizsargu, tiesa, 12 000 no tiem bija aizsardzes un 11 000 – jaunsargi. 30. gadu vidū viņu skaitā pēc aptuveniem datiem bija 48% zemkopju (dominēja, protams, lielsaimnieki), 27% strādnieku (šis procents, ja tas nav avotos falsificēts, izbrīnī), 25% - ierēdņu. Nemantīgo aprindu un ierēdņu skaits turpināja augt. Autoritārā režīma laikā strauji palielinājās valsts piešķirtie līdzekļi vadoņa gvardei. Par labo toni kļuva dāsni ziedojumi, ar tiem neskopojās sabiedriskie darbinieki un viņu organizācijas, firmas, uzņēmumi, privātpersonas utt., u. tml. Izdevumā sīki apskatīts organizācijas tiesiskais statuss un direktīvie dokumenti. Var uzzināt, kā 1923. gadā noticis aizsargu kongress. Gan vienīgais, bet kāds gods – 99 delegāti pulcējās konservatīvajā Rīgas Latviešu biedrībā, viņus sveica Valsts prezidents Jānis Čakste, premjers, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, aizsardzības ministrs Jānis Ducens (ne Kārlis, kā raksta I. Butulis). Un kur nu bez baltā ģenerāļa J. Baloža! Starptautisko lietu šefs deklarēja: «Valstiskums! Nacionālisms! Vienotības gars!» Prese un pat kongress vēl uzsvēra, ka viņiem jāstāv pāri politisko partiju ķildām, bet kuluāros jau kļuva populārs sauklis par aizsargiem kā nacionālu valsts partiju.
Tas īpaši spilgti izpaudās Saeimā, par ko grāmatā pirmo reizi un interesanti pastāstīts tekstā un redzams pielikumā. Sākumā Augstā nama kancelē duelējās iekšlietu ministrs G. Mīlbergs un viens no sociāldemokrātu līderiem B. Kalniņš, bet vēlāk viņiem pievienojās pelēkais kardināls A. Bērziņš, kas pēc 15. maija apvērsuma kļuva par propagandas, resp. sabiedrisko lietu ministru un LAO de facto šefu. LSDSP runasvīrs aizstāvēja savu kreiso organizāciju Strādnieku sports un sargs un, cik vien iespējams, uzbruka oponentiem, apvainojot viņu organizāciju vai visos nāves grēkos, bet dibināti norādot, ka LAO nepārprotami kvalificējama kā pilsoniskās Latviešu zemnieku savienības piedēklis, ka viss tās komandējošais sastāvs atrodas partijā, ka aizsargi visnotaļ aktīvi piedalās zemsaviešu svētkos utt. A. Bērziņš jau 1935. gadā patētiski paziņoja, ka aizsargi «visiem spēkiem sargās savas tautas vadoni, šo retumu (sic! – R. T.)», bet, uzrunājot pulku kultūras darba vadītājus, aicināja: «Ņemiet visus autoritārās iekārtas principus. Augsim paklausībā vadonim!» Lai kāds neiedomātos šaubīties, K. Ulmanis pieņēma un pats parakstīja 1936. gada 17. jūnijā likumu par aizsargu organizāciju, kurā skaidrāk par skaidru bija teikts, ka tās «augstākais vadonis ir Valsts Prezidents». Iepriekšējais prezidents A. Kviesis šajā laikā jau bija atlaists pensijā, tātad… Savuties ekstrēmais Pērkonkrusts jau 1933. gada 23. jūlijā aicināja gatavoties eventuālajam valsts apvērsumam.
I. Butulis neizvairās runāt par aizsargu neglīto lomu Saeimas padzīšanā 15. maijā, politisko partiju aizliegšanā, preses un citu demokrātisko brīvību ierobežošanā vai pilnīgā likvidēšanā. Taču viņš raksta par to vispārējās frāzēs, bez konkrētiem faktiem, un, ja nepieciešams, arī skaitļiem. Izmantojot minēto A. Lāča grāmatu, gribu atgādināt, ka pučā tieši piedalījās 5. Rīgas un 16. Jelgavas aizsargu pulks. Plkst. 2 naktī ar telefonogrammu par operāciju tika informēti pārējo vienību komandieri, un prasīti papildspēki pirmo apvērsuma dalībnieku nomaiņai. Ne valsts galva A. Kviesis, ne armijas komandieris M. Peniķis neko vairs nevarēja (un arī negribēja) mainīt… Vai tad grāmatā nebija, piemēram, jāpasaka, ka aizsargi naktī ieņēma par strādnieku naudu uzcelto Tautas namu Bruņinieku ielā, sadedzināja tur atrodošos sarkanos karogus un jau 16. maijā iecēla par mājas komandantu 9. Madonas pulka eskadrona komandieri Ā. Jozepu, lai pēc tam pārvērstu šo impozanto celtni ne par kultūras pili vai bibliotēku, bet… Aizsargu namu (tagad arodbiedrību mītne). Autors diemžēl nav uzskatījis par vajadzīgu kaut vai vienā rindkopā pateikt par daļas (tiesa, nelielas) aizsargu kolaborāciju ar vācu okupantiem Otrā pasaules kara laikā.
Tā bija likteņa ironija, bet tā tas notika, ka K. Ulmanim, sēžot Rīgas pilī joprojām kā Valsts prezidentam vēl, mēnesi pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, nenodrebēja roka, parakstot Ministru kabineta 8. jūlijā pieņemto likumu par aizsargu organizācijas likvidāciju. Sic transit gloria mundi…
