Valmieras teātrī ir tapis jauns uzmanības vērts iestudējums Dr. Stokmanis. Feliksa Deiča veiktais Henrika Ibsena lugas Tautas naidnieks lasījums ar humoru un asredzību uzrāda mūsu sabiedrības problēmas, kārtējo reizi apliecinot klasikas laikmetīgumu.
Ārpus Norvēģijas rakstītā luga, kuru inspirējis jau slavenā dramaturga niknums par Spoku kritiku, kas lugu atzīst par netikumīgu, atmasko sabiedrību, kurā godaprāts pakļauts ciniskam aprēķinam. Ārsts Tomass Stokmanis atklājis, ka kūrortpilsētas labklājības avots – dziedinošie ūdeņi – ir veselībai bīstami, jo tajā nonāk kanalizācija. Stokmanis ir kareivīgi noskaņots informēt sabiedrību, kamēr konfliktā iesaistītā otra puse – viņa brālis, pilsētiņas mērs Pēteris Stokmanis ar marionešu svītas – vietējās avīzes darbinieku un tipogrāfijas īpašnieka – atbalstu norāda uz negatīvajām sekām, ko šis atklājums radītu pilsētai. Sanatorijas slēgšana nozīmētu uz laiku aizsiet muti vistiņai, kas dažās kabatās dēj zelta oliņas. Tā savējais kļūst par svešo. Tā darbojas varas mehānisms, radot vajadzīgo patiesību, jo īstā ir neērta, neizdevīga, bet jaunajā cilvēka dzīvībai nav vērtes. Var saprast, kālab Tautas naidnieks Padomju Latvijā nav iestudēts.
Stokmanis ir Branda radinieks – dedzīgs cīnītājs par ideāliem, taču salīdzinoši arī visai viengabalains sludinātājs, viens no retajiem, par dzīvespriecīgajiem dēvētajiem Ibsena tēliem. Viņam patīk piederība sabiedrības krējumam, baudīt statusa piedāvātās ērtības, labu maltīti, dzērienus un kompāniju ieskaitot. Tālivaldis Lasmanis Stokmaņa lomā netaupa košus komiskos triepienus, spēlēdams ar savu taisnību pārņemtu «ķerto profesoru» un pamazām aizpildot pilnu lomas dramatisko kodolu. Tas ir izcils darbs. Patiesi artistisks ir viņa monologs, kurā runā par masu, muļķu vairākumu, kas ir kā kranči pret paaudžu paaudzēs labu ēdienu un sabiedrību baudījušiem pūdeļiem. Viņš ar apgaismotāja degsmi norāda uz šo vairākumu, kas vīžo vien sienas apčurāt, kā bīstamāko patiesības un brīvības ienaidnieku – taisnība pieder mazākumam, bet visā pasaulē tieši muļķi ir vairākumā. Pat ar ķertā profesora intonāciju šodienas sociālpolitisko notikumu kontekstā pravietiski izskan arī teksts, ka masa ir tikai jēlviela, no kuras jāveido tauta.
Stokmaņa galvenā opozicionāra, brāļa Pētera lomā, dublējas Agris Māsēns un dailēnietis Juris Žagars, un izrādes jūtami atšķiras.
Agra Māsēna spēlēto pilsētas mēru raksturo spēka pozīcijas pārsvara nodrošināts rāmums, viņš ar vecākā un prātīgākā brāļa attieksmi cenšas savaldīt nepaklausīgo Tomasu. Jura Žagara arsenāls ir plašāks – viņa Pēteris ir ekspresīvāks un labs aktieris, saspēles ar Tālivalža Lasmaņa Stokmani veidojas smalkākas, niansēm bagātākas. Jura Žagara pilsētas mērs ir ciniskāks, taču savu patiesību sludinot, arī tik pragmatiski loģisks, ka saprāta balss šķiet tieši no viņa mutes nākusi. Viņš spēj pārliecināt, un Temīdas svari nosveras Pētera – šī simpātiskā lietišķā ciniķa pusē, atklājot āķi, uz kura ķeramies arvien no jauna katrās vēlēšanās. Izrādē, kurā spēlē Agris Māsēns, pirmo vijoli notur Tālivaldis Lasmanis, liekot dzīvot, just līdzi Stokmaņa drāmai.
Ar Juri Žagaru mēra lomā redzētā izrāde kā treknu svītru iezīmēja iepriekšējā versijā ieskicētās asociācijas ar Bībeles Kaina un Ābela tēmu – brāļu cīņa Stokmanim maksā dārgi. Fināla vēstījums, ka stiprākais cilvēks ir tas, kas viens, izskan jau kā garīgi sakauta, ne tikai ievainota un turpmākai cīņai noskaņota cilvēka atziņa. Tas ir kā vientuļā vilka pirmsnāves kauciens. (Zīmīgi, ka Stokmaņa tēma par godīgumu kā pienākumu pret sevi un sabiedrību un morāles kompromisiem, ko spēj vai nespēj pieņemt un ko tas maksā, izskan arī Mārtiņa Eihes izrādē Atvadas jūnijā Dailes teātrī – tātad, diagnoze?) Var minēt, kura interpretācija režisora iecerei tuvāka. Taču jebkurā gadījumā skaidri iezīmējas varas elites un tās appuišotāju morāle.
No šīs kompānijas jāizceļ avīzes Tautas Vēstnesis redaktors Hovstā un tipogrāfijas īpašnieks, namīpašnieku apvienības priekšsēdētājs un atturībnieku biedrības pārstāvis vienā personā – Aslaksens. Iedalot šīs lomas vizuāli tik atšķirīgu auguma apmēru aktieriem kā Imantam Stradam un Aigaram Apinim, uz kontrasta fona spēcīgāk nostrādā «saldā pārīša» uzskatu saderība. Ja Imants Strads Hovstā lomā ņem publiku ar masu un viltīgu skatu taisīšanu, tad Aigars Apinis radījis «atbalstošā plāna» meistarstiķi. Viņa Aslaksens ar lielajām melnajām brillēm, auseklīšiem rotātā jaciņā, šaudīgajām acīm un rosību (Stokmaņa monologa laikā pat prototies nozagt uzmanību galvenajam varonim) veido smalki izstrādātu tēlu. Viņš atgādina susuru, kas atradīs katru mazāko spraugu, no kuras izcelt savu labumu.
Sev atvēlētajās nedaudzajās epizodēs lielisks Āpša jeb Stokmaņa sievas Katrīnes audžutēva Hjīla lomā ir Rihards Rudāks. Ineses Ramutes (Katrīne), Ingas Siliņas (Stokmaņa meita Pētra), Ingus Kniploka (Tautas Vēstneša līdzstrādnieks Billings), Mārtiņa Liepas (kapteinis Horsters) darbs paliek godprātīgi veiktu piespēļu līmenī.
Nav slavējams izrādes vizuālais ietērps (scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmi māksliniece Liene Rolšteina). Jaucot laikus un stilus radītā eklektika neliecina par saskaņotu komandas darbu.
Vienalga – lai arī varbūt banāli, bet Feliksa Deiča Dr. Stokmani gribas salīdzināt ar sātīgu latvieša ēdienu. Ziemassvētku laikam piestāv zirņi ar pāri tecinātu karstu dzeltenu tauku tērcīti, ko papildina sārti balti speķa gabaliņi. Tā ir vērtība, ko, dažādu tautu virtuves nomēģinājis, reižu pa reizei celsi galdā – kā labi zināmu, kvalitātē prognozējamu, un tieši tāpēc gribētu mantu. Klasikas iestudējumam ar psiholoģiskiem raksturu rakumiem, ejām un krustcelēm, lai arī neviendabīgā kvalitātē veiktiem un izietiem, piemīt tā labā, pārbaudītā garša, kas šolaiku straujajā, nedrošajā, mainīgajā ziboņā dod stabilitātes un drošības sajūtu. Akurāt kā Ziemassvētkos pie zirņu bļodas.