Kad ārvalstu festivālos interesējas par Latvijas teātri, tiek vaicāts – kas jums vēl ir labs bez Alvja Hermaņa? Ir mums režisors, kuru droši var saukt – Viesturs Meikšāns. Viņam ir tikai trīsdesmit gadu, bet, kopš režisora diploma iegūšanas 2007. gadā, jau saņēmis divas Spēlmaņu nakts balvas: Gada jaunais skatuves mākslinieks un pērn – Gada režisors. Par savu pamatdarba vietu viņš uzskata Valmieras teātri, kur šosestdien pirmizrāde būs jaunākajam Viestura Meikšāna iestudējumam – Imanta Ziedoņa Krāsainajām pasakām.
– Spēlmaņu naktī, saņemot Gada režisora balvu, izskatījies pārsteigts. Pēc tam arī varēja lasīt komentārus, ka par agru vēl, esi avansēts. Žūrija skaidroja, ka balva piešķirta ne tikai par nosaukto izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, bet arī Zelta zirgu un Vīnu un nezālēm.
Kā tad pašam šķiet?
– Ja dod, tad es ņemu. Tā nevar pateikt – par agru. Nepieklājīgi ir nepieņemt dāvanas.
-– Nav jau runa par nepieņemšanu, bet to, vai var sev godīgi atzīt – jā, šie darbi pašam profesionālā izaugsmē ir tik zīmīgi.
– Man jau nav ar ko salīdzināt. Es pagājušo sezonu uzskatu par savu pirmo darba gadu. Zinu, ka tas ir lēciens, salīdzinot ar studiju darbiem. Man grūti vērtēt, jo profesionāli strādāju divus ar pusi gadus. Tas nav nekas. Tāpēc par novērtējumu nav viedokļa. Tas tiešām ir kā Ziemassvētkos. Atnāk Salavecis: tu esi bijis labs puisis, tāpēc tev nevis žagaru bunte, bet apbalvojums. Katrā ziņā man galvā galīgi nav sakāpis, ir bijis daudz cita par ko domāt un darīt. Tāpēc, ja tu man tagad saki, kā jūtas gada režisors, man tas ir – ko?? Kas tas ir? Neesmu vēl sadzīvojis ar šādu titulu.
– Vai kādu no šiem iestudējumiem vari izcelt kā sev nozīmīgāku sasniegumu? Vai tie veido loģisku trepīti uz augšu?
– Katru nākamo izrādi mēģināju taisīt kā pilnīgi ko jaunu, pretēju iepriekšējai, lai sanāktu man pašam kas jauns un pārsteidzošs. Tāpēc arī grūti salīdzināt. Principā tiešām ir sanācis tā, ka cita citu papildina. Man tā ir triloģija un kādu atdalīt grūti. Bez vienas nebūtu otras.
– Tēma formulējas skaidri – var to saukt par latvietības gēna pētniecību. Straumēnos – mītiskā aspektā, Vīnā un nezālēs – mūsdienu patērētājsabiedrības kontekstā, bet Zelta zirgs sasaucas ar šās sezonas Septiņiem Faustiem, runājot par garīgo nevarību. Tu domā, ir tik slikti ar latviešiem?
– Nē! Pats esmu latvietis, man patīk par sevi pasmieties. Arī mentalitātes jomā – kas mums pašiem patīk, ar ko identificējamies. Protams, ar lielu pietāti pret saknēm, ko centos Straumēnos izlikt. Cik vien sirds man ļauj, tik liku iekšā. Bet nav veselīgi kaut ko pārcukurot vai pārsālīt, jābūt vidusceļam. Varbūt dažiem var nepatikt latviešu mentalitātes un tautas kritikas jautājums, tāpēc arī pēc skarbā Vīna un nezālēm nāk Straumēni, kas saka, viss nav nemaz tik slikti. Tagad taisu Krāsainās pasakas un jūtu, ka atkal latvietības kods nāk ārā. Tas ir savādāk, vēl nevaru pateikt, kā izvērtīsies. Kaut mums Baltajā pasakā ir eskimosi, bet latvietis arī turpat blakus. Kā viena kopīga ģimene. Kā Virza teica – latviešu katedrāle, kur visi ir kopā. Tāpat viss ir viens. Vienalga, eskimoss, kentaurs vai latvietis. Upe ir viena.
– Ja runā par Faustiem Nacionālajā teātrī, izskatās tā – kamēr aktieri spēlē lomas, ir ļoti labi, bet tad maskas krīt un izrādās, karalis ir kails, nosacīti otrā daļa, kas balstās tikai uz aktieru pašu tekstiem, šķiet tomēr plakanāka. No garīgā nemiera, no Fausta meklēšanas un atrašanas sevī, čiks vien sanāk. Esi runājis par teātri kā domubiedru kopu. Vai tava iecere izdevās? Vai jaunie apstākļi ko ietekmēja?
– Tā bija ielekšana jaunā zonā ar citām tradīcijām, likumiem, bet aktieru domāšanas veids ir līdzīgs. Katrā ziņā, tas bija pierašanas jautājums, bet nav runa par savstarpēju neuzticēšanos, bija ļoti atvērti mēģinājumi. Tas nenācās viegli, man vajadzēja izskaidrot un panākt, ko gribēju, to improvizāciju. Divos trijos mēģinājumos izdevās. Es tomēr neredzu, to, ko saki, ka otrā ir seklāka nekā iepriekšējā daļa. Ir noņemti nost tie palagi un segas, nokasīti slāņi. Tas, kas palicis, tā ir atklātība, tīra dvēsele. Nebiju domājis to rādīt kā filozofisku apcerējumu, kurā ļoti jāanalizē, par ko viņi runā un kāpēc. Gribēju otrajā daļā parādīt dzīvus cilvēkus. Ne velti sākam ar butaforiju un lēnām ņemam nost. Kad Faustu lasīju, tā arī šķita – viņš ir akls, lūdzas Dievu, lai beidzot parāda gaismu un ceļu. Dievs to dod, bet viņš neredz, grib ar prātu domāt, vai ar tiem līdzekļiem, ar kuriem nekad nesaskatīsi superlaimi un neiegūsi atbrīvotības pakāpi. Kamēr mēs skrienam vāveres ritenī, tikmēr nekas nevar notikt. Vāveres ritenis ir domāšana. Kad apstājies, kaut kas var atvērties. Tāpēc man vajadzēja ļoti spēcīgi parādīt to negarīgumu. To, kas mūsdienās notiek. Plastiskās operācijas un visas tās šausmas. Tādā laikā dzīvojam, tā ir realitāte.
– Šī izrāde Nacionālajā teātrī bija tāds sānsolis no Valmieras teātra vai varbūt sākums ilgstošākai sadarbībai?
– Nākamsezon Nacionālajā teātrī man ir paredzēta izrāde par Čaku. Mana pamatdarbavieta ir šeit, Valmierā, un, ja paliek laiks strādāt, kāpēc ne, var ar vienu izrādi parādīties Rīgā.
– Bet citos Rīgas teātros?
– Nav bijušas tādas sarunas. Es arī negribu visur mētāties, izšķīst. Jo es jūtu, kāda vērtība ir Valmierā, ilgāk kopā strādājot.
– Krāsainās pasakas – kālab šāda izvēle?
– Grāmata stāvēja plauktā. Gāju ar acīm pāri, kas mani varētu uzrunāt un ļoti sirsnīga bija sajūta pret šo grāmatu. Ar to saistās bērnības atmiņas. Saliekot kopā šās sezonas izrādes, pēc Fausta šī bērnu izrāde ļoti labi iegūlās apziņā, kā tas varētu izskatīties kopā. Pēc gada. Otra lieta – latviskais, ziedoniskais spēles, brīvās fantāzijas lidojums. Straumēni – tas bija nopietni, šeit gribēju...
– Padauzīties?
– Bet ar jēgu, citādi nav pašam interesanti. Katrā pasakā ir vai nu latviešu tautai būtisks jautājums vai tīri cilvēciski atklāsme. Ziedonim pirmajā rindkopā vai pat teikumā ir pateikts pasakas kods. To ņēmām par pamatu un tālāk spēlējamies. Piemēram, Baltajā pasakā viss ir tik balts, pūkains un skaists, ka pat runājot vārdiem burti pazūd. Man ir tiešām prieks ar to strādāt.
– Sociālais aspekts parādās?
– Jā, atsevišķās vietās. Stilistiski ir padomju laiki. Bet, piemēram, latviešu demogrāfiskais stāvoklis – maza tauta vienmēr būsim. Tādā ziņā sociālais stāvoklis. Īpaši uz Ķīnas lielā fona, kontrasts ar Latviju. Ar jokiem, bet ir. Ķīnieši mums izdala brošūras, kā dzimst bērni.
– Padomju laiks tagad mākslā kļuvis par rosinošu ideju lauku.
– Jā, un bērniem tā ir eksotika. Redz, mums uz skatuves dzīvoklītis ar polsterētajām durvīm un čuguna radiatoriem. Esmu to pieredzējis, bet bērniem tas ir dīvaini, tāpat kā dažas skaņas, piemēram, ziņu programmas Vremja džingls. Viņi šo izrādi skatīsies un lasīs savādāk. Tāpēc arī izrādes auditorija ir pieaugušajiem ar bērniem. Pieaugušajiem tās būs sentimentālas atmiņas, bērniem būs savs spēles kods.
– Vai Tev saistībā ar teātri ir sapņi vai mērķi?
– Foršs jautājums. (Domā.) Vairāk laikam mērķi. Pagaidām – noturēt sev interesi. Tagad esmu uztaisījis bērnu izrādi un nākamās trīs netaisīšu bērnu. Lai visu laiku būtu jauna grope, zobrats.
– Tev ir nojausma, kurp iesi tālāk? Vēl latvietība?
– Es tev varu godīgi pateikt, latvietības koda pētījumi nav mans pašmērķis. Tie vienkārši nāk. Krāsainajās pasakās nebija mērķis latvietība, bet pēkšņi atkal ir. Kindzadza, kas būs nākamā izrāde, varbūt atkal būs latvietība. Cilvēcības pētījumi drīzāk. Man gribas izrādēm labas beigas. Grūti ielikt sevi rāmjos. Man ir interesanti taisīt lielformāta eksperimentus, kas radikāli atšķiras cits no cita.
– Tavs stāsts, kā nonāci līdz teātrim ir visai neparasts. No Konkordijas universitātes Igaunijā, grāda biznesa vadībā uz Kultūras akadēmiju. Vai esi sev formulējis, tā ir nejaušība, vai likumsakarība, kas to noteica?
– Mani ļoti neuzrunāja tā vide. Galvenais bija tas, ka nebija jēgas pārdot krāsas, jo mērķis bija – arvien vairāk un vairāk krāsas. Vienā brīdī tik ļoti apnika, ka bija jāapstājas.
– Kādu rītu pamodies un zināji – teātris?
– Vispirms bija interese par grāmatām, kultūras procesiem kopumā un tad teātris. Gribējās lasīt visu. Biju skatījies izrādes, teātra konstrukciju aptvēru, apziņā iesēdās un sasējās kopā ar literatūru. Uzreiz bija Krilova kurss, paveicās!
– Bet tomēr – nejaušība vai likumsakarība?
– Nejaušība tā nevarēja būt. Atceros to mirkli. Sēdēju pie galda, skatījos pa logu, bija pilnīgs tukšums galvā un viens lakonisks jautājums – ko gribu darīt? Atbilde pati atnāca, tas nav ar prātu izdomāts.
– Tagad, jau atskatoties uz izdarīto, redzi savu vietu šeit, teātrī un no šāda viedokļa tas bija loģiski, likumsakarīgi? Vai tomēr pieļauj, ka meklējumu ceļš tevi aizved kur citur?
– Profesiju netaisos mainīt, meklējumi var būt tikai izrādē, jēgas, ideju meklējumi. Tagad jūtos ļoti stabili.
– Esi šovasar pabijis teātra festivālos ārpus Latvijas, kādu no šī skatu punkta redzi mūsu teātra kopainu?
– Gribētos redzēt lielāku daudzveidību un vairāk uzdrošināšanos. Reālpsiholoģiskais teātris ir nomācošā pārsvarā. Atliek aizbraukt kaut vai tepat blakus uz Ungāriju, Poliju, Lietuvu vai Igauniju un tik krasi dažādas ir izrādes, salīdzinot ar Latvijas teātri. Vai tas ir ideju trūkums? Vai cilvēkresursu problēma? Teātra valoda ir ļoti krāsaina, bet varbūt viņiem pārsātināta ar savējo runas veidu. Mūsu reālpsiholoģiskajā mierā gribētos redzēt vairāk krāsu, ko trakāku, ar ne tik lielu pietāti pret tekstu.
– Ko tu arī dari.
– Jā, jā. Pēc tam jau kaut kad nonāk atpakaļ pie teksta. Varbūt pēc gada tieši gribēsies līst iekšā dramaturģijā. Es tagad kādu laiku lugas vispār neesmu lasījis. Tikai prozu vai dzeju. Tik daudz studiju laikā esmu lugas lasījis, un nekā... Paņemu vienu prozas gabalu, kaut vai Dž.M. Kutzē vai Peļevinu, vai filmu noskatos... Un kāpēc tur uzreiz ir? Sajūta, ka dramaturģija – tas ir ļoti mākslīgi darīts.
– Tātad Čehovs tevi neinteresē.
– Nē, viņš mani izrunā, patīk, bet ir tik daudz... Nezinu, kam jānotiek, lai es iestudētu septīto Čehovu sezonā. Man tas nav interesanti.
– Nupat, gada beigās skatījos interviju ar Krievijas aktieri Habenski un viņš pauda neizpratni par to, ko vispār grib Krievijas teātra skatītājs. Tas tāds svaigāks šīs tēmas aktualizējums, arī Latvijā par to runā. Vai tu jūti, ko vēlas Valmieras (vispār Latvijas) teātra skatītājs? Prasību pēc izklaides?
– Tā ir vienmēr, bet jautājums ir, kā pie kā pieradina.
– Skatītāju var audzināt?
– Nosacīti jā. Ja ieturi ļoti konsekventi savu repertuāru, skatītāji pēc pieciem gadiem būs sapratuši, apziņā būs iestrādājies, ka teātris piedāvā konkrēti to sajūtu, garšu vai mākslas ideoloģiju. Es labāk piekrītu šādu konsekvenču ieturēšanai, nevis mētāšanos pa labi vai kreisi mūziklos vai citos žanros, ko varbūt teātris nemaz nevar pavilkt. Man liekas, ka Latvijas teātra skatītājs ir tāds pats kā citi, tikai ēd to, ko dod. Man liekas ļoti veselīgi, ja būtu garšvielu dažādība, jo pie tām ir jāpierod. Tāpēc jaunos režisorus ļoti gribu redzēt – Seņkovu, Nastavševu, Sīli, Mičuli.
– Eksperimentos dzimst jaunā teātra valoda.
– Nu ja, un baigi forši, ka viņi sāk eksperimentālajos, neatkarīgajos teātros, jo repertuārteātra siltumnīcā uzreiz rodas atbildības sajūta pret lielo zāli. Eksperimenta pamats nekur nepazūd, bet tomēr ierāmējas sistēmā, kā viņi domā, ko skatītājs gribētu patērēt. Festivālā Homo alibi man bija izrāde Partitūra ekosistēmai – tik brīva sajūta visu projekta laiku! Alkstu pēc līdzīga svaiga – cita – gaisa malka. Tāpat ir pastrādāt ar citiem aktieriem Nacionālajā teātrī.
– Esi apstiprināts Nacionālās kultūras padomes sastāvā. Kāda ir sajūta, vai tur darbojoties, ir reāla iespēja ietekmēt procesu? Līdz šim tā pastāvējusi visai nemanāmi.
– Godīgi sakot, pēc pirmās sēdes – jā. Tas nav tikai ķeksīša dēļ. Visi padomē ir gaiši un pozitīvi cilvēki.
– Tātad tev ir ticība.
– Jā! Mēs runājām par budžetu, kas nav mainījies, bet nauda jau vēl neko nenozīmē. Nauda ir vēl viens šķērslis, ko vajag apiet. Izdomāt jaunu paņēmienu, kā to šķērsli padarīt par sekundāru. Kāda ir attieksme pret kultūras procesu – vajag efektīvāku kultūras vides veidošanas modeli. Just, kur tie procesi dzimst. Piemēram, VEF, jauni cilvēki ar pašiniciatīvu sanākuši kopā. Viņiem nekas daudz nav vajadzīgs. Piemēram, Vācijā, tādā projektā uzreiz iegulda naudu, viņi uzbliež alternatīvo mūsdienu mākslas pasākumu.
– Lielāka uzmanība jāpievērš nevalstiskajam sektoram?
– Nu jā. Tas pats attiecināms arī uz žurnāliem. Ja viens labs rodas, visi novērtē un izķer, kāpēc lai tur neieguldītu naudu?
– Tev Teātra Vēstnesis ir vajadzīgs?
– Godīgi sakot, jā. Es pērku vienmēr. Alvis Hermanis forši pateica – tas ir kā vēl viens teātris. Vienalga, kādā tas līmenī, bet ir vēl viens. Vienalga kādā līmenī un cik traki iet Poliščukai, bet tas ir vēl viens teātris. Ļoti žēl, ja tas nebūtu, ļoti žēl, ja nebūtu Teātra Vēstneša. Jebkurš jauns alternatīvs vai valstisks projekts vai materiāls, kas to apraksta, bagātina, taisa tās garšvielas. Latvijas teātra vide ir tik maza un ir nepieciešamība pēc svaiga gaisa malka.
– Saki, tev Latvija nešķiet provinciāla? Man, īpaši atrodoties ārpus tās, par to jādomā. Par to, cik maza valsts esam, un cik simti gadu būs jāgaida, līdz radīsies jauns Rainis, un cik viegli savas izcilības laižam pasaulē, vēl priecājoties, cik viņiem tur labi iet. Kāpēc viņus nenovērtējam šeit, bet pēc tam, kad atzinusi pasaule. Vai pasaule šodien zinātu, piemēram, Marku Rotko, ja viņš būtu palicis šajā pusē. Vai Latvija var piedāvāt māksliniekam siltumnīcas apstākļus, lai tas uzplaukst.
– Varbūt tas ir konteksta jautājums. Ja Rotko nejuta savu vietu šajā kontekstā, tad kāpēc neīstenoties citā vidē. Nav jau robežas nekādas. Pieķēdēt sevi pie Latvijas nav nepieciešamība, vienmēr būsi latvietis un nekas nemainīsies. Man ļoti patīk Latvijas kontekstā strādāt, nejūtos ierobežots vai nesaprasts.
– Un ja tevi aicinās, piemēram, kāds Vācijas teātris? Tas būs tas svaigā gaisa malks?
– Tieši tā. Jo mājas un pamatdarba vieta paliek un tad jau var ceļot.
– Tu redzi sevi tur? Ārā?
– Jā, un konkrētā vietā. Kur, pagaidām neteikšu.
Viesturs Meikšāns
Dzimis 1980. gada 26. jūnijā
2001. gadā Konkordijas Starptautiskajā universitātē (Igaunija) ieguvis bakalaura grādu starptautiskajā biznesa vadībā un mārketingā; 2006. gadā - maģistra grādu biznesa vadībā
2007. gadā beidzis studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, iegūstot režisora diplomu
Diplomdarba izrāde - Parīze. Tuksnesis (pēc S. Šeparda lugas Parīze Teksasā motīviem)
2006./2007. gada sezonā nominēts Latvijas teātra balvai Spēlmaņu nakts kategorijā Gada spilgtākā debija par Mihala Valčuka Pirmā reize iestudējumu teātrī Skatuve
Valmieras teātra režisors no 2007. gada
Par režiju izrādēm Fantomsāpes un Marionetes 2008./2009. gada sezonā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā Gada jaunais skatuves mākslinieks
2009. gadā iestudējis Laura Gundara Latviešu laiks Cēsu viduslaiku pilsdrupās
Par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās ieguvis Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada režisors 2009./2010. gada sezonā
2010. gadā ar izrādi Septiņi Fausti debitējis Latvijas Nacionālajā teātrī