Domājot par Laikmetīgās mākslas centra (LMC) veidoto izstādi Un citi... virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960 – 1984, kas līdz gada beigām skatāma Rīgas Mākslas telpā, nepārtraukti urda virsrakstā pieteiktais jautājums. Gan tāpēc, ka padomju iekārtas dzelžainākajos gados mākslinieki bija dilemmas priekšā – normāla dzīve vai ārēji apdraudēta, bet iekšēji brīva radošā darbība. Visbeidzot tālaika autorus pārsvarā interesējusi dzīvošana mākslā, pārraujot robežas starp atsevišķiem žanriem un mākslu iepludinot ikdienas dzīvē.
Padomju mantojums
Interese par padomju laika mākslas mantojumu pēdējā laikā ir aktualizējusies. Kā izteicās viena no izstādes Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa kuratorēm Ieva Zībārte – līdz šim nav bijusi nepieciešamā laika distance, lai to pilnvērtīgi aptvertu. Beidzot esam atspērušies, interpretējot tālaika mākslu vairāk un mazāk veiksmīgos darbos (piemēram, Latvijas Nacionālā teātra izklaidējošajam mūziklam par gleznotāju Leo Kokli ar kazistu patiesībām visai attāls sakars).
Atšķirībā no vasarā redzētās izstādes Glezniecība Latvijā 1950. – 1990. no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas, kas iegūlās sociālisma laika kontekstā, šoreiz uzmanības centrā ir «ārpusnieki» – pārsvarā sistēmas nesaprastie, vajātie un arī salauztie. Izstādes kurators Vilnis Vējš, ekspozīcijas līdzkuratores Ieva Astahovska, Irēna Bužinska, Līga Lindenbauma un Māra Traumane sola, ka skatītājiem tiks atklāti pazīstami autori un parādības, kas atšķiras no tradicionāliem priekšstatiem par padomju laika mākslu: «Tā kā šāda veida māksla padomju laikā netika iepirkta oficiālās kolekcijās, lielākā daļa eksponātu ir pašu mākslinieku vai privātu kolekcionāru īpašums. Daži no izstādes darbiem, dokumentācijām un artefaktiem tiek publiski eksponēti pirmoreiz.» Izstādes norises laikā notiek arī kuratores Andas Kļaviņas veidots lekciju un sarunu cikls par 60. – 80. gadu Latvijas neoficiālajā mākslas vidē nozīmīgām parādībām.
Tā kā izstāde patiesi ir neliels neformālās mākslas universs, kas jāskata katra paša acīm – pat, ja mazlietiņ dzeltenās intereses pabojātām (manāms kāds vīrs, kurš ar lupu izpēta darbus, tomēr rezultātā nav īpaši apmierināts – laikam neatradis sevi), es negribētu to ierobežot ar vispārīgiem secinājumiem. Par katru izstādē pārstāvēto kustību un autoru – Rīgas pantonīmu, Anša Rūtentāla kustību teātri, Andra Grīnberga hepeningiem, Hardija Lediņa un Jura Boiko Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu, Pollucionistu grupu, Zentu Loginu, Miervaldi Poli un Līga Purmali, Egonu Spuri un daudziem citiem varētu rakstīt gari un plaši.
Mākslas pusstāvokļi
Iezīmēšu tikai dažas personīgas pārdomas, kas radās, aplūkojot izstādi un kā lielisku «papildmateriālu» izmantojot Eižena Valpētera sastādīto kazistu atmiņu albumu Nenocenzētie. Stāvot izstādes nosacītajā viducī, kur saplūst Grīnberga dekadentiskās filmas Pašportrets skaņas un septiņdesmito gadu Rietumu brīvības simbola Pink Floyd melodija, atceros Ievas Astahovskas rakstīto Nenocenzētajos: «Tieši šī pastarpinātība un Rietumu fetišizēšana piešķir dzīves mākslas norisēm kādu īpašu kvalitāti, ko pavada pusstāvokļi starp zināmo (lasīto, klausīto, dzirdēto) un iztēles papildināto.» Proti, informācijas fragmentārā pieejamība likusi autoriem to interpretēt pa savam, radot (gandrīz vai nejauši) oriģinālus mākslas darbus (visspilgtāk tas izpaužas Grīnberga hepeningos). Ciniski izsakoties, tieši zināšanu robi radīja iespēju paveikt kaut ko unikālu.
Sešdesmito, septiņdesmito gadu neformālajai mākslai raksturīgs arī cits pusstāvoklis – kā pirmajā lekcijā izteicās Andris Grīnbergs: «Mēs negribējām radīt mākslu. Vienkārši gribējām dzīvot interesanti, pretēji mietpilsoniskajam.» – dzīvošana mākslā. Mūsdienu psiholoģijā to dēvētu par bēgšanu, nespēju samierināties ar realitāti, kas sublimēta radošajā darbībā. Tie ir laiki, kad radošie cilvēki satiekas kafejnīcās ar iesauku Kaza, Dieva auss, Putnu dārzs un veido savu mikropasauli, kuru šobrīd grūti neromantizēt, īpaši, ja tevī lūkojas jauneklīgās, brīvdomības un cerību pilnās acis no brīnišķīgajām Māras Brašmanes fotogrāfijām Nenocenzētajos. Un tomēr neliek mierā jautājums – ja nebūtu apspiestības, vai būtu motivācija radīt šīs dzīves mākslas utopijas? Vai cīniņš pret mietpilsonisko ierindas domāšanu savā ziņā nav nīstās ideoloģijas otra, nepieciešamā puse?
Un citi...
Liels prieks arī par vēlākajiem, mazāk zināmiem eksperimentiem, kas atklāti ekspozīcijā. Izrādās, vides, gaismas un kustību mākslā tolaik varēja darboties brīvāk, nekā, cenzoru rūpīgi uzmanītajā, glezniecības un grafikas žanrā. Arī fotogrāfiju kā māksliniecisku vēstījumu Latvijā atzina ļoti vēlu – līdz ar Egona Spura, Zentas Dzividzinskas, Gunāra Bindes darbošanos astoņdesmitajos gados. Mākslinieciskiem nolūkiem pakļauta vides izpēte, kustību teātris, kinētiskie objekti kļuva par brīvāku un abstraktāku platformu, kurā izteikt radošās idejas. Protams, daudzi no tiem bija pasūtījuma un speciāli izstādēm veidoti darbi, tāpēc jēga bieži tika maskēta aiz sistēmai ērtiem uzdevumiem.
Laikā, kad loģisko vārdu kontrolēja cenzūra, dramatiskais teātris izmantoja vizuālās, asociatīvās valodas plašās iespējas. Pārvietoties, paldies dievam, nebija liegts, tāpēc Lediņš organizēja, neiesaistītajiem grūti izprotamās, pastaigas uz Bolderāju. Astoņdesmitajos parādījās Leondarda Laganovska konceptuālisms... Visus šos centienus tagad dēvējam par drosmīgu atļaušanos raudzīties Rietumu vērtību virzienā un sekot savai iekšējai balsij, taču ne sastingušus tālaika kontekstā. Neaizmirstiet, ka mākslas baudīšana ir jutekliska, līdz galam neizskaidrojama pieredze, tāpēc neļaujiet vēsturiskai ziņkārībai aizmiglot skatienu – izstādes darbi ir ne tikai laikmeta brīvdomības spogulis, bet arī šābrīža iedvesmas avoti. Mākslinieku personīgie rituāli kļuvuši par nozīmīgu daļu no Latvijas mākslas attīstības, kas turpinās. Tāpēc atbilde ir – gan dzīve, gan māksla.