Sociāli aktīvas pozīcijas ieņemšana, runājot ar skatītāju par konkrēti šo laiku, kurā esam ieslodzīti, mūsu teātros nav plaši izplatīta parādība. Taču sezonas pirmajā pusē tapuši pāris gadījumi, kur tas darīts, turklāt mākslinieciski atzīstamā kvalitātē.
Dirty Deal Teatro Spīķeros šosezon pirmizrādīts apvienības umka.lv jaundarbs ar nosaukumu Control / Out of Control jeb 12(3D)ebīls (kurš to var atcerēties?). Bet štrunts par iesaiņojumu. Pēc gaidīšanas laika ar reklāmu skatīšanos skatītājs tiek iemests drusciņ fantastikas filmas atgādinošā atmosfērā – veidotāji izrādi piesaka kā baisu pasaku. Umkisti (lomās – Armands Berģis, Ēriks Poņemeckis, Jānis Vuguls, Ģirts Šolis) ņem talkā video piedāvātās iespējas, filmējot notiekošo un vienlaicīgi projicējot uz ekrāna. Šoreiz pret šo, citkārt par novalkātu atzīstamu paņēmienu, iebildes nerodas, jo panākts savdabīgs animācijas efekts, tādējādi paplašinot darbības lauku iedarbīgas tēlainības virzienā. Darbojošās personas ir lelles – pupsiki. Stāstot savu stāstu par to, kā mūslaiku cilvēks dzīvo moderno tehnoloģiju pasaulē, izrādes veidotāji izvēlas divus ienaidniekus – televizoru un datoru. Pirmo labprātīgi turam mājās kā senu spāņu inkvizīcijas rīku, pakļaujot sevi reklāmistu radītajai zemapziņas spīdzināšanai. (Piemēram, umkisti pupsikam nooperē galvu un piemontē mazu televizoriņu.) Otrs ienaidnieks mūs pārceļ virtuālajā pasaulē, kas ieņem arvien lielāku vietu, tiecoties aizstāt īsto – ar draugiem, feisbukiem, tviteriem, fermām utt. Izrādes materiālu papildina daiļrunīgi fakti, kas ilustrē šo atkarības attīstības un īstās dzīves izspiešanas procesu. Plastmasas zīdaiņi ir veiksmīgi izvēlēts medijs, kas darbojas kā norāde uz mūsdienu indivīda pozīciju attiecībā pret pasauli, kuru iepazīst, neapzinoties tās ļaunumu. Ticīgi cilvēki senāk domājuši, ka par pastarās dienas tuvumu liecinās zirnekļa tīmeklis, un par tādu vēstnesi savulaik tika uztverts, piemēram, elektriskais vilciens. Umkistu uzdotais jautājums par to, vai modernās tehnoloģijas kontrolē mūs vai mēs tās, lika atcerēties šo stāstu, jo virtuālajā tīmeklī taču dzīvojam. Nepārprotiet – neviens te nesludina pasaules galu, tikai aicina padomāt par patiesajām vērtībām un laiku, kas izliets renstelē, lai ar izklaides vai komunikācijas kapuci galvā atzīmētos virtuālajā telpā. Tas pats «Te bija Vaņa. 11.01.2011. » skrāpējums jau bieži vien ir.
Par konkrētām mūsdienu dzīves aktualitātēm reflektē Dailes teātra jaunie aktieri Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe, Kristaps Rasims, režisores Lauras Grozas vadībā izrādē Brīvības 36 teātra pagrabā skatītājiem ļaujot nokļūt nesenā pagātnē – telšu pilsētiņā pretī Ministru Kabineta ēkai. Kā norāda izrādes autori, stāsts ir dokumentāls, balstīts uz patiesiem notikumiem. Aktieri tikušies ar pilsētiņas iedzīvotājiem, izvēloties trīs, kuru tēli iemūžināti izrādē (finālā tiek atskaņoti tekstu oriģinālu fragmenti). Skatītāji kļūst par pilsētiņas viesiem, tiek cienāti ar tēju un cepumiem, bet namatēvi ar rutinētu (jo pie uzmanības pieraduši), bet vienalga vēl uzmanības glaimotu attieksmi stāsta katrs savu stāstu, atklājot dažādas dzīves filozofijas. Līdztekus rit pilsētiņas ikdienas dzīve ar lūgšanām, ieturēšanos (kādam sviestmaize ar tunci, kādam – atkal ar vistu!) un telefonisku saziņu ar ārpasauli. Aktieriem izdodas atklāt atšķirīgos raksturus (Dainis Grūbe savam varonim gan šķiet pārlieku miškinisks), nebūt ne harmoniskās savstarpējās attiecības, ar humoru un smeldzi attēlojot šo mikrovidi kā mūsu sabiedrības modeli. Tas ir tas bēdīgais, nepieciešamais, bet ne vienmēr svētīgais skats no malas. Tas rāda, cik sašķelti esam un cik grūti ir vienoties vienai idejai, jo katrs arī šādā situācijā domā tikai par sevi, meklējot blusas otra kažokā un izraisot arvien jaunus ķīviņus.