Izstāžu ciba: Personīgās fotogrāfijas

Fotogrāfiju izstāde Bērnības atmiņu pārskatīšana Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 27. februārim Fotogrāfijas muzejā skatāma starptautiska jauno autoru izstāde, ko kūrējusi muzeja speciāliste Anda Boluža. Tajā pārstāvētie mākslinieki, ieskaitot latviešu autorus – Lauri Nagliņu un Ilzi Vanagu, pievērsušies bērnības tēmai.

Mūsdienu pasaulē fotografēšana ir cieši saistīta ar atcerēšanos. Bieži dzīve tiek iedalīta posmos tieši ar fotogrāfiju palīdzību – kāzas, bērnu piedzimšana, pirmais zobiņš un solis... Ne velti teorētiķe Sūzena Sontāga darbā Par fotogrāfiju rakstījusi: «Ja bērns nav iemūžināts fotogrāfijā, jo īpaši, kad viņš ir vēl pavisam mazs, tas norāda uz vecāku vienaldzību, gluži tāpat kā neierašanās uz izlaiduma bildes fotografēšanas pasākumu tulkojama kā pusaudža dumpinieciskuma izpausme.»

Paturot prātā šo saistību, autori darbos izmantojuši personīgus motīvus. Nevis, lai norādītu uz ģimenes fotogrāfiju kā mūsdienu banalitāti, bet gan radītu jaunu realitāti. Somiete Vilma Hurskainena (1979) sērijā No Name vistiešāk apspēlē bērnības atmiņu tematiku – par pamatu ņemot personīgās atmiņas, rada jaunus vizuālos un tekstuālus stāstus. Tādejādi atgādinot, ka atmiņas bieži ir sasūkušās ar iztēli.

Interesanti, ka Irinu Ruzinu no Ukrainas un Annu Bloku no Krievijas interesējusi bērnības tumšā puse. Annas Blokas sērijā Šūpoles fotogrāfijās tverti izplūduši notikumu fragmenti, ārpus kompozīcijas un skaidrojuma, tādejādi pastiprinot izjūtu, ka sakarīgā (un pozitīvā!) stāstā atmiņas savelkam ērtuma labad, taču patiesajam kodolam vienmēr lemts palikt nefokusā. Līdzīgi par bērnību kā baisu un neizprotamu pieredzi, kas patiesībā saistās ar racionālā, pieaugušā cilvēka bailēm, sērijā The Observed runā Irina Ruzina. Lai arī fotogrāfijās dominē inscenējums, bērnu skatieni vienalga paliek patiesi, dziļi un neizskaidrojami. Autorei izdevies uzburt skatītājā nelāgas aizdomas, ka viņš tiek novērots un bērniem ir zināms «kaut kas vairāk». Mazāk pārliecinošs šķiet Ilzes Vanagas pieteikums sērijā Bērnība ir kā pielādēts ierocis. Šķiet, autorei pietrūcis koncepcijas skaidrības.

Aleksandra Sļusareva fotogrāfiju izstāde Telplaiks

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 20. februārim

Nepalaidiet garām, vēl tikai pēdējās dienas LNMM apskatāma izstāde Telplaiks. Maskavas fotogrāfs Aleksands Sļusarevs (1944 – 2010), kurš pēc profesijas bija itāļu valodas tulks, fotografēšanu apguva pašmācības ceļā. Savas radošās darbības laikā viņš sarīkoja vairāk nekā 20 personālizstādes Krievijā un ārpus tās robežām. Fotogrāfs uzturēja draudzīgas attiecības ar Latvijas melnbaltās fotogrāfijas estētikas nostiprinātājiem– Andreju Grantu, Egoni Spuri un Intu Ruku. Viņa piemiņas izstādes Telplaiks kuratore ir Irēna Bužinska.

Saistībā ar Sļusareva darbiem bieži piemin «metafizisku» piegājienu. Pilsētas ainavas, priekšmeti un arī cilvēki viņa fotogrāfijās parasti spēlē formālu vai simbolisku lomu. Attēlotais raisa vispārīgas asociācijas par vientulību un nenovēršamo laika plūdumu. Arī šajā nelielajā izstādē var pārliecināties par talantīgā fotogrāfa spēju paplašināt klusās dabas jēdzienu, atrodot priekšmetos un realitātes fragmentus neparastu aspektu. Žanru jaukšana nav agresīva un provocējoša, bet gan bezgala iejūtīga. Šķiet, ka autors seko šūpulī ieliktai pasaules izjūtai.

Fotogrāfu interesējis aiz ikdienišķajiem priekšmetiem ieraudzīt paralēlu realitāti, izraisot tīšas metamorfozes (inscenējums) vai vērojot un neiejaucoties. Margas, kāpnes, stikla durvis, metāla konstrukcija, pārsegs, stabs un citas lietas Sļusareva fotogrāfijās sāk dzīvot neparedzamu dzīvi. Skatītāja uztvere tiek kairināta ar vēstījumu – varbūt patiesība slēpjas tieši pirmajā nojautā par lietām, nevis prāta sabūvētajā.

Protams, tā nav oriģināla pieeja. Melnbaltā fotogrāfija ir parocīgs žanrs, lai ar gaismas un atspīduma spēlēm, kompozīcijas iespējām un detaļu izcelšanu, radīt daudznozīmīguma efektu, tomēr bez fotogrāfa intuīcijas un talanta tas nav iespējams. Ja līdz šim nav sanācis iedziļināties meistara daiļradē, noteikti iesaku to izdarīt. Arī tāpēc, ka viņš netieši ietekmējis pašmāju fotogrāfijas attīstību.

Izklaide

Pēc grupas “bet bet” koncerta Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” prezentēta Guntara Rača pirmā prozas grāmata – autobiogrāfiskais atmiņu stāsts “Trakais”. Pasākumu apmeklēja vairāki grāmatas varoņi, tostarp “Līvu” līderis Ainars Virga, kā arī vēl viens jaunības laika draugs Ivo Fomins.

Svarīgākais