Līdz 27. martam Rīgas Mākslas telpā skatāma izstāde Modris Ģelzis Latvijas arhitekts. 20. gadsimts, kas piedāvā ne tikai izcilā arhitekta darbus un biogrāfijas faktus, bet arī aicina domāt, kā pastāstīt par arhitektūru plašākai sabiedrībai, mēģina rekonstruēt autora personību un arhitekta izjūtu plašākā kontekstā, kā arī katram no mums atgādina par gaumes un emocionālā stāvokļa ciešo saistību.
Ģimenes centrs
Piekrītu izstādes māksliniekam, arhitekta dēlam Kristapa Ģelzim, kurš sacījis, ka, runāt par arhitektūru Latvijā kļūst arvien populārāk, tomēr lielai daļai izstāžu regulāro apmeklētāju tā vienalga nav interesanta. Manuprāt, publikā valda zināma piesardzība, kas saistīta gan ar zemapziņā joprojām gruzdošajiem pilsētas attīstības plāniem (kuriem ar labu arhitektūru bieži vien nebija saistības), gan nozares atsvešināšanos. Rezultātā potenciālais interesents jūtas samulsis, nesaprasts un nekompetents. Tagad, klusuma periodā, varētu būt īstais brīdis, lai ne tikai rūpētos par tilta būvēšanu iespējamo pasūtītāju virzienā, bet arī vairotu izpratni sabiedrībā. Tas, protams, ir ilgtermiņa projekts, kam nebūs tūlītējas atdeves, taču tālredzīgumam vajadzētu būt katra arhitekta vērtību listē.
Ikviens ir pētījis slavenu rakstnieku tintnīcas un leģendāru aktrišu pūderslotiņas muzeja sastingušajā atmosfērā, taču arhitektūra reti šķiet tik personiska un interesanta, lai tajā iedziļinātos. Izstāde Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa, kas pagājušā gada nogalē bija redzama kim? galerijā FK Spīķeros un tagad daļēji Dailes teātrī, ir lielisks piemērs tam, kā paplašināt arhitektūras jēdzienu, iekļaujot tajā kritikas izpēti, laikmeta kontekstu un autora personības harizmu. Līdzīgs solis sperts nesen izdotajā grāmatā Krampis. Arhitekts Andris Kronbergs, īpaši, kolēģes Zaigas Gailes, personiskajām atmiņām piesātinātajā, esejā par A. Kronbergu. Arī izstāde par Modri Ģelzi ir skatāma vairākos līmeņos, sevišķu auru tai piešķir ģimenes klātbūtne. Kristaps kā ekspozīcijas mākslinieks un pārējie – sieva, aktrise Ilga Hincenberga, dēls, arhitekts Andrejs Ģelzis videofilmā un, protams, Ģelža projektētā un celtā ģimenes vasarnīca Pabažos (1959), kas ekspozīcijā atainota dabiskā lielumā. Viņa miera osta un ģimenes centrs.
Noslēpumaina personība
Arhitekts ir noslēpumaina personība – autors, kurš vienmēr «paslēpies» aiz sava darba, gluži kā komponists, kuru mēdz dēvēt par neredzamo cilvēku. Tradīcijas paredz, ka arhitekta vārds ēkā neparādās, tādejādi uztverot viņu drīzāk kā amatnieku, nevis māksla darba radītāju; savukārt gleznotāja paraksts molberta malā ir norma. Arhitektūras baudītājs ir spiests (izņemot atsevišķus gadījumus) informāciju par autoru meklēt vēlāk literatūrā. (Starp citu, Modris Ģelzis neierasti padomju nostājai bija pārliecināts, ka arhitektūra ir jāskatās klātienē – ne tikai jāredz, bet arī jāizjūt).
Modra Ģelža (1929 – 2009) ģimene un draugi atzinuši, ka viņš bijis noslēgts un kluss cilvēks. Arhitekta pedantiskumam un apdomībai uguni mēdza piešaut viņa enerģiskā dzīvesbiedre. Par arhitekta raksturu liecina spēja noturēt taisnu mugurkaulu un gaumi padomju cenzūras apstākļos, neiesaistoties koķetērijā ar partiju. Tāpat kā Staņa viņš bija modernisma arhitektūras ieviesējs Padomju Latvijā.
1955. gadā, kad Ģelzis absolvēja Arhitektūras fakultāti, nozarē notika apvērsums. Pēc Staļina nāves arhitektūra varēja kļūt brīvāka – tiekties nākotnē, nevis pagātnē. Šajā noskaņā tapa nozīmīgākās Modra Ģelža projektētās ēkas — Dzintaru koncertzāle (1959), Valmieras teātris (1961-2004), Filharmonijas koncertzāle (1964). Izstādē ir iespēja redzēt arī zudušos darbus, piemēram, veikala Mākslas grāmata interjeru (1958), kas tiek uzskatīts par pirmo laikmetīgā attīstības virziena piemēru Latvijā. Diemžēl nerealizētas palikušas arī lieliskas kultūras būves – Mākslinieku nams 11. Novembra krastmalā (1971- 1976), koncertzāle Citadele, kā arī Latvijas Valsts bibliotēkas ēka (1977).
Septiņdesmitajos gados Modris Ģelzis izstrādāja bibliotēkas ēkas projektu Uzvaras bulvārī 2, taču politiķiem radās citas prioritātes un projekts tika nolikts malā. Vēlāk projektēšanu uzņēmās Gunārs Birkets, kurš uzaicināja Modri Ģelzi strādāt savā komandā. Neskatoties uz to, ka bibliotēka bija Ģelža sapnis, kam viņš bija veltījis daudzus gadus, arhitekts piekrita palīdzēt Birkerta projekta realizēšanā. Pēc diviem gadiem apmeklētājiem būs pieejams kopdarba rezultāts.
Gaumes tīrība
Deviņdesmitajos gados daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki lūdza Ģelzim projektēt vasaras mājas. Tikpat smalka ir arī viņa projektēto savrupmāju arhitektūra mūža pēdējā desmitgadē Rīgā, Baltezerā, Jūrmalā un Ventspilī. Arhitekta darbu šobrīd turpina Arhitekta Modra Ģelža birojs komanda ar Sandru Laganovsku priekšgalā, kā arī viņa skolnieki – Andris Kronbergs, Viktors Valgums, Juris Paegle, Zaiga Gaile, Zane Kalinka.
Ģelža pašaizliedzība, savaldība un pacietība (arhitekts mācījās, bibliotēkās pārkopējot autoritāšu darbus; izstādē redzami viņa studiju laika rūpīgie zīmējumi) liecināja par dziļu inteliģenci, tomēr viņš bija arī ļoti vienkāršs cilvēks, kurš brauca uz Pabažiem nelielajā vasarnīciņā mierīgi izgulēties, un prata vienkāršību parādīt kā vērtību. Arhitekts Jānis Lejnieks, runājot par Ģelzi, sacīja – patiesa forma un tīrs stils. Man šķiet, šo saukli var attiecināt ne tikai uz Ģelža darbiem, bet arī viņa dzīvi. Ja valda priekšstats, ka arhitekts ir atsvešināts no ikdienas un emocijām, šī izstāde sastingušajā priekšstatu ēkā iepūtīs dzīvu elpu.
Modris Ģelzis ir sacījis: «Es neesmu nocietinājies, jo man nav tādas pašpārliecinātības, ka viss, ko es daru, ir pareizi. Es jūtu, ka tas ir bijis liels mīnuss manā dzīvē.» Ģelža ticība estētiskam mierinājumam, kā arī spēja abstrahēties no visa liekā (gan arhitektūras, gan sociālo apstākļu, gan ikdienas ziņā) iedvesmo skatītāju dzīvot lēni un vienkārši, ieslēdzot vērīgu, dziļu skatienu caur mājīgā patvēruma lielajiem logiem.