Prieks, ka Dailes teātrī tapusi izrāde bērniem. Mazie delveri starpbrīdī jož pa foajē, ka vējā mati plīvo, rātnas meitenes ēd kūkas un sūc saldējuma kokteiļus, bet visi kopā izrādi vēro uzmanīgi. Tiesa, ko mazākie no tā visa uztver, ir cits jautājums. Katram būs savi ieguvumi, taču lielākie tiem, kam tomēr ap desmit un vairāk gadu.
Jāņa Grīziņa Vārnu ielas republika ir puiku gabals un arī Laura Gundara versija, ko iestudējusi Laura Groza, vairāk patiks tieši šai auditorijai. Turklāt dramaturgs Vārnu ielas sparīgo meiteņu rindas samazinājis līdz minumumam, atstājot tikai Mīci, kurā iekausēta Grīziņa Zelma. Grīziņa stāstu un Laura Gundara Vārnu ielas republiku vieno norises vieta – Grīziņkalna apkaime, vairāki tēli un kādi notikumi, taču būtībā tas ir jaundarbs, kam ar Grīziņa uzrakstīto radniecība attāla. Gundars spēlējas ar darbības laiku – 1911. gadu, republikāņus tēlojot kā nākotnes cilvēkus. Tas ir – šai bandai piederīgie dzīvo, ievērojot savā Manifestumā ierakstītos punktus ar skatu uz izfantazēto simt gadus tālo nākotni republikā, kurā dzīve līdzinās utopijai. Šaubos, vai bērni spēj uztvert dramaturga ierakstītās sociālpolitiski un nacionāli krāsotās nianses – tur nu pieaugušos gaida skaidrošanas darbs. Viens piemērs. Atbilstoši vēsturiskajai situācijai, Latvijai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, Daiņa Gaideļa gorodovojs runā lielākoties krievu valodā. Viņa saspēles ar latviešu puikām ir komiskas un precīzi situāciju raksturojošas, taču biežā vēršanās pie publikas, liekot vecākiem tulkot bērniem viņa sacīto, drīz sāk kļūt kaitinoši idejiska.
Primāri tomēr tas ir stāsts par bērniem, viņu spēlēm, kautiņiem un attiecībām un šis slānis ir pietiekami biezs un saprotams, lai būtu, ko lobīt nost, pa kārtai, pa atziņai. Republikāņi un indiāņi pretstatīti ar atšķirīgām dzīves filozofijām, ko izteic jautājums: kā labāk dzīvot: ar taisnību un godīgumu vai naudu? Kā jau tam šādos stāstos jābūt, uzvar draudzība. Naivā izrādes intonācija ir vērtība, pozitīvisms un cerīgais skats tālē saista un uzlādēs pat rūdītu ciniķi.
Vajadzīgo republikas gaisotni visupirms veido Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija – pagalms ar veļas striķiem, māju sienām, malkas šķūnīti un sētu, aiz kuras virzās tramvajs. Gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa krāsotā bilde, ko lieliski papildina slīdošās debesis ar mākoņu vāliem video projekcijā, ir kā smuks, noskaņām bagāts mākslas foto, kurā realitāte lieliski sadzīvo ar tādu kā fantasmagorisku Gogoļa stāstu noskaņu. Telpas transformācijas ir minimālas, tomēr izjūta, ka aiz stūra, durvīm vai sētas kūsā dzīve, ir radīta. Stompiskā skaņrade ar katlu vākiem un slotas švīkstiem industriālajā stilā iederas, lai arī dežavū sajūta mirklī ir klāt. Oriģinālu piesitienu dod Goran Goras ritmiskā mūzika.
Ja nu kā pietrūkst, tad raksturu. Pieaugušie pilda savas perifēro tēlu funkcijas, no tiem spilgtākie – Ivara Auziņa alkohola cienītājs Pauls, tas pats Gaideļa gorodovojs Fazāns, Pēteris Liepiņš abās – slepenpolicijas aģenta Franča un strādnieka Robja lomās. Radniecība – kura kuram māte vai tēvs, prātā nepaliek, to var izlasīt programmiņā.
Kā vienīgā meitene starp zēniem, īpaši abiem kavalieriem – Kristapa Rasima Laso no indiāņiem un Intara Rešetina Jānim Grīziņam no republikāņiem bērnišķīgi jaukajā mīlas trijstūrī mirdz Kristīnes Nevarauskas Mīce («Ar garo ī, kā mīlestība!»). Ar runas defektu tēlu noapaļojis mazais Šerloks Holmss – Dainis Grūbe Kārļa Grīziņa lomā. Taču izrādes zvaigzne numur viens ir Laura Dzelzīša rīma ar iesauku Lielā Šprote – negausīgas apetītes mākts apalītis, kuru vērojot, var nosmiet visu izrādi.