Kristaps Ģelzis virzībā uz klusumu

Eksperti lēmuši, ka mākslinieks Kristaps Ģelzis ir piemērotākais kandidāts, lai šogad pārstāvētu Latviju 54. Venēcijas mākslas biennālē. Šo ziņu mākslinieks uztvēris atbildīgi, taču bez lieka patosa. «Ne es pirmais, ne pēdējais,» viņš saka.

– Tiek uzsvērts, kāpēc Latvijai ir svarīga dalība Venēcijas biennālē – kultūrtūristu piesaiste, potenciālo kuratoru ievērība... Bet kādus rezultātus jūs gaidāt pats personīgi?

– Nekādus. Pilnīgi godīgi. Esmu iemācījies par to vairs nedomāt un koncentrēties uz to, kas ir mans tiešais pienākums, radīt mākslas darbu. Viss, kas notiek pēc tam, ir citu darbību rezultāts – vai darbs kaut kā koķetē ar pārējiem apstākļiem, piemēram, valsts vajadzībām un mākslas tirgus konjunktūru. Ja par to ļoti domā, vienmēr nošaujas greizi. Labāk sanāk, ja izslēdz tās sfēras no galvas ārā un dara to, kas visvairāk padodas un patīk, jo zemapziņā jau visas vajadzīgās lietas automātiski iekodējas un darbā parādās pastarpināti, bez īpašas piedomāšanas.

Protams, kad taisi darbu, domā, kā uz to skatīsies japāņi, krievi, turki... Cilvēki no visas pasaules. Ar to drusku jārēķinās. Kad taisi personālizstādi Latvijā, skaidri zini, kādai publikai mērķē. Nav tā, ka ļoti par to domā, bet tomēr ģimeniskāk piesien idejisko lietu. Latvieši, rīdzinieki tomēr ir sava kopiena, ar ko sarunāties. Bet Venēcijā būs mazliet jāšauj kosmosā. Nekāda pragmatiska priekšstata man nav. Neesmu mākslas zinātnieks, lai varētu izrēķināt, kā vajag rīkoties.

– Un tomēr, ņemot vērā šī pasākuma mērogus un apmeklētāju skaitu, valsts reprezentācijas loma šajā gadījumā ir ļoti būtiska.

– Nu, bet tas jau ir atstrādāts. Ne es pirmais, ne pēdējais. Nav kā pirmajā reizē – nezini, ko ķert un grābt. Labi, ka kolēģi dalās ar pieredzi un padomiem, kā labāk darīt. Tas būtībā ir smagais darbs, kas mana projekta kuratorei Daigai Rudzātei būs jāizdara. Es domāju, viņa veiksmīgi tiks galā, un viss būs labi.

– Kā, jūsuprāt, darbs iekļausies kopējā biennāles uzstādījumā – Iluminācijas?

– Venēcijas biennālē esmu bijis vienu reizi pirms četrpadsmit gadiem. Spektrs ir ļoti dažāds. Ir lielās nācijas, kurām iedarbinātas pamatīgas institūcijas, lai piedalītos, un stingri kritēriji, kā izvēlēties mākslas darbus. Tur ir kārtīgs, nopietns kultūrpolitikas un kultūrizglītības darbs. Vēl ir tādas valstis kā Koreja, Kazahstāna – ar lielām ambīcijām, taču Eiropas pusē uzskatāmas par viesiem. Un tad ir pārējās, es domāju, arī Latvija, kas uzskata par nopietnu vajadzību būt šajā kontekstā. Tas ir svarīgi, lai mēs sevi atķeksētu kartē, jo šis apmeklējuma ziņā ir ļoti komerciāls pasākums.

Apmeklējot lielu daļu valsts paviljonu, ir vilšanās, taču ir arī tādi, par kuriem domā – nekas īpašs nebūs, bet seko ļoti patīkams pārsteigums. Es ceru, ka, apmeklējot Latvijas paviljonu, skatītājiem būs pārsteiguma, gandarījuma sajūta. Nepretendēju uz to, ka tur pēkšņi notiks negaidīts mākslas fakts, ko neviens nevarēja iedomāties, un čukstēs cits citam, lai skrien un apskatās. Mans uzdevuma līmenis – lai ir pozitīva, augstas kvalitātes izstāde. Centīsimies, centīsimies izdarīt.

– Vai konkursa atmosfēra un konkurences izjūta jūs ietekmē? Tas tomēr ir citādāk, nekā gatavoties personālizstādei vai grupas izstādei, kurā nav sāncensības.

– Tas mani neiespaido. Protams, būtu jauki, ja rezultātā rastos jaunas iespējas. Ņemot vērā mākslas procesu ātrumus, kādi ir pēdējā divdesmitgadē, ir uztraukums, ka tu kā savas paaudzes mākslas pārstāvis vairāk esi ar skatu uz saulrietu, nevis saullēktu (smejas). Bet to jau nevar zināt. Arī mākslas vidē ir apļveidīga kustība. Ir atgriešanās pie vecām vērtībām, tad parādās kaut kas ultramoderns... Man kā māksliniekam būtu neiespējami izrēķināt ieguvumus no šīs izstādes. Nav jēgas laiku tērēt.

– Kā noprotu, jums pusgads paies Venēcijas zīmē?

– Pagaidām ir tikai redzētas fotogrāfijas no tās vietas, ko valsts izīrējusi. Aptuvenais priekšstats ir, bet realitāte vienmēr var būt savādāka. Tāpēc februāra vidū brauksim uz turieni. Ir ļoti svarīgi redzēt apjomu un sajūtu, kas tur ir. Gribētos, lai darbs piekļaujas vietai, nevis ielikt svešķermeni. Samērīšana, izrēķināšana varētu aizņemt pāris dienas un tad sāksim gatavoties pa īstam. Centīšos pēc iespējas vairāk izdarīt Latvijā, pēc tam darbus aizvedīs uz Venēciju un kādas divas nedēļas darbošos tur. Vispār, lai pilnvērtīgi sagatavotos, vajadzētu gadu. Kad Kultūras ministrija pieņēma lēmumu piedalīties, tas bija pēdējais brīdis. Mākslinieki vienmēr cenšas veidot darbus speciāli šim notikumam.

– Šķiet, pēdējos gados jūsu darbi kļuvuši mierīgāki, noskaņās balstīti, tajos ir mazāk provokācijas un ironijas. Tas ir saistīts ar personīgo pieredzi?

– Nevis ar personīgiem pārdzīvojumiem, bet vērtību analīzi. Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk nonāc pie secinājuma, ka visdārgākais mūsdienās ir klusums. Mani darbi lēnām iet uz tukšumu, uz virzienu «kā aizvērties». Es domāju, daudziem vislabākā sajūta ir tieši relaksācijas brīdī. Tam ir jābūt mērķīgam brīdim, ar iemeslu un kvalitatīvu noti, bet noteikti arī ar pozitīvu atslābumu. Tieši tas mani šobrīd darbos interesē. Arī Venēcijā būs uz to pusi... Nevis tāpēc, ka tas būtu protests pret moderno... Vienkārši domāju, ka šādas lietas spēs ilgāk noturēties mūsdienu cilvēka galvā. Aktīvā vidē informācijas konkurence ir milzīga – visu laiku dod mesidžus vienu pēc otra. Jo tā ir agresīvāka, jo ātrāk aizmirstās. Tāpat kā kompānijā, kurā nepārtraukti tiek stāstīti joki. Tu it kā iekustinies, kļūst arvien smieklīgāk, bet beigās esi piekusis un, atnākot mājās, vairs nevienu joku neatceries. Taču tā ir tikai viena no līnijām, kas mani interesē. Iespējams, sekos izstāde, kurā būs kaut kas dinamiskāks, tāds ņigu ņegu. Manī briest prasība, ka vajadzētu atkal veikt kādu agresīvāku izgājienu. Tas varētu būt pēc gada. Katrā ziņā ne Venēcijā, bet kādā mazākā personālizstādē.

– Pilsētas izstāžu zālē šobrīd skatāma izstāde Modris Ģelzis. Latvijas arhitekts. 20. gadsimts. Esat ekspozīcijas mākslinieks. Vai darba procesā guvāt jaunu ieskatu tēva daiļradē?

– To, ka būšu šīs izstādes mākslinieks, es apsolīju tēvam, viņam vēl dzīvam esot. Izstāde bija paredzēta agrāk – viņa astoņdesmitajā jubilejā. Bija cerības, ka tēvs to piedzīvos, taču drusku pietrūka. Vairāk vai mazāk man viņa darbi ir zināmi. Milzīgus jaunumus neatklāju. Taču jauna pieredze bija arhīva veidošana un rediģēšana. Man bija jāpārcilā visas tēva mantas. Ne tikai saistībā ar šo izstādi, bet arī tāpēc, ka bija jāsakārto dokumenti. Lielāko daļu viņš atdāvināja Arhitektūras muzejam, bet vienalga daudz kas palika mājās. Lielākā izjūta, ko guvu no šī procesa, bija mīļums. Lai arī tēvs bija pedants un diezgan noslēgts pēc būtības, var redzēt, ka viņš savā materiālā centies ielikt visu to pozitīvāko. Tas ir redzams gan viņa pierakstos, gan mazajās skicītēs. Es nebiju redzējis dažus pārsteidzošus zīmējumus. Tēvam nepatika, ka pa viņa mantām rakājas un viņš noteikti nebija tas, kurš skries un citiem kaut ko rādīs.

Žēl, ka bija jāgaida brīdis, kad viņš pats vairs nevar būt klāt. To, ko viņš paveica, it kā visi zina, bet interesanti, kā tieši tika realizēta doma... Tur ir pamatīga skola apakšā. Grūti iedomāties, cik daudz tolaik bija jādara. Profesionāliem cilvēkiem bija ļoti spēcīga vēlēšanās uzzināt jauno. Pa dienu – darbā, vakarā – bibliotēkā. Ja grāmatu nevarēja dabūt uz mājām, pārzīmēja turpat bibliotēkā. Prātam neaptverami, kādā veidā ar milzīgu pašdisciplīnu var sevi veidot. Man šķiet, šobrīd tas vairs nav moderni. Uzraksti google pāris meklēšanas vārdus un viss.

– Lai piesaistītu arī neprofesionāļu auditoriju, arhitektūras izstādēm nereti ir vajadzīgs knifs.

– Arhitektūra šobrīd ir populāra, bet, no otras puses, skatītājam tā var būt arī ļoti garlaicīga un interesanta tikai profesionāļiem, tāpēc man šķita, ka izstādē vajag kaut ko taustāmu. Nevis to memoriālo sajūtu ar tēva lineālu, krēslu, galdu... Izstādes centrālais tēls būs viņa projektētā vasarnīca Saulkrastos. Tā ir viņa radošā kvintesence – citrona sula, kurā ir viss, bet nav nekā lieka. Man likās, ka viņam varētu patikt, ja izstādē būtu šī projekta modelis. Protams, sajūtu, kas bija vasarnīcā, nevar transportēt, bet var uzburt telpas kārtības sistēmu, kas piemita tikai viņam. Viņa darbu fotogrāfiju izstādē nav pārāk daudz, bet ir oriģinālie zīmējumi, nevis datorā projektēti un izdrukāti.

– Atšķirībā no brāļa Andreja negājāt tēva pēdās, bet izvēlējāties mākslinieka profesiju. Protests pret šo kārtības sistēmu?

– Nu, jā, bet jāņem vērā, kādā laika posmā pagāja mana dzīve. Tā sākās sociālisma periodā, kad vairs nebija izteikts totalitārisms, bija jau brīvības sajūta. Pēc tam – jauna valsts un atkal visādi kreņķi. Varētu teikt, ka es protestēju un izvēlējos mākslas ceļu, jo arhitektūras mūsu mājās bija par daudz, taču dažbrīd patiešām domāju, ka šodienas situācijā es būtu ļoti labs arhitekts. Ja tā padomā, lietas tomēr kaut kā palēnām harmonizējas. Man ir sanācis nodarboties ar projektiem, kas ir saistīti ar arhitektūru. Domāju, nākotnē īstenosies arī Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls Strēlnieku laukumā. Nav jau manai pašreizējai situācijai nekādas vainas. Nevar sūdzēties. Protams, vienmēr bijusi vēlēšanās kaut ko ļoti lielu uztaisīt. Pie mums rocība ir tāda, kāda ir, tāpēc mākslinieki pārsvarā pa telpu ņemas.

– Jūsu meitas Annas Iltneres grāmatiņa, kas nesen izdota Studijas bibliotēkas sērijā, ir diezgan personisks stāsts par jūsu ģimeni. Aizkustinošs.

– Anna jau pati izdomāja, ko rakstīt. Tā ir viņas grāmatiņa. Bet zem mana skarbā un ne sevišķi pūkainā tēla laikam ir kā grāmatā rakstīts (smejas).

– Kā reaģējāt uz to, ka meita raksta par jums grāmatu?

– Mana reakcija bija tipisks prieks. Es arī maksimāli nejaucos tajā iekšā. Tā bija viņas izvēle, kā un ko rakstīt. Es tikai iedevu ilustrācijas. No manas puses nekādas cenzūras nebija, tikai palīdzēju. Nav jau arī par ko īpaši kautrēties vai kaunēties, ko varētu izcelt dienas gaismā. Pienāk laiks, kad tev šādas lietas vairs neliekas eksaltācijas vērtas. Jauki, ja kāds par tevi uztaisa koptēlu, nevis izrauj pa gabalam un apžļambā. Pats par sevi diez vai kādreiz grāmatu uzrakstīšu.

KRISTAPS ĢELZIS

Mākslinieks

Dzimis 1962. gadā

Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1980 - 1986)

Kopš 1997. gada Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs

Sarīkojis aptuveni 20 personālizstādes, nesenākā – Mākslīgais miers II galerijā Māksla XO 2010. gada oktobrī

Šogad pārstāvēs Latviju 54.Venēcijas mākslas biennālē ar projektu Mākslīgais miers

Iekārtojis izstādi Modris Ģelzis. Latvijas arhitekts. 20. gadsimts, kas līdz 27.martam skatāma Rīgas Mākslas telpā

Izdevniecības Neputns sērijā Studijas bibliotēka izdota Annas Iltneres grāmata Kristaps Ģelzis