Teātra ciba: Izrādes par noslēpumu

Ābels un Olga Dailes teātrī, Augu dienu koku paēnā Nacionālajā teātrī Ābels un Olga Autors – Knuts Hamsuns; Režisors – Mihails Gruzdovs; Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis; Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika.

Laba izrāde ir kā daudzbalsīgs dziedājums, kas dažāda augstuma skaņu vijumā rada melodiju. Iestudējot Knuta Hamsuna Loks noslēdzies, diriģentam Gruzdovam ir labas balsis, kaut to skanējums nav vienlīdz tīrs, spēcīgs un izstrādāts. Viena no skanīgajām – Mārtiņa Vilkārša tēlainā scenogrāfija, kas aukstā metāla balsī ļauj saklausīt kā cilvēka dabas, tā vides, apstākļu aukstumu, skarbumu, nežēlību. Otra – aktieru izlase, kur līdzās savu profesionalitāti apliecinošo pieredzējušo ziedam plaukst jaunie, veidojot saskaņotu komandu, kas darbojas precīzi kā pulkstenis. Trešā – Jura Vaivoda muzikālais noformējums, kas it kā ieeļļo zobratiņus skanīgākiem tikšķiem.

Izrādei piemīt impresionisks vieglums. Hamsuniskajos Ābela pasaules izgaismojumos un uzplaiksnījumos sabiezē noskaņa, kas ievelk sevī un tur vēl laiku pēc beigām, lai arī emocionāla pieslēgšanās tās laikā tikpat kā nav notikusi. Gruzdova koris stāsta par sieviešu virzītu pasauli, kurā valda nauda un sekss, bet Artūra Skrastiņa Ābels, gan spēlējot, gan nespēlējot pēc sieviešu diktētajiem noteikumiem, cenšas saglabāt savējo, ko savukārt veido smalki skanošas dvēseles stīgas ar vitāli svarīgo brīvības tāli līdz horizontam un vēl tālāk. Taču šo visumā jau nu plakano rāmi tomēr izdodas piepildīt ar dzimumu kariem pāri stāvošo cilvēka nepieciešamību pēc savu patību neierobežojošas telpas, kas ļauj dzīvot, nevis eksistēt, tādējādi apliecinot patiesību par cilvēku kā vientuļu un mūžam minamu noslēpumu. Tāpēc arī gluži lieka šķita Andželas tēla vizualizācija, piesaistot izrādei eksotisko un seksapīlo Aminatu Diarru, kaut tā labi iekļaujas režisora piedāvātājā rāmējumā.

No ansambļa īpaši izceļu Valda Liepiņa Stūrmani, kas saista ar savu noslēpumu un Initas Dzelmes kaislīgo aprēķinātāju, pilnasinīgo «zemes sievieti» Līliju.

Augu dienu koku paēnā

Autore – Margarita Dirasa;

Režisors – Felikss Deičs;

Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš;

Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone.

Feliksa Deiča izrāde ir notikums, jo tai ir sirds – Astrīda Kairiša. No scenogrāfijas un kostīmiem dveš kārtējība, bet to visu spēj notušēt ārkārtējība – aktrise, kuras skatienā var nogrimt un smelties, kas dzirkstī un dzeļ. Viņas spēlētā Māte ir turīga sieviete, kas dzīvo kopā ar meitu kaut kur, cik var noprast, Indoķīnā, pārvaldot savu biznesu, un ierodas Parīzē pie sava «pazudušā dēla», lai mēģinātu to pierunāt doties līdzi. Attiecības ar dēlu – dīkdieni un zagli, taču vienalga (un varbūt tieši tāpēc) mīļāku par pareizo meitu, – ir galvenā izrādes tēma. Starp noslēpumainību un aptuvenību robeža ir trausla. Astrīda Kairiša Mātes tēlā liek iezaigoties noslēpumam kā rasas lāsēm zirnekļa tīmeklī, saulei lecot, kurās mirdz neloģiskā un neparedzamā mīlošas mātes sirds. Juris Lisners nospēlē tādu kā saķemmētu Dēla versiju ar nelabojamu zagļa indevi. Tā atmostas Mātes klātbūtnē, radot nojausmu par sarežģītu abu attiecību pagātni, nelabojamo, kas saindējis viņa dvēseli, kopumā tēlam tomēr sveroties aptuvenības pusē. Prieks par Līgu Vītiņu, kura mazajā Dēla draudzenes, naktstauriņa Marselas lomā, iepūš dzīvību ar viscaur aktīvu, nospriegotu patiesa pārdzīvojuma stīgu.