Lietuvas Nacionālā mākslas galerija, kas rūpējas gan par pagājušā gadsimta mākslas ekspozīcijas veidošanu, gan mūsdienu mākslas popularizēšanu, rekonstruētā Revolūcijas muzeja ēkā tika atklāta 2009. gadā, kad Viļņa bija viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām. Galerijas vadītāju Lolitu Jablonskieni, kura piekritusi vērtēt latviešu mākslinieku darbus Purvīša balvas 2010.–2011. gada žūrijā, Neatkarīgā intervēja neilgi pirms leģendārā lietuviešu gleznotāja Algimanta Svegzda izstādes atklāšanas galerijas telpās.
– Kāpēc piekritāt vērtēt latviešu aktuālo mākslu Purvīša balvas žūrijā?
– Deviņdesmito gadu vidū strādāju par mūsdienu mākslas kuratori ar autoriem no Baltijas, Skandināvijas un citām valstīm. Arī vēlāk darbojos saistībā ar Baltijas māksliniekiem un turpinu par to interesēties, tāpēc ceru, ka esmu kompetenta vērtēt šos autorus. Strādājot Nacionālajā galerijā, kas rāda gan izstādes, gan pamatekspozīciju no pagājušā gadsimta sākuma, padomju laikiem un mūsdienām, konteksts ir ļoti svarīgs. Galerijas misijā rakstīts, ka vēlamies rādīt un pētīt lietuviešu mākslu paplašinātā kontekstā. Šo fenomenu saprast nevis kā noslēgtu, bet gan atvērtu, kam ir gan acīmredzami kontakti, gan arī tādi, kas eksistē, bet vēl nav redzami un var būt interesanti, iepazīstot pasauli un kultūru plašākā nozīmē.
Mani imponē, ka Purvīša balvu organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs; ka tieši muzejs ir profesionālās atlases atskaites punkts. Mūsu mākslas muzejam, kurā iekļaujas arī Nacionālā galerija, šādas iniciatīvas nav.
– Tātad mūsdienu mākslas novērtējuma (prēmijas, balvas...) valstiskā mērogā Lietuvā nav?
– Nav, taču mums ir neliela prēmija, kas tiek piešķirta jaunajiem gleznotājiem. Tā ir viena gleznotāja iniciatīva, kas darbojas divus gadus. Protams, dažkārt lietuviešiem izdodas izcīnīt starptautiskas balvas.... Vēl mums ir Nacionālās prēmijas, kuras piešķir dažādu radošo nozaru pārstāvjiem. Pēdējos trijos gados biju šajā žūrijā, tāpēc varēju salīdzināt, kādas tendences un motīvi bija Lietuvas komisijā un kādi, strādājot starptautiskā žūrijā Latvijā. Mani ļoti interesē, kā starptautiska žūrija skatās uz vienas valsts mākslu.
– Kādas tendences un atšķirības novērojāt abu valstu mākslā, strādājot žūrijās Lietuvā un Latvijā?
– Es, protams, negribētu vispārināt... Lietuvā deviņdesmitajos gados mākslinieku paaudzes bija ļoti nošķirtas. Autori, kuri neveidoja konservatīvas lietas, bet mēģināja eksperimentēt, bija nošķirti no galvenajiem mākslas notikumiem. Šķiet, Latvijā bija līdzīgi. Taču starp Purvīša balvas kandidātiem es redzu gan jaunākas, gan vecākas paaudzes pārstāvjus; patlaban notiek paaudžu saskaņa. Mani ļoti interesē pati jaunākā Latvijas mākslinieku paaudze, kas cieši saistīta ar Mākslas akadēmiju. Lietuvā deviņdesmitajos gados spēcīgākā tendence bija sociālā kritika – gan dokumentālās video filmās, gan fotogrāfijās, gan instalācijās, bet pēc divtūkstošā gada jaunā paaudze cenšas to pārraut un pāriet uz subjektīvismu un fantāziju. Savukārt Latvijā, manuprāt, ir grūti izcelt vienu tendenci, jo deviņdesmitajos gados tādas nebija – katrs autors veidoja un joprojām veido savu individuālo piegājienu – gan tēlainību, gan konceptuālo pamatu. Pat, ja daži strādā un laiku pavada grupās. Piemēram, deviņdesmito gadu vidū man sanāca strādāt ar Gintu Gabrānu, Miķeli Fišeru un citiem, kuri tolaik darbojās grupā, bet tagad vairs ne. Es teiktu, ka latviešu mūsdienu mākslā valda lielāks individuālisms.
– Pirms gada intervēju lietuviešu mākslinieku Jonu Gasjūnu, kurš sacīja, ka lielākā daļa lietuviešu sabiedrības vēl nav gatava mūsdienu mākslai, taču tā tas esot arī citviet. Vai piekrītat?
– Es varētu gan piekrist, gan nepiekrist. Uz to ir jāskatās caur specifisko laiku, kurā mēs dzīvojām deviņdesmito gadu beigās un kas mūs atvedis līdz mūsdienām. Laikmetīgā māksla Lietuvā tāpat kā Latvijā ienāca grūti. Tolaik mums bija Laikmetīgās mākslas centrs, kas rādīja tikai mūsdienu mākslu, atmetot visu, kas bijis līdz deviņdesmitajiem. Skatītājs patiešām tika mazliet aizmirsts. Jau sākumā vajadzēja nodarboties ar to, lai paskaidrotu skatītājiem mūsdienu mākslas spēku – kāpēc tā ir tāda, kāds ir tās kritiskais potenciāls, par ko tā runā. Auditorija patiešām bija nošķirta no šiem procesiem nevis tāpēc, ka ienīstu tos, bet gan tādēļ, ka nesaprata. Tāpēc mēs katrā izstādē vēlamies iekļaut paplašinātu didaktisku elementu. Droši vien kāds man varētu pārmest populismu – ka ļoti vēlamies, lai publika saprastu. Daži kritiķi ir teikuši, ka nevēlas izstādē lasīt par to, kā tā būtu jāsaprot. Bet tu esi kritiķis, kas tāpat saprot! Auditorijas uztvere šajā ziņā ir jāpaplašina! Cilvēkiem ir jādod iespēja saprast.
– Kā ekonomiskā krīze ietekmē mākslas situāciju Lietuvā?
– Ļoti ietekmē. Ekonomisko krīzi sākām just 2009. gadā, kad Viļņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Jau 2008. gadā sapratām, ka ne viss izdosies tā kā iecerēts. Naudas griešana skāra visas institūcijas, kas bija iesaistītas šajā projektā; arī mūs. Diemžēl neatkarīgajiem pārstāvjiem, kuri iesniedza patiešām interesantus projektus, finansējumu nogrieza pirmajiem. Vēl vienmēr šķiet, ka vieglākais veids, kā samazināt budžetu, ir attiekties no reklāmas, bet tas, protams, izvērtās katastrofā, jo projektu atpazīstamība samazinājās līdz tādam līmenim, ka strādāt kļuva gandrīz neiespējami. Arī nākamais gads bija ļoti grūts. Kultūras ministrija atcēla visas subsidētās kultūras programmas. Eksistē tikai Kultūras fonds (kā jūsu Kultūrkapitāla fonds) un tagad pilnīgi visiem – sākot no pašām lielākajām iestādēm, piemēram, Nacionālās operas līdz mazajiem neatkarīgajiem projektiem – valsts finansējumu ir iespēja iegūt tikai šajā fondā. Mēs, protams, cenšamies runāt ar privātiem uzņēmējiem, taču arī šajā ziņā krīze ir ļoti jūtama. Mūzikas un teātra sponsorēšana Lietuvā noris daudz vieglāk nekā vizuālajās mākslās. Nacionālajai galerijai nav viena liela partnera - mecenāta, uz ko varētu paļauties mūsu kolekcijas paplašināšanā, iekļaujot tajā arī mūsdienu mākslas darbus. Gaidīsim krīzes beigas.
– Kādas, jūsuprāt, bija galvenās kļūdas Viļņai kā Eiropas galvaspilsētai?
– Projekts saskārās ar diviem šķēršļiem. Pirmkārt, pilnīgi objektīvi – sākās ekonomiskā krīze. Nebija nekādas iespējas projektu izpildīt, kā tas bija iecerēts. Otrkārt, valdības maiņa – sociāldemokrātiem, kuri bija pie varas līdz tam, bija viena vīzija, bet konservatīvie spēki krīzes iespaidā uz šo projektu paskatījās citādi. Manuprāt, izbīlis par krīzi politiskā līmenī bija lielāks nekā drīkstēja atļauties. Bet par to, ka mūsu aviolīnija tajā gadā bankrotēja, protams, vairs smiekli nenāca... Tomēr tā kā visu gadu biju Lietuvā, ne mirkli neizbraucot no valsts, un redzēju ļoti daudzus projektus, varu teikt, ka tie bija realizēti ļoti augstā līmenī. Tas, ka visiem nogrieza naudu reklāmai, ietekmēja ļoti slikti, bet es domāju – gan sabiedriskās iniciatīvas, gan lieli pilsētas festivāli, gan profesionālās programmas bija pietiekami un labā kvalitātē. Bez Eiropas kultūras galvaspilsētas daudzus projektus Lietuva nekad nevarētu atļauties. Auditorija to patiešām novērtēja. Varēja redzēt, ka lielu investīciju gadījumā rodas ļoti nopietna atdeve.