Neatkarīgās lasītāji jau informēti, ka valsts svētku laikā Latvijas Nacionālais teātris ar maskavieša Kirila Serebreņņikova izrādi Mirušās dvēseles viesojās Krievijas galvaspilsētā, festivālā NET (Jaunais Eiropas teātris). Jau pēc pāris dienām parādījās pirmās atsauksmes, tomēr tām sekoja vēl citas, liecinot gan par to, ka Nacionālais teātris Maskavā guva panākumus, gan to, ka elitārās Maskavas publikas viedokļi ir apbrīnojami pozitīvi, ja neskaita to, ka skatītājiem nav paticis titru novietojums, kas apgrūtinājis skatīšanos.
Alla Šenderova Infox.ru rakstu sāk ar minējumu, ka grūti pateikt, cik gadus Latvijas Nacionālais teātris nav bijis Maskavā – vismaz no PSRS sabrukuma laikiem un apgalvo, ka apmēram tikpat ilgu laiku Nacionālā teātra repertuārā nav parādījusies krievu klasika (tā gan nav taisnība). Autore izrādē akcentē krievu-latviešu problemātiku: «Serebreņņikovs ne tikai Mirušo dvēseļu darbību pārnesis uz šodienas Latviju, bet vēl arī skāris krievu-latviešu problēmas. Dažas no tām, lai arī pilnībā privātas, viņam pat izdevies atrisināt. Uz Nacionālo teātri tagad nāk ne tikai latvieši, bet arī krievvalodīgā publika, bet pati izrāde iet ar krievu subtitriem. Un runā, ka izrādes laikā Rīgā zālē skaļu smieklu un ažiotāžas nav mazāk kā viesizrādēs Maskavā. Ņemot vērā visus apstākļos, kuros šī izrāde tapa, nav brīnums, ka Mirušās dvēseles brīžiem atgādina nebēdnīgu, vienā elpas vilcienā nospēlētu kapustņiku. Turklāt jauno aktieru kompānijai piemītošā dabiskā, uz skatuves valdošā atbrīvotā klaunāde un dzīvespriecīgā atmosfēra amizanti konstrastē ar izrādes tēmu». Viņa arī norāda, ka skolēni parasti brīnās, kāpēc Gogolis Mirušās dvēseles nosaucis par poēmu, jo teksts rakstīts prozā – tad, lūk, Serebreņņikova izrādei, viņasprāt, piemīt «šī poētiskais piegājiens un virpuļojošais ritms, ko rada Manockova songi un latviešu aktieri pareizi uzķer. Ja vēlas, šīm Mirušajām dvēselēm var pārmest, ka aiz asās formas kaut kur pavīd tukšums. Un arī pamanīt, ka vecāko aktieru spēle, teiksim, Ivara Pugas, ir daudz filigrānāka un bagātāka nekā jaunāko kolēģu. Bet tā nav tik daudz Serebreņņikova, cik visa laikmetīgā teātra vaina. Latvijas Nacionālā teātra dotajos apstākļos režisors ir strādājis uz pieci.» Aļona Karasa Rossijskaja Gazeta raksta, ka šķiet, Latvijā Serebreņņikovs ieguvis Maskavā trūkstošo brīvību un izteiksmes noteiktību. Viņa Serebreņņikova scenogrāfiju saista ar mākslinieka Nikolaja Simonova darbu režisora izrādei Golovļova kungi, kur ir tādas pat sasmakuša līķu kambara šausmas, no kura nav izejas. Viņa secina, ka Mirušajās dvēselēs režisora iemīļotie motīvi – nežēlīgi aizejošā jaunība, bezjēdzīgais skrējiens pa apli, novecošanas un nāves šausmas – parādās ar jaunu brieduma spēku. «Izrādes vidū gan režisors, aizrāvies ar elles un tās velnišķīgajām metamorfozēm, aizmirst, ko gribēja teikt, bet, finālam tuvojoties, viņu atkal pārņem visai noteikts niknums. Viktors Borzenko Novije Izvestija paustajā viedoklī secina, ka Serebreņņikova izrādē no Gogoļa tēliem režisors ņēmis tikai raksturu. «Un šis raksturs mūsdienīgajos apstākļos iegūst īsteni mistiskus, baigus vaibstus. Uzreiz nesapratīsi, kas ir Čičikovs (Kaspars Zvīgulis). Ar nolaizītu frizūru un lietišķā uzvalkā, viņš ir vai nu menedžeris, vai ierēdnis vai blēdis ar lišķīgu smaidu. Viņš precīzi atbilst mūsdienu darba devēju prasībām, kas aicina darbā menedžeri. Čičikovs burtiski izstaro pozitīvismu un kreativitāti.»
Kultūras portāla Openspace.ru recenzente Marina Šimadina uzskata: «Galvenais izrādes fokuss ir režisora piedāvātais princips – Čičikovs pats nekur nebrauc, muižnieki paši ierodas pie viņa, kas ir ieslēgts dīvainā koka kastē. Tiem, kas nesaprot uzreiz, režisors beigās pasaka priekšā, uzliekot uz skatuves dažus zārkus.»