Andreja Granta retrospektīvā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 22. maijam
Melnbaltās fotogrāfijas meistars Andrejs Grants, kuru droši var ierindot blakus tādiem subjektīvā, poētiskā dokumentālisma celmlaužiem šajā žanrā kā Egons Spuris un Inta Ruka, jau sen bija pelnījis visaptverošu, retrospektīvu izstādi. Prieks, ka vērienīgā ekspozīcija, kurā iekļautas 120 fotogrāfijas no cikliem Pa Latviju (Latvija. Mainīgā un nemainīgā realitāte), Iespaidi, Kolēģi, draugi, paziņas un Ceļojumu iespaidi, rīkota lielajā muzeja ēkā, kurā pašmāju fotogrāfu izstādes nav bieža parādība.
Kādam Granta izstāde droši vien sniegs iespēju izsekot laikmeta garam, kas trīsdesmit gadu laikā, kopš mākslinieks nopietni nodarbojas ar fotografēšanu, ir mainījis formas. Cits, iespējams, varēs pārliecināties par melnbaltās fotogrāfijas nepieradināto spēku, kad esam pieraduši realitāti skatīt krāsainā veidā. Pats fotogrāfs izteicies, ka viņa aizraušanās ar melnbalto fotogrāfiju šobrīd jau kļuvusi par eksotiku, tāpēc, kad jutekļi notrulinājušies un arvien mazāk laika pievēršam attēlu pētīšanai, tas ir labs uzmanības pievēršanas paņēmiens. Tomēr Andreja Granta darbu spēks nav nedz laikmeta dokumentēšanā, nedz melnbaltajā eksotikā, bet gan spējā ikdienai piešķirt poētisku dimensiju, tverot kadrus, kuros pirmajā mirklī neatrodam neko īpašu un uzmanību piesaistošu, taču vēlāk nepamet sajūta, ka ierāmētais realitātes fragments ir aizkustinošs un dzīvi apliecinošs. Kā darbā Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju par kādu attēlu rakstījis Rolāns Barts: «Lai kas arī tas nebūtu (manī pašā, manās motivācijās, manās fantāzijās), manī ir vēlēšanās tur dzīvot, turienes smalkumā – un no šī smalkuma nav ne miņas tūristu fotogrāfijās. Man vajag, lai fotografētās pilsētas (ainavas vai lauki) būtu apdzīvojamas, nevis apskatāmas.»
Andreja Granta fotogrāfijās iemiesojas vienkāršība un atpazīstamība, kas vieno visus šeit un tagad dzīvojošos, bet vienlaikus tām ir arī abstrakta, tēlaina vērtība, kas neļauj noslīkt nostalģijā un fantāzijās par zudušo laiku.
Ilgus gadus strādājot par pasniedzēju tehniskās jaunrades namā, Andrejs Grants izmācījis daudzus autorus, kuri fotogrāfijā iedibinājuši neatkārtojamu rokrakstu. Man šķiet, tam ir tieša saistība ar Grantu kā mākslinieku un personību. Diez vai tik daudziem talantiem ļautu attīstīties kāds, kuram nepiemistu šī vērīgā, bet neuzstājīgā pozīcija.