"Pārspļaut" pašam sevi. Intervija ar Ivaru Poikānu
Mākslinieks Ivars Poikāns atzīst, ka lielajā Mākslas muzeja ēkā izstādīties nav radis. Līdz šim provokatīvais sociālās realitātes izgaismotājs sadarbojies galvenokārt ar galerijām. Viņa darbus Latvijā pazīst jau kopš septiņdesmito gadu beigām un mākslinieks visos laikos izcēlies ar vērīgu, ironisku pastāvošās kārtības kritiku.
Ivara Poikāna retrospektīvā darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma līdz nākamā gada 23. janvārim.
«Kad ieraudzīju izstādes darbus vienkopus, nobijos. Tie ir tik kliedzoši, ka kopā izskatās mazliet biedējoši,» viņš atzīstas. Varbūt tāpēc mākslinieks izlēmis pielikt punktu kritiskajam periodam – mazliet atpūsties un pamainīt domāšanas stilu? Šonedēļ Poikāns tika apbalvots ar Autortiesību bezgalības balvu – to ieguva autori, kuru darbi pagājušajā gadā tikuši visvairāk izmantoti visdažādākajos veidos.
– Vienā nedēļā iekritusi gan balvas saņemšana, gan izstādes atklāšana. Šķiet, balva diezgan droši parāda, ka neesat publikai vienaldzīgs.
– Pret statistiku man ir niansēta attieksme. Neesmu oriģināls šajā ziņā. Par balvu, protams, vajadzētu būt pateicīgam. Vērtējot pēc nosaukuma par bezgalību, tas ir kaut kas bezgala nozīmīgs (ironiski).
– Visos laikus esat jutis, ka neatstājat cilvēkus vienaldzīgus?
– O, diemžēl, jā. Tas ne vienmēr ir patīkami. Ja es cilvēkam izraisu negatīvas emocijas, tad jau labāk, lai esmu viņam vienaldzīgs.
– Esat diezgan skarbi ironizējis par sociālajiem procesiem. Vai padomju laikā jūsu darbi neizraisīja skandālus?
– Vārds «skandāls» pašreizējā sabiedrībā tiek par daudz izspēlēts. Kā noburzīta naudaszīme, kas nav lietojama. Sensācija un skandāls ir tas, uz ko informācija tagad lielā mērā grib bāzēties. Tāpēc ar skandālista iezīmēm es negribētu dižoties. Varbūt tāda nianse ir bijusi, taču tas nekādā ziņā man nav bijis vadošais motīvs un kritējs. Protams, liekuļotu, ja teiktu, ka no tā man neradās mazlietiņ adrenalīns un zināma atkarība. Kuram tad nepatīk, ka par viņu runā? Tomēr nebija tik traki, jo darbos izmantoju Ēzopa valodu. Ja darbs pretendē uz simbolismu un daudznozīmību, to var traktēt dažādi. No pastāvošās kārtības varēja mācīties lietas saukt īstajos vārdos. Piemēram, veselu izstāžu ciklu mēs nosaucām Zinātniskā fantastika.
– Savējie sapratīs...
– Nu, jā. Un pārējie redz, ka nav labi, bet neko nevar padarīt.
– Droši vien jūs kā aktīvs sabiedrisko norišu vērotājs esat piefiksējis, ka pie cilvēku netikumiem reti ir vainojama politiskā iekārta.
– Šīs mantas mums pietiek un pietiks (smejas). Par to mums nevajadzētu satraukties. Tas patīkami nomierina.
– Un kādi jautājumi jūs tirda visvairāk?
– Joprojām cilvēciskie. Iekārtas, tehnoloģijas, mode var mainīties, bet cilvēciskās attiecības un īpašības nemainās jau trīstūkstoš gadu. Nevajag jaukt tehnisko progresu ar garīgo progresu. Var būt tā, ka viena lieta iet uz priekšu, bet otra šļūkā atpakaļ. Vai grūti iedomāties, ka mūsdienās brālis nožmiedz brāli kā Kains Ābelu?
– Kāpēc savā daiļradē pārsvarā pievēršaties sociālām tēmām, politikai?
– Interese par politiku ir manā dabā. Man ir labas iestrādes. Par to varētu runāt trīs nedēļas, kamēr aizraktos līdz maniem senčiem Krimas kara laikā, pirms tam un vēl pirms tam.... Jau no piecu gadu vecuma ar mani tēvs runāja par politiku. Acīmredzot viņam nebija cita, ar ko par to runāt. Tēvam bija divas pamattēzes – nekad neļaujies masu psihozei un nekad nestājies partijā. Pagaidām tas ir izdevies, bet, kas zina... Dzīve vēl nav nodzīvota.
Man ļoti nepatīk stereotipi (lai arī brīžiem pats tos radu). Viens no stereotipiem ir, ka mākslinieks stāv ārpus politikas. Man tā šķiet ļoti dumja ideja. Apmēram tā – zivis peld akvārijā un stāsta, ka viņām ūdens nemaz neinteresē. Politika ir dzīve, kurā visi esam iesaistīti, gribam to vai ne; tiešā vai netiešā veidā. Pat, ja neejam uz vēlēšanām, pilnīgi visu ignorējam, diemžēl tajā zupā esam.
– Un šo zupu ietekmējam?
– Gribētos tā domāt. Kolektīvā atbildība ir jēdziens, kas tiek apspēlēts jau no Vecās Derības laikiem. No mūslaiku civilizācijas viedokļa liekas – katrs pats par sevi; ko savārīji, par to atbildi. Bet, izrādās, arī Tēvreizē tiek runāts par mums, nevis par katru atsevišķi. Un nevis tikai par tiem, kuri dzīvo pašreiz, bet arī tiem, kuri ir dzīvojuši un vēl dzīvos. Tā ir kosmiski iespaidīga un pamācoša ideja.
– Vai krīze lielā mērā nav radusies no šī jēdziena ignorēšanas?
– Jā, katrs domā par sevi un viss iet uz leju. Kad strādāju Mākslinieku savienībā, novēroju... Cilvēki ir cilvēki – ambiciozi, egocentriski, taču mākslinieki nav cilvēki, bet gan personības, turklāt, maigi sakot, pārspīlētas. Es to varu teikt, jo sevi labi pazīstu. Citi jau nav labāki. Katrs plēš uz savu pusi un viss iet uz leju. Tāpēc, ka, banāli sakot, nespēj vienoties kopējam labumam. Tas notiek arī valstiskā mērogā. Bet Latvija šajā ziņā nav īpaša, tā notiek visur. Kad globalizācija būs pilnveidota – pasaule bez robežām ar vienu centralizētu valdību, viss nokārtoties. Rīt tas gluži nebūs, bet pēc kādiem piecdesmit, astoņdesmit gadiem...
– Bet latviskuma apziņa?
– Apziņa ir jāsāk mainīt. Es pie tā strādāju. Sāku sevi apzināties pirmajā posmā kā Zemeslodes pilsoni, nākamajā – kā Piena Ceļa galaktikas pilsoni... Tālāk vēl neesmu ticis.
– Kādā intervijā sacījāt: Latvija ir kā infantila pusaudze – uzpūtīga, bezatbildīga. Vai pēc «pusaudžu krīzes» ir cerība pieaugt?
– Pusaudzisks līmenis – tas jau vēl būtu kompliments. Vēsturiski skatoties, latvieši ir superjauna nācija. Baidos, ka šī tauta paspēs degradēties, vēl īsti neizaugot. Cilvēki lieto jēdzienu «senlatvieši». Bet kas tad ir šie senlatvieši – kurši, latgaļi, zemgaļi? Ja nemaldos, jēdziens «latvieši» pirmoreiz ir fiksēts tikai pirms kādiem divsimt gadiem. Kas mēs esam, salīdzinot ar senākām tautām, kurām ir tūkstošgadīga vēsture? Viens zibsnis. Tāpēc es ceru, ka vismaz līdz pusaudžu gadiem mēs izvilksim.
– Gribētos jau cerēt, ka pašreizējā situācija cilvēkiem liks mācīties, apdomāties...
– Nedomāju. Viņi šobrīd ir dezorientēti, saskaldīti, nomākti. Brīžiem liekas, ka latviskā lēnā domāšana, flegmatisms ir traka lieta, bet, no otras puses, cilvēki ir stabilāki, nav histēriķi. Pēc tam gan satrakojas un Doma laukumu izdauza. Atkal stulbi. Grozies, kā gribi, stulbi sanāk.
– Jūs kā sociāls mākslinieks varat ietekmēt sabiedrisko domu?
– Ja piekrītam tauriņa efektam – viens spārnu vēziens teorētiski var izraisīt globālu izmaiņu – tad, jā. Taču ne tādā nozīmē, ka es stāvētu uz barikādēm un kādu aicinātu. Tas būtu pārspīlēti. Darbos es nemēģinu zīmēt konkrētu cilvēku sejas. Personālijas nav tik būtiskas, bet gan principi un problēmas, ko cilvēkiem var parādīt, tās vispārinot. Vēlos saglabāt sociālo un politisko garšu, bet vispārcilvēciskojot, neturoties pie lokālām problēmām.
–Mūsu sabiedrībai ir diezgan raksturīgi ievērot personālijas, nevis izsecināt problēmas.
– Tā gan. Mums ir personāliju kults.
– Vai nu tās tiek pielūgtas vai noliktas līdz ar zemi...
– Jā, tas ļoti strauji var mainīties. Tas ir tāpēc, ka mums nav attīstīta politiskā kultūra un domāšana. Mūsu galvenais varonis ir klons – pa pusei cilvēks, pa pusei lācis. Turklāt viņš sadīrā savu radinieku, kurš atnācis no meža parunāties. Bet tie jau tādi jociņi (smejas).
– Atgriežoties pie mākslinieka atbildības... Krīzes laikā pieaug interese par sociālām tēmām mākslā. Piemēram, nesenā Ausekļa Baušķenieka izstāde bija ļoti labi apmeklēta un savilkta ar mūsdienu situāciju. Kāpēc tā? Cilvēki meklē risinājumu, mierinājumu vai varbūt apstiprinājumu savam izmisumam?
– Tas ir traki niansēti. Man šķiet, Baušķenieka, Maijas Tabakas, es atvainojos, arī manas izstādes apmeklē tāpēc, ka cilvēki jūt, ka ar viņiem runā. Ir tāda ideja – māksla mākslai, tā skaitās elitāra un visiem nepieejama. Bet vairumam cilvēku, kuri varbūt nemaz nav dumji, vienkārši patīk, ka ar viņiem sarunājas; ka notiek dialogs kā ar bērniem (bet tādā labā nozīmē).
– Vai jums nešķiet, ka jūsu darbos skatītāji meklē arī kaut ko ne tik cēlu?
– Jā, es iedomājos – Poikān, sadod! Poikān, sadod! Un tad man ir sajūta, ka esmu tāds killers (smejas). Bet es pats ar to diezgan labi tieku galā. Ar dusmām un vēlēšanos sadot labi darbi netop. To jau sen esmu atklājis. Pirmie meli, ko radījusi literatūra un kino, ka mākslinieks satempjas daudz alkohola un tad viņam uznāk lielā iedvesma. Es tādus māksliniekus neesmu redzējis. Nekad neesmu gleznojis, lietojot alkoholu. Ne jau morāles pēc, bet praktiski esmu pārliecinājies, ka tas ir pa tukšo. Otrie meli, ir, ka māksliniekam, lai strādātu, vajadzīgs niknums. Izklausās ambiciozi, bet tas sasaucās ar samuraju kodeksu. Viņi ir sapratuši, ka niknumā zaudē kaujas spējas, jo vairs nekontrolē situāciju. Tāpēc arī māksliniekam darbi, kas strādāti zināmā niknumā, nav tie labākie.
– Daudzi darbi, kuros visai skarbi ironizējat par politiķiem, ir šo vīru privātkolekcijās. Tas norāda uz veselīgu pašironiju vai ko citu?
– Tur ir zināms rafinētības princips. No vienas puses, viņi parāda, ka viņiem ir paškritika un humora izjūta. Nu, tādi drosmīgi veči... Ja jūs zinātu, ko viņi stāsta, kad darbus pasūta! Salīdzinot ar to, mans galarezultāts ir ļoti mērens un romantisks... (smaida). Es to visu pieklusinu. No otras puses, viņiem patīk izskatīties kulturāliem un saistītiem ar mākslu. Tas jau nav nekas peļams.
– Kāpēc cilvēkam ir vajadzīga pašironija?
– Pašironija un paškritika mērenās devās dod ļoti daudz – audzina raksturu un palīdz nezaudēt jēgu par realitāti. Tā ir vajadzīga lieta.
– Tomēr - vai ironija nav bruņas, kas dažkārt neļauj baudīt laimi tādā banālā izpratnē?
– Diezgan precīzi teikts. Šai izstādei esmu sagatavojis interesantu bildi, ar ko droši vien pārsteigšu daudzus. Es katru bildi taisu kā uz pasaules galu, tāpēc sevi pārspļaut ir grūti. Bet nupat esmu uzražojis izstādes centrālo darbu un to pieteikšu kā punktu visam šim periodam. Jo jūs pareizi pateicāt – tā analizēšana un kritizēšana ir diezgan enerģiju patērējoša, nepateicīga nodarbe, kas baigi izsmeļ. Ja kriticisms pārvēršas par paradumu, tas nav forši. Tas maitā veselību. Vajag pamainīt stilu, domāšanu, ik pa laikam atpūsties. Man patīk jūras ainavas, pastaigāties pa mežu vai Rīgu vakara gaismās. Es speciāli braucu uz Londonu skatīties [Viljama] Tērnera gleznas. Man šausmīgi patīk viņa gaismas efekti, forši ap dūšu paliek. Sociālā jezga patiesībā ir bijusi, ir un būs. Visu mūžu par sociālo darbinieku gleznotājam nav obligāti jāstrādā.
Ivars POIKĀNS
Mākslinieks
Dzimis 1952. gadā
Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1964-1972).
Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā
(1975 - 1976).
Izstādēs piedalās kopš 1977. gada.
Kopš 1984. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
Apbalvojumi – izstādēs Komiskais mūsdienu mākslā (1987), Rudens (2001).