Starptautiskajā apritē no Baltijas modes telpas nav slavenāka zīmola par Josef Statkus. Lietuviešu modes dizaineris Jozs Statkevičs ir piedalījies Parīzes Augstās modes skatēs, viņam ir savs shov-room Ņujorkā, un viņa tērpus pārdod Japānā un Dienvidkorejā. Joza Statkeviča klientu pulkā atrodama gan mūsu eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, gan valsts pirmā lēdija Lilita Zatlere un citas sabiedrības krējumam piederīgās modes dāmas, gan Dānijas princese Mērija, ekstravagantā islandiete Bjorka, amerikāņu aktrise Naomi Votsa un sabiedrības dāma Nikola Ričija.
Februārī, kad Rīgā viesojās lietuviešu horeogrāfes Anželikas Holinas Maskavas Vahtangova teātrī iestudētā izrāde Sieviešu krasts, Neatkarīgajai bija iespēja tikties ar tās kostīmu mākslinieku, modes dizaineri Jozu Statkeviču. Izrādē skan Marlēnas Dītrihas dziesmas, bet aktrises dejo Statkeviča radītajos pirmskara stila kostīmos.
– Skatījos izrādi Sieviešu krasts Maskavā un sajūsminājos par jūsu darbu – par stila perfekciju, detaļu smalkumu.
– Ļoti svarīgi, ka aktrises pret šiem smalkumiem ir uzmanīgas. Esmu priecīgs, ka Maskavas ģērbēji un grimētāji visu rūpīgi saglabā. Zini, kā mēdz būt – uz pirmizrādi uztaisa labi un pēc tam – uz redzēšanos. Protams, Anželika bieži brauc uz Maskavu un skatās. Šeit šis look (angļu val. – izskats) ir ļoti svarīgs. Izrāde ir īsa, tāpēc efektam jābūt. Anželika uztaisīja šo izrādi pirms 12 gadiem Lietuvā, tā gāja ar anšlāgu. Maskavā viņa to iestudēja ar Vahtangova teātra aktieriem – Anželika pat tabureti var iemācīt dejot. Aktieri priecājās, ka bija iespēja sevi pārlauzt un iemācīties dejot. Vispār jau tagad ir dejošanas bums, dejo ar zvaigznēm, u.tml. Protams, aktrises arī bija ļoti priecīgas, ka var pielaikot šos veclaicīgos tērpus. Tādas Marlēnas visas... Kad uz izrādi atbrauca Pjērs Kardēns, viņš man jautāja – «kā jūs tik labi zināt Marlēnu Dītrihu, jūs taču esat cita paaudze! Es viņu pazinu gan pirms, gan pēc kara». Viņš mani ļoti slavēja. Bija atnākusi arī dzīvā leģenda Ludmila Gurčenko – «tas viss ir mans, viss tik tīri!» Protams, es biju ļoti priecīgs.
– Ar ko jūs šis projekts ieinteresēja?
– Ar tēmu. Neviena cita no seno laiku izcilajām aktrisēm nebija tāda kā Dītriha – vienmēr pats labākais grims, gaisma un fotogrāfijas. Pat Madonna savu look ņēma no Marlēnas Dītrihas. Īvs Senlorāns teica – viņš radīja sieviešu bikses, bet Dītriha jau pirms viņa tajās staigāja. Tāpat smokingi, beretes, brilles – to visu varam redzēt Madonnas koncertos. Dītriha ir ģēnijs un paredzēja, kā jāģērbjas, jāizskatās sievietei. Protams, pirku materiālus Parīzē un Ņujorkā, pārskatīju ļoti daudz fotogrāfiju, grāmatu par Dītrihu – cik viņa bija eleganta un stervoza, īsta dīva. 18 gadus braucu uz Parīzes modes skatēm un redzu – arvien mazāk un mazāk paliek īstu dīvu. Pirms 20 gadiem vēl bija 70, 80 gadus vecas dāmas. Šī paaudze aiziet. Cilvēki tagad domā – ja reiz pagājušais gadsimts, uzvilks bereti. Bet agrāk sieviete bez cimdiem, lietussarga un daudziem aksesuāriem ārā vispār negāja. Es mīlu šo periodu. Ja ļoti mīli savu darbu, laime pati tevi atrod. Tā man paveicās ar šo izrādi. Esmu lepns, ka šo izrādi rādīs jūsu slavenajā teātrī.
– Jūs daudz strādājat teātrī, tāpat baletā, operā...
– Būs jau kādas 60 izrādes. Es, starp citu, Salomi pie jums operā uztaisīju, to Šapošņikova komercizrādi...
– Sekss un grēkpilsēta.
– Jā, jā, arī ļoti skaista, Amerika, greznība. Izrāde ir veiksmīga, arī Lietuvā iet ar lieliem panākumiem. Šādas izrādes pieprasa, lai būtu interesanti. Tagad ir tāds laiks, kad cilvēki ģērbjas skaisti gan mājās, gan, ejot uz teātri. Kad uz skatuves redz – kostīmi nav tik skaisti, kā paši apģērbušies... Tagad daudzi domā – uzstūķēs kādus modīgus svārciņus un būs labi, bet ar to nepietiek! Visam – frizūrai, apaviem, zeķbiksēm – ir nozīme, īpaši, uz skatuves. Ir vai nav fotogēniski – tas ir svarīgi.
- Skatoties uz to, ko jums izdevies sasniegt, var teikt, ka jūsu panākumu stāsts ir unikāls. Kāda ir jūsu veiksmes formula? Talants, un?
– Ja zinātu veiksmes formulu, sen būtu saņēmis Nobela prēmiju. Es precīzi nezinu. Vienmēr esmu gribējis būt modes sistēmā. Man paveicās. Lai cilvēki tevi pazītu, kaut kas ir jāizdara. Jāuztaisa izrāde, piemēram. Es to mēģinu sasniegt jau 22 gadus. Kur tikai neesmu strādājis! Esmu tā mācīts – ja ko dari, tad no sirds. Un vienmēr dari tā, lai pat kāda neinteresanta lieta kļūtu interesanta. Ja neredzi tajā svētkus... Es nevaru strādāt, ja nepatīk. Un, pat ja nepatīk, jāizdomā tā, lai būtu jautri un interesanti. Bez mīlestības pat garšīgus salātus nevar uztaisīt. Ja ieliec labu enerģiju, pievelkot kādai aktrisei korseti vai taisot frizūru – viņa taču redz, ka tu centies, un ka pati var būt labāka. Un viņa šo enerģiju dod skatītājiem. Skatītājiem vajag emocijas.
Mode vispār ir garlaicīga. Modē svarīgākais, lai cilvēkiem patiktu un viņi pirktu. Visas fantāzijas es pārnesu uz teātri, jo teātrī var uz muguras piešūt trešo piedurkni, var uztaisīt svārkus 20 metrus garus un tie nešķitīs lieli. Mode ir matemātika. Ja šogad modē zaļā krāsa, tātad nākamgad būs bordo. Vai otrādi. Teātrī vienmēr ir fantāzijas strūklaka. Tādu ceļu sev esmu atradis. Dažkārt gadās, ka mani kostīmi nogalina režisora ieceri, bet es taču netaisīšu sliktākus kostīmus, pareizi? Dažkārt manu kostīmu skaistuma enerģija nosit izrādes vēsti, bet tā jau ir režisora, nevis mana problēma. Es taisu tā, kā, manuprāt, ir jābūt.
– Tiek uzskatīts, ka postmodernisma laikmetā jau iespējami vien citēšana un interpretācijas. Vai modē šī teorija atspoguļojas?
– Modi parasti taisa jauni cilvēki. Jauniešiem nav naudas un saprašanas, kā to darīt. Kāpēc tagad visas kleitas ir kā maisi? Tāpēc, ka jaunā paaudze nezina, kas ir drēbniecība, kā taisīt vidukli, plecus. Lielie modes nami – Dior, Givenchy, Chanel – to zināja, bet tā paaudze aiziet. Manā modes namā ir meistari, kas savulaik strādājuši Lietuvas modeļu namā. Es ar to ļoti lepojos, jo tas ir amats, kas jādara augstākajā pilotāžā! Ja strādā profesionāļi, tad izdodas. Allaž vajadzīga viena detaļa, lai mode atkal būtu jauna. Katrs taču redz citādāk. Agrāk bija diktāts, silueti, tagad var darīt visu, kas ienāk prātā. Tikai, ja nav gaumes, cilvēki apjūk. Viss ir modīgi, viss ir labi, bet tomēr ir maz cilvēku ar labu stilu, maz personību. Tāpēc cilvēki izvēlas – labāk, kā visi. Un visi staigā melnā. Pelēkā un melnā ir iecienītākās krāsas. Tas ir ērti.
– Ar melno nevar kļūdīties.
– Ar melno visur būsi labs. Cilvēki baidās. Cilvēkiem arī nav laika ar to nodarboties. Tāds stress apkārt, saspringts laiks. Viss ļoti mainās, arī Parīze. Nevaru teikt, ka uz labāko.
– Jūsu modeļi izceļas ar sievišķību, kaut tagad modē sievišķīgais un vīrišķīgais saplūst.
– Protams, tagad tāds laiks, unisex. Vīrieši plūkā uzacis un taisa manikīru.
– Kāpēc tā notiek?
– Tāds laiks! Visi grib būt skaisti, kopti. To nevar aizliegt. Agrāk uzskatīja, ja mužiks labāks par velnu, tas jau ir labi. Tas ir mainījies. Vīrieši grib būt skaisti, sievietes – vadīt automašīnas, lidmašīnas un traktorus.
– Feminisms vainīgs?
– Nedomāju! Kur esat redzējuši tīru feminismu? Es neesmu redzējis! Sievietes visu garderobi ir pārņēmušas no vīriešiem – bikses, vestes, brilles, garos zābakus...
– Un žabo...
– Un žabo! visu! Paskatieties, mēs kļūstam vienādi. Amerikāņu mode ir uzvarējusi – nēsājam džinsus, krosenes un t-kreklus. Tikai izejamos tērpos cilvēki grib atgriezties pie atšķirīgā. Sievietes atšķiras ar augstiem papēžiem, bet tagad arī Yves Saint Laurent un Dior taisa vīriešiem zābaciņus uz astoņus centimetrus augsta papēža. Viss mainās un nivelējas. Tāds ir šis laiks un ir interesanti – kas būs pēc 50 gadiem? Viss ātri mainās un tāpēc ir svarīgi, cik labi dari savu darbu. Es, piemēram, negribu pēc sevis atstāt mēslus, bet gan lietas, ko cilvēki atcerētos.
– Esat veidojis tērpus mūsu eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, arī mūsu tagadējai pirmajai lēdijai Lilitai Zatlerei, dāņu princesei. Kādi noteikumi ir jāievēro, strādājot ar šiem klientiem?
– Protams, ir reglaments un visādi noteikumi, taču nekādi noteikumi nenogalinās skaistumu, figūras korekciju. Saka – man nepiestāv v veida kakla izgriezums. Bet tieši piestāv – kaklu vizuāli pagarina. Cilvēki nereti neredz sevi spogulī, redz no pusmetra, nevis telpā, no malas, no muguras. Tas ir svarīgi – redzēt siluetu un uzlabot to. Lūk, kur noslēpums. Tas ir kā fotogrāfs – vai nu viņš tevi redz labāku, vai arī fotogrāfija ir šausmīga. Nav pat svarīgi, kāda ir kamera! Ja vari cilvēkam likt izskatīties labāk... Tas nav pārāk viegli, bet izdodas. Man Kopenhāgenā bija adīto kleitu izstāde, to apmeklēja Dānijas princese un sagribēja vienu tādu kleitu. Es pat tuvumā nebiju – otrā zāles galā pļāpāju. Tad bija viņas meitas kristības, arī viņai uztaisīju tādu pašu kleitu kā mammai, tikai mazītiņu – viņai bija tikai pusotra mēneša. Viņu rādīja pa karaļa pils logu tautai. Karaliene man jautāja – «Jūs smēķējat?» – «Smēķēju.» « Gribat redzēt pili? – «Gribu.» «Tad ejam!» Tas bija jautri.
Amerikā viss labi aizgāja, Amerikas Vogue mani divreiz intervēja. Mans aģents Gregs Mills ir ļoti slavens, modē kādus gadus 50. Viņš manu stilu novērtēja kā ļoti oriģinālu. Paveicās, un manus tērpus pārdod ļoti labos Amerikas veikalos. Reizēm ir vairāk, reizēm mazāk pasūtījumu – tas atkarīgs no kolekcijas, ekonomiskās situācijas. Protams, Lietuvā ražot ir lētāk, lai arī esam Eiropā. Piemēram, Francijā cenas ir ļoti paceltas.
Turklāt Amerikā manas klientes bija Nikola Ričija, Naomi Votsa, Kira Sedžvika. Es ļoti ar to lepojos! Cik zinu, nevienam citam no Igaunijas un Latvijas tas nav izdevies.
Tagad ir cits posms – 8. martā Maskavā tiks atvērts mans veikals. Bet Lietuvā man veikals ir jau kopš 2003. gada. Tagad ir arī smaržas, tās ļoti labi pērk. Vienmēr cenšos, lai būtu oriģināls. Tagad daudz kopē. Cenšos atrast spraudziņu, kur vēl nav kaut kas izdarīts. Tas ir jāredz. Daudz jāskatās, jābūt stipram, lai neļautos kārdinājumam. Tagad pat kopija tiek saukta par interpretāciju! Uztaisījām kleitas no puķītēm, pēc gada tādas parādījās Gotjē un vēl citiem. Viss iziet internetā. Jauni modes dizaineru palīgi ierauga, kaut ko pārtaisa, pamaina, un viss. Bet esmu priecīgs, jo mēslu taču neviens nekopēs. Es vienmēr savu latiņu ceļu arvien augstāk. Savai mammai es vienmēr būšu labākais, bet kas modē ir mana mamma? Modes pasaulē vājos nemīl.
– Jums ir ļoti daudz iespēju pasaulē, bet jūsu mājas joprojām ir Viļņā.
– Kopš 90. gadiem centos braukt uz Franciju, izzināt virtuvi. Tagad esmu atgriezies. Bet citi brauc prom no Lietuvas – palikuši vairs tikai divi miljoni iedzīvotāju. Saka – nevajag braukt prom. Es jaunatnei saku – brauciet, kamēr krīze! Jūs iemācīsieties un atgriezīsieties.
Jā, man ir visas iespējas aizbraukt. Bet es jau pārāk ilgi eju uz diskotēkām, es savu esmu nodejojis.
Es pārāk daudz strādāju – pagājušogad uztaisīju desmit izrādes. Tas ir mazliet ku-kū. Es jau vairs nezinu, kurā izrādē bija tie svārki vai zeķbikses. Tik redzu – ā, šito es atceros. Man vajadzēja vēl uztaisīt lielu modes skati Lietuvā. Starp citu, atbrauca jūsu prezidents ar kundzi. Bija ļoti skaisti.
Saku jaunatnei, lai brauc prom, bet laikam vados pēc sava parauga. Es pirms 25 gadiem aizbraucu uz Zviedriju, mani fotografēja Vogue fotogrāfs, pirmo naudu nopelnīju kā modelis. Kad esi jauns, nevajag baidīties un iet uz priekšu. Ja būsi pārāk kautrīgs un domāsi, ka dzīvosi 200 gadus – tā ir kļūda. Protams, vajadzīga veiksme! Bet tas jau no manis nav atkarīgs. Svarīgi, ka man vienmēr bijis daudz labu draugu. Vahtangova teātra aktieri mani sauc par grand lux, jo es viņu iemācīju, kā staigāt, kā lakatiņu likt... Vai tas nav dīvaini, ka tik ļoti visādiem pasākumiem izlutinātā Maskavas publika tika pārsteigta ar maniem kostīmiem? Stila ikona Gurčenko... Un Pjērs Kardēns! Viņš man saka – zināt, es arī kostīmus taisu... Saku, zinu gan. (Smejas.) Kā jūs zināt šo laikmetu? Nu, interesējos. Ļoti slavēja, gājām uz Rima Tumina kabinetu, saslavēja tā, ka jau kauns palika. Kad pamatīgi izstudē laikmetu, tas paliek galvā. Es ļoti mīlu kostīmu vēsturi. Pats interesantākais ir iedziļināties, pētīt. Tad pārnest uz modi no citiem materiāliem – tā jau ir tava ideja. Es modi un teātri mīlu tāpēc, ka tajā nekad nav garlaicīgi. Nevar novecot.