Nevalstiskais teātris Dirty Deal sadarbībā ar Nacionālo teātri kopš 19.maija Spīķeros rāda Visi mani prezidenti.
Stundu un 40 minūtes garo priekšnesumu noskatījos ar lielu gandarījumu. Izrāde atjaunoja manu cilvēcisko pašcieņu un kliedēja vientulības sajūtu, kas pārņem, skatoties Nacionālajā tādu lielinscenējumu kā Vadonis. Vai vērojot TV debates, kā arī lasot avīžrakstus par gaidāmajām Latvijas prezidenta vēlēšanām. Visi šie piemēri ar nepieļaujami maz izņēmumiem sirgst ar sapelējušu un korumpētu smadzeņu slimību. Ar nenoslēpjamu personisko vienaldzību pret to, kas notiek un notiks Latvijā. Izrāde apgāž mītu par jauno paaudzi kā par apolitiski egoistiskiem kosmopolītiem, kas to vien gaidot, kā izdevīgāk aizbēgt no dzimtenes, jo iestudējuma autori ir divdesmitgadnieki - režisors Valters Sīlis, Nacionālā teātra aktieris Ivars Kļavinskis un Kultūras akadēmijas studenti - topošie aktieri Madara Botmane un Toms Liepājnieks, kā arī dramaturgs Jānis Balodis.
Uzvedums ir ļoti patriotisks. Tieši šo citādo, nekā pie mums pierasts, patriotismu gribu uzsvērt kā pirmo. Jo patriotisms taču nav ierasti apnikušas saldas dziesmiņas par mīļo dzimteni, bet iekšēja brīvība, drosme un vajadzība runāt to, kas tev sāp, ko tu patiešām pats domā par savu dzimteni. Šī pozīcija attiecībā pret dzīvi un Latviju, precīzāk - pret dzīvi Latvijā, ir tā, ar ko jauno izrāde piesaista vispirms. Protams, svarīgi atzīmēt, ka tā piedāvā arī pilnīgi jaunu, Latvijā nebijušu žanru - politisko teātri. (Neaizmirsīsim izņēmumu - Jaunā Rīgas teātra Vectēvu.) Visi mani prezidenti izpērk vecākās teatrāļu paaudzes grēku - skatuves savtīgu izmantošanu, lai koķetētu ar politiķiem (pēdējo gadu Žurka Kornēlija) vai aģitētu par autoritāru režīmu (Vadonis). Vai izturētos tā, itin kā vispār nedzīvotu Latvijā. Īpaši labi tas pēdējos gados izdodas Dailes teātrim, kurš vienīgo sezonas pieskari realitātei -jauniešu uzvedumu Brīvības iela 34 - nogrūda pagrabā, kur tas bez pienācīgas reklāmas izlaiž garu. Dailes jaunie, gribas aicināt, varbūt jūsu īstā vieta ir te, Spīķeros! Kaut gan...
Var jau būt, ka Brīvības iela 34 nebija pustukša vienīgi reklāmas trūkuma dēļ. Latviešu t.s. vidējais skatītājs, kā spriežu no saviem vērojumiem, teātrī primāri nemeklē patiesību un aktualitāti. Bet gan smukumu, sentimentu un slavenības. Un nav spējīgs pat novērtēt - ir vai nav teātrim savs viedoklis par iztirzājamo tematu. Citādi taču nav izskaidrojama pāris pēdējo sezonu publikas kājās lekšanas mānija viduvēju uzvedumu pirmizrādēs.
Dirtu Deal otrā stāva patumšajā istabiņā var sasēsties kādi četrdesmit skatītāji. Dekorāciju nav, vienīgi daži prožektori un rekvizīti - trīs krēsli un galdiņš, kā arī statīvi ar kostīmiem un parūkām, kurus tēlotāji uzveduma gaitā maina. (Katrs aktieris spēlē vairākas lomas - vienu no prezidentiem, kā arī sekretāri, virsnieku, PR speciālistu, Imantu...) Visi mani prezidenti ir ļoti indīgs priekšnesums. Sākot jau ar to, cik precīzi ar dažu raksturīgu kustību un sejas izteiksmju palīdzību (piebildīsim, tās nav pašas majestātiskākās) tiek nepārprotami mums priekšā stādīti konkrētie cilvēki. Tās nav fotogrāfiskas karikatūras, bet šo personu publisko tēlu stilizācijas. Taču tās, svarīgi atzīmēt, neuzbrūk Guntim Ulmanim, Vairai Vīķei-Freibergai un Valdim Zatleram kā privātpersonām: izsmiekla objekts ir viņu tēlošanas kvalitāte, ar kādu tie savulaik iejutušies prezidenta lomā. Šis patiesi gudrais piegājiens tēmai pasaka to, ko ikdienā naivi vēlamies aizmirst - būt par politiķi, tai skaitā prezidentu, pirmkārt nozīmē spēlēt lomu, kuru, protams, nosaka arī konkrētās personības raksturs, bet ne tikai. Arī lomas tradīcija un neredzami, tomēr neapšaubāmi reāli spēki politikas aizkulisēs, kuriem saprotamu cēloņu dēļ ir izdevīgs mazāk veiksmīgs aktieris. (Jauniešu spēle aizmetina arī domu par pašu prezidenta institūciju 21.gadsimta Latvijā kā par arhaisku rudimentu līdzīgu asteskaulam.)
Kāpēc vismazāk izrādē izdodas pateikt par V.Vīķi-Freibergu? (Ar entuziasmu izspēlētais «karalienes sindroms», protams, ir ļoti smieklīgs.) Ne tāpēc, ka M. Botmanei trūktu talanta. Acīmredzot tāpēc (teātris to atklāj, iespējams, pat neapzinoties), ka V.V.F., salīdzinot ar abiem pārējiem, bija vispiemērotākā prezidenta lomai. Vislabākā politikas aktrise. Patīkams pārsteigums ir Toma Liepājnieka artistiskā spēle, iejūtoties V. Zatlera lomas lomā. Viņš nevienu brīdi neatpaliek no publikas jau iemīļotā Ivara Kļavinska, kurš dažbrīd G. Ulmaņa lomas lomā ir vienkārši žilbinošs.
Man vislabāk izdevusies liekas tā izrādes daļa, kur improvizācijas par reāliem notikumiem nomaina izrādes autoru fantāzijas radītas norises. (Dokumentalitāte pāraug fantastikā - latviešu teātrī reti sastopama kvalitāte.) Nereālais tiek spēlēts kā reālais. Kaut arī saproti, ka tā tikai spēle, pie tam ļoti asprātīga, ir brīži, kad kļūst neomulīgi, jo saproti, ka cilvēks, kurš uzņēmies ne-savu lomu, potenciāli ir bīstams. Tā I. Kļavinska varonis, saklausījies intervijās tautas pausto, ka viņš gandrīz neko nav Latvijas labā izdarījis, nolemj rīkoties, lai neatpaliktu no sava slavenā senča: izplāno 2011.gada 15.maiju. Vai T.Liepājnieka varonis, lai slēptu savu nejaušo slepkavību, uzvelk ķirurga halātu un ar finiera zāģīti sazāģē gabalos upuri.
Finālā visi mani prezidenti, nespēdami vienoties, kura plāns vislabākais Latvijas glābšanai (pārdot Latvijas mākoņus, pārvērst Latviju par Eiropas hospitāli vai latviešu skaita straujai pavairošanai klonēt Lāčplēsi, kuru var atrast Daugavā, sekojot Andreja Pumpura tekstam), apvelk baltus tēkreklus ar saukli Sasildīsim Latviju. Nostājas ierindā un mums uzsmaida. Rosinot domāt - bet vai tad ko citu īstenībā var/drīkst Latvijas prezidents...