Ja vēlaties gūt vispārēju priekšstatu par iepriekšējās divdesmitgades pašmāju mākslu, noteikti apmeklējiet apjomīgo izstādi Pie Dzintara jūras, kas līdz 26. jūnijam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls.
Izstādes no Mākslas muzeja vai Mākslinieku savienības krājumiem, apvienojot darbus konkrētas tēmas lokā vai laika posmā (Krāsa. Sarkanā, Minka nāk! Mākslas muzejā, Glezniecība Latvijā 1950.-1990, pašreiz skatāmā Dekoratīvi lietišķā māksla Latvijā 1960 – 1990 Rīgas Mākslas telpā), pēdējā laikā ir bieža parādība. Domāju, tas nav skaidrojams ar mākslinieku kūtrumu un jaunu darbu trūkumu (vismaz pašreizējā galeriju pieredze par to neliecina), bet drīzāk ar valsts un pilsētas ierobežoto finansējuma kultūras sfērām. Bieži jaunākās mūsdienu mākslas kūrētāju pienākumus uzņemas privāti entuziasti, bet galvaspilsētas izstāžu zāle daudz nodarbojas ar mantojuma apzināšanu (kas, protams, ir nepieciešama sastāvdaļa laikmetīgo darbu skaidrošanā).
Izstāde Pie Dzintara jūras noteikti ir viena no labākajām redzētajām kolekcijas izstādēm, jo pievēršas ļoti interesantam un zīmīgam laika posmam – postpadomju periodam. Šajā ekspozīcijā iekļauti 20 procenti (150 darbi) no šā perioda kolekcijas kopējā apjoma: gan meistaru sniegums – Borisa Bērziņa, Edvarda Grūbes, Intas Celmiņas, Džemmas Skulmes un citu gleznotāju darbi, gan jaunie (Andris Vītoliņš, Daiga Krūze) un skandalozie (Gints Gabrāns). Tomēr tā neatspoguļo pilnīgu pēcpadomju mākslas attīstības ainu. Izstādes kuratore Elita Ansone skaidro: «Pirmā postpadomju dekāde pagāja bez finansējuma kolekciju papildināšanai, šajā periodā muzeja kolekciju galvenokārt papildināja mākslinieku dāvinājumi. Situācija uzlabojās, kad 2002. gadā Valsts kultūrkapitāla fondā tika izveidota mērķprogramma Nacionālas nozīmes projekti akreditētajos muzejos, kas deva iespēju, kaut arī nepietiekoši, tomēr pretendēt uz līdzekļiem kolekciju papildināšanai. Ar 2010. gadu šī programma vairs nepastāv.»
Izstādes kopējā noskaņā ir divi strāvojumi – tautiski mitoloģiskais (gribētos citēt Purvīša balvas laureātu Kristapu Ģelzi, kurš latviešu mākslu nodēvējis par «raudulīgu») un sociālais, provocējošais (Rietumu ideju iedvesmoti konceptuālisti, kuru uzvaras gājiens bijis vēlīnajos deviņdesmitajos). Daudziem autoriem šis bijis izmēģinājumu un ietekmju laiks, kad parādās jauni izteiksmes līdzekļi un tēmas, apgāžot priekšstatu, ka vienīgais leģitīmais mākslas žanrs ir glezniecība. Tomēr tās popularitāte šo gadu laikā nav sašķobījusies – arvien tiek meklētas iespējas, kā tajā ietilpināt jaunas pieredzes un aktuālus stāstus.
Nosaukums Pie Dzintara jūras (ņemts no Daces Lielās 1995. gada gleznas), varētu būt gan ģeogrāfisks atslēgas vārds, gan latviskās jušanas simbols (pavisam nesen kādā intervijā poļu rakstnieks Janušs Leons Višņevskis secināja, ka austrumeiropiešiem raksturīga tendence vērot, nevis mainīt; prātā nāk arī zīmolvedības eksperta Saimona Anholta pētījums par latviešu pasaules izjūtu – mazliet mistisku, šauru skatījumu). Jūra saistās gan ar melanholiskām skumājm, gan pasīvu skatīsanos pasaulē, kuru nevari (vai nevēlies?) ietekmēt.
Izstāde liek domāt arī par indivīda attiecībām ar lokālo (savu) mākslu. Pat, ja ekspozīcijas darbus nācies redzēt iepriekš dažādos kontekstos un negūsti atklājuma prieku, atkalsatikšanās iedvesmo. Kāds atklāšanā satikts paziņa sacīja, ka visvairāk priecājas tieši par iepriekš redzētiem darbiem, jo tas ir kā satikt senu paziņu. Lai saruna nepārtrūktu, par ļoti pieejamu cenu iesaku iegādāties izstādes katalogu, kurā apkopoti pēdējās divdesmitgades labākie mākslinieki (katalogā iekļauti arī ekspozīcijā neizlikti darbi).